Ligita Kupčus-Apēna: Gaiss ēkā smaržo tāpat, kā pirms daudziem, daudziem gadiem
Mana pirmā skola vairs nepastāv. Jau daudzus gadus ap šo laiku tur nesmaržo pēc meijām, nav svinīgu runu, apsveikumu, gaisā nevirmo uztraukums, gaidas par to, kas notiks pēc izlaiduma, kā aizvīsies katra absolventa dzīves ceļš, jo nu vaļā būs durvis uz plašo pasauli, simtiem iespēju kāpt nezināmās virsotnēs.
liepajniekiem.lv
Gals manai skolai pienāca palēnām, sākotnēji apvienojot klases, tad klases nogriežot un beigu beigās skolēniem ēkas durvis aizslēdzot pavisam. Arī tiem dažiem, kas bija vēl nācēji.
Desmit gadu nogrieznī pēc 2009. gada Liepājas apkaimes novados nepietiekamā audzēkņu skaita dēļ likvidēja astoņas pagastu pamatskolas un divas sākumskolas. To vidū bija arī Gaviezes pamatskola.
Manā klasē mācījāmies skaitā tuvu 20. Dažkārt svinīgās reizēs satiekoties ar savu klases audzinātāju, kas turpināja turpat strādāt, viņa salīdzināja:
“No jūsu klases vien sanāca divas basketbola komandas. Tagad, saliekot pat visus skolas skolēnus kopā, to nevarētu…” Tik maz bija palicis audzēkņu.
Patlaban ēkā vairs skolēnu nav, taču bērnu čalas dzirdamas joprojām. Jo darbu veiksmīgi uzsākusi pirmsskolas izglītības iestāde. Pa tiem pašiem gaiteņiem, kāpnēm nu staigā bērndārznieki. Klusums nav iestājies, gaisma logos spīd, ēka turpina dzīvot.
Kad kādā reizē mana bijusī klase nelielā skaitā sanācām kopā, izgājām pa skolu ekskursijā. Šķiet, ka gaiss ēkā smaržo tāpat, kā pirms daudziem, daudziem gadiem, kad te nācu ar burtnīcām, grāmatām pilno somu plecos. Redzu, ka kādreizējā mana klases telpa paplašināta, apvienota ar blakus esošo, lai mazajiem ķipariem ērtāk.
Te ir viss, kas piedien mazuļiem, – grabošas, pīkstošas, braucošas rotaļlietas, lelles, lācīši, klucīši, mīkstie paklājiņi, plakāti ar burtiem un cipariem, dzīvnieku grāmatiņas utt., un nav vairs lielās, zaļās tāfele pie sienas, nav kārtīgās rindās solu un krēslu, nav pretī skolotājas galds ar žurnālu uz tā, kurā ieraudzīt mācību priekšmetos nopelnītās atzīmes.
Skola ir pielāgojusies, un īstenībā man par to prieks.
Arī iestādes apkārtne nav aizmirsta – manā laikā nebija volejbola laukuma, nu tas ir. Nebija āra trenažieru, arī tie ir. Vieta principā pilda to pašu funkciju, ko līdz vērienīgajām reformām, – tā joprojām Gaviezē ir izglītības centrs bērniem.
Ko izjuta skolotāji, bērni, viņu vecāki, uzzinot, ka mazo lauku skoliņu nāksies slēgt, varu tikai minēt. Manu ģimeni tas vairs neskāra. Izeju nācās meklēt ikvienam – tiem, kas tur strādāja, tiem, kas tur mācījās. Pieņemt emocionāli notiekošo droši vien daudziem bija grūtākais – atvadīties no ierastās vides, pieņemt jaunus apstākļus, īpaši, ja tie radušies piespiedu kārtā, ne pašu izvēles dēļ.
Šis mācību gads bija pēdējais Sikšņu pamatskolā. Iespēju sapurināties un citu pagaidu variantu, piemēram, veidot par kādas skolas filiāli, tomēr nedeva. Realitāte ir skaudra, pārmaiņas pieprasoša.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.