Svecīte ir īpaša – darināta Ogres novada specializētajās darbnīcās, kuras apmeklē pilngadīgi cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem.

Manas svecītes izgatavotājs ir Jevgēnijs, kuram padodas pilnīgi visi darbi, kas tiek uzticēti, – vaska gabalu laušana, tā pildīšana sveču izgatavošanas formās un citi.

Veselības problēmu dēļ Jevgēnijs algotu darbu ir strādājis neilgu laiku, taču

viņš joprojām vēlas būt patstāvīgs un neatkarīgs.

Savukārt specializētajās darbnīcās vīrietis var mācīties, darboties, būt kopā ar cilvēkiem, justies pieņemts un vajadzīgs. Ideālā pasaulē tā ir atspēriena vieta, lai iekļautos sabiedrībā.

Un par pēdējo divu vārdu salikumu – iekļaujoša sabiedrība – vienā no oktobra dienām kino “Balle” norisa saturīga saruna.

Tā noslēdzās ar kinofilmu “Izmisums”, kuras centrā ir savas identitātes meklējumi, kā arī iekšējā cīņa pašam ar sevi.

Sarunā par garīgo veselību pieredzē dalījās dažāda vecuma un savas profesijas lietpratēji.

Runātāji bija četri, savukārt virzienu sarunai meistarīgi iedeva improvizācijas teātra aktrise Anete Bendika, kuras dzīvē ne mazums notikumu visu sagriezis kājām gaisā.

Kas varētu mainīt sabiedrības attieksmi pret citādo?

Priekšstati veidojas jau agrā bērnībā.

Esot maziem bērniem, iemācāmies, kāda ir pasaules kārtība, uzzinām, kā notiek lietas, sprieda A. Bendika: “Ja es uzaugu sagrozītā realitātē, kurā cilvēki ar invaliditāti neeksistē vai eksistē vienreiz gadā Ziemassvētku koncertā, turklāt tur, tālumā, kā žēlojami objekti, varbūt vēl kādā ziedojumu vai labdarības reklāmā, tad tas ir vienīgais piemērs manā galvā.

Un man ar kaunu jāatzīst, ka tā domāju arī es. Tas bija mans vienīgais priekšstats, līdz man pašai piedzima bērns ar invaliditāti. Un man nācās mainīt savu priekšstatu, arī interesēties daudz vairāk.

Man tiešām šķiet, ka viss jau sākas pirmsskolā. Tikai dažkārt, vēl pirms viss ir sācies, nereti jau ir ļoti noraidoša attieksme uzņemt bērnu, kurš atšķiras.”

Kinorežisors Kārlis Lesiņš dalījās savā pieredzē, kā saskarsme maina priekšstatus: “Mēs savai meitai nomainījām bērnudārzu. Zināju, ka tur ir tāda sistēma, ka katrs 10. bērns ir ar invaliditāti.

Jā, sākumā es domāju – kā nu būs.

Problēma ir tajā, ka man nebija pieredzes ar cilvēkiem, kuriem ir diagnoze.

Nu mana trīs gadus vecā meita audzina arī mani. Jo viņa ikdienā ar to saskaras – grupiņā ir īpaša meitenīte, kura īstenībā ir brīnišķīga.

Meita iemācījusies viņai palīdzēt, par viņu rūpējas un ļoti labi sadarbojas. Beigās es tieku audzināts, pateicoties savai meitai.

Tā ir brīnišķīga iespēja, pieredze.

Man, augot 90. gados, šie cilvēki nebija.

Viņus vienkārši neredzēja, jo viņi bija mājās, četrās sienās.”

Praktizējoša psiholoģe Vineta Drāzniece vērtēja, ka ejams vēl tāls ceļš, jo patlaban viņas ieskatā sabiedrība ir nosodoša un nepieņemoša, kas reizēm arī dusmo.

“Es būšu priecīga, ja kļūdos,” viņa skumji rezumēja, aicinot katram sev pašam uzdot daudzus neērtus jautājumus, cik pieņemošs esi pret kaut ko citādāku.

Jo, tikai godīgi pats sev atzīstoties savos aizspriedumos, tos ir iespēja mainīt.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.