Atzīstos, biju saskatījusies draugu un paziņu pilnos grozus un spaiņus, ar ko viņi lepni lielījās feisbukā, un cerēju, ka gluži tukšā ārā neiznākšu, jo bija radies priekšstats, ka sēņu šogad pietiks visiem gribētājiem, lai gan augšanu apdraudēja lielais sausums, kas vēl labā atmiņā.

Sēņošana nav mana aizraušanās, īstenībā pirmo reizi to darīju viena, iepriekš gājām kopā ar omi vai mammu, sēņoju tikai sava un savas ģimenes vēdera tiesai.

Man tas bija forši pavadīts laiks, azartiski lūkojot pēc gailenēm, apšubekām, baravikām… Bet

daļai cilvēku sēnes ir iztikas un ienākumu avots, ne tikai pastaiga mežā, kam bonuss ir atrastās dabas veltes.

Ja klīsti stundām, pārgurums ir milzīgs! Tiek noieti vairāki kilometri, stiepjot līdzi vērtīgo guvumu, ja diena bijusi veiksmīga.

Domāju, ka, apmeklējot tirgu un redzot, kādās cenās ir meža veltes, jautājumi ir lieki, ja pats kādreiz esi mēģinājis kādu toverīti pielasīt.

Turpinājumā vēl par pirmajām reizēm. Šopavasar uzraku mazu pleķīti zemes, kurā iesēju kabačus, arbūzus, skābenes, un dažas puķes.

Rezumējums ir tāds, ka arbūzu nebija, jā, tie izdīga, stādiņi pieņēmās spēkā, auga arvien lielāki, arī uzziedēja, un tad viss apstājās, tālāk nekas nenotika.

Skābenes, kā izrādās, vēl kādam ļoti garšo, jo pie cerētajām leknajām lapām, ko biju domājusi ietaisīt burciņās ziemai, vispār netiku. Iesētajās strīpās vīdēja vien sacaurumotas un sīkas lapu skrandas.

Arī ar kabačiem negāja gludi. Pirmais sējums nosala, mēģināju otrreiz, un izdevās. No trīs stādiem ievācu trīs kabačus. Vairāki aizmetušies vienkārši nopuva, un, šķiet, ka atlikušos gaida tāds pats liktenis, jo laiks ir pārāk mitrs kabačiem.

Paralēli dārzeņu un ziedu stūrītim rūpējos arī par nelielu zemeņu lauciņu.

Kas tur par ņemšanos, ieskaitot ravēšanu, laistīšanu un stīgu apgriešanu!

Bet, ja savu ogu gribas, tas viss jādara. Un atkal! Spēju tikai iedomāties, kā ir lielajās saimniecībās, kur tas izvērsts par galveno peļņas gūšanas veidu. Kur tas, ko izaudzē, nodrošina iztiku, dzīvošanu. Jālūdz visi dabas spēki, lai apstākļi ir labvēlīgi!

Un tā par daudzām lietām dzīvē priekšstats mainās, ja to izmēģini pats. Nesen kāda prasmīga apavu meistare, kas jau vairākkārt ierādījusi, kā darināmas pastalas, atzina, ka meistarklases nereti lauž cilvēku priekšstatus. Viņiem licies, nu kas tad tur – viens divi, un gatavs! Bet pastalu izgatavošana aizņem četras, piecas, pat sešas stundas. Tas atkarīgs, cik prasmīgs esi, cik ātri strādā, vai nebaidies utt.

Šajās tikšanās reizēs meistare savā ziņā maina viedokli arī par pārējiem amatniekiem un rokdarbniekiem. Lai ko viņi gatavotu, tas nemaz nav tik vienkārši.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.