Laiks skrien nepieklājīgi ātri, un arvien priekšā aizlien kas svarīgāks, kas sākotnējo ieceri atbīda maliņā, atņemot lielāko daļu stundu un tavas enerģijas. Diemžēl vairums gadījumu uz plānotās ”atpūtas” un ”brīvā laika pavadīšanas” rēķina.

Gribēju vairāk lasīt grāmatas, noskatīties vairāk kinofilmu, piedzīvot vairāk saulrietu, vairāk kaut kur izbraukt ārpus pilsētas, vairāk palaiskoties, vairāk satikt ilgi neredzētus cilvēkus, vairāk paklausīties iedvesmojošas intervijas…

Šo ”vairāk” ir nepieklājīgi daudz, kas bija vizualizējušies manā galvā.

Vēl viena no lietām bija kārtošanas iecere. Šķiet, nav labāka brīža, kad ”savākt” savu mājvietu, kā vasarā. Bet atkal kaut kas arvien ”aizliek priekšā kāju” manam nodomam.

Nenoliegsim, ir arī situācijas, kad vaļa nu būtu, bet traucē slinkumiņš, kas nelaižas un nelaižas vaļā, un tad jau tomēr kaut kas būtisks iekustina uz aktīvāku rīcību, bet ne attiecībā uz kārtības ieviešanu savā dzīvoklī.

Vēl jau apstāklis, ka trīs bērni visai ātri spēj pārvērst savākto, sistematizēto, sakārtoto, uzposto vietu tās sākotnējā izskatā. It kā nekas no tā, ko nupat pēdējās stundas darīju, nebūtu bijis. Tas nemotivē, bet iekšēji arvien ir apņēmības uzplūdi, kas liek mēģināt, lai arī zini, ka tas nebūs uz ilgu.

Bet, jā, vasara jau vēl nav galā!

Un nav ko pāragri gausties, lai priekšlaikus, tā teikt, nesačakarētu sev prieku arī par to, kas tikai būs.

Turklāt izsapņoto aktivitāšu vietā piedzīvots kas tāds, par ko vispār nebija domāts. Un nākamnedēļ sākas mana atvaļinājuma otra puse – vēl divas brīvas nedēļas ārpus redakcijas sienām. Un tad jau var arī to kārtošanas lietu atkal kustināt, par ko līdz šim ”sāpēja sirds”.

Es gan nepieskaitu sevi pie kārtības frīkiem, to var apliecināt arī mani kolēģi, redzot, kāds ir mans darba galds. Bet uz tā ir tikai man vien zināma sistēma, un to mainīt negrasos.

Ļoti iespējams, ka arī maniem bērniem tas, ko redzu viņu istabā, ir jau kaut kas ”sistematizēts”, tikai manās acīs rotaļlietu/drēbju/papīru/gružu haoss. Viņiem tas ir kaut kas savs, mājīgs, dzīvs un jūtas tajā labi.

Droši vien katram mazajam nieciņam ir ja ne savs stāsts, tad vismaz sajūta, un tās dēļ izmest to nedrīkst.

Bet tomēr kaut kur robeža ir novelkama, un mitināties pilnīgā midzenī arī nevar.

Sociālajos tīklos sekoju influenceriem, kas labprāt pamācīs, kā kārtība sev apkārt ieviešama. Bet, nez, līdz galam neuzrunā, varbūt pie vainas arī tas, ka pieķeru sevi pie domas, cik daudz pievilcīgu kastīšu un groziņu man vajadzēs iegādāties, lai katru priekšmetu grupu estētiski iepakotu vai sapakotu.

Tādēļ lai paliek, kā ir, ar kārtošanas uzplūdiem un atplūdiem.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.