Neviena pieaugušo grāmata tik ilgi nav rakstīta. Jo bērni ir vissvarīgākā auditorija, viņa sacījusi. Bērniem iedraudzējoties ar grāmatu, tiek audzināti aizrautīgi lasītāji.

Grāmatiņa ir par lācēnu Boviju, bērnudārza grupas “Putnēni” talismanu. Viņš ik nedēļu ciemojas kāda bērna ģimenē. 

Tā viņš satiek ģimeni, kurā valda atkarība no viedierīcēm; ģimeni ar bērniem no dažādām laulībām; Ukrainas bēgļu ģimeni un daudzas citas.

Bovijs ar savu lāča skatījumu paver mūsu ikdienu un izgaismo sociālās parādības.

Precīzi šo tēlu raksturojusi grāmatiņas ilustrāciju autore Agnese Rudzīte. Viņa lāčuku dēvē par mūslaiku “pelēko akmeni”, mazo aculiecinieku, velkot paralēles ar Ernesta Birznieka-Upīša darbu “Pelēkā akmens stāsti”.

Grāmatiņa ir sirsnīga, mīļa, tiešām jauka. Autore pratusi atainot tik dažādas dzīves situācijas, ar kurām viegli identificēties vai vismaz saskatīt līdzības.

Lasot nobira arī pa kādai asarai,

piemēram, par Miku, kurš maz parādās dārziņā, jo ir slims un ārstējas slimnīcā, par Džeimiju un Elisu, kurus audzina vecmāmiņa, jo vecāki strādā Anglijā… Un, lai nemaldina, ka izdevums ir bērniem.

Grāmatu par Boviju būtu svarīgi lasīt gan bērniem, gan vecākiem, vislabāk – kopā, ko rosina arī pati autore.

Jāteic, ka arī mana jaunākā bērna dārziņš īsteno ko līdzīgu. Tikai viņu grupiņā no ģimenes uz ģimeni ceļo paliela izmēra pelēns.

Uzdevums līdzīgs – mīkstā rotaļlieta tiek iedota uz nedēļas nogali, un tad nu tā kļūst par brīvdienu draugu.

Viens no aktivitātes mērķiem ir veicināt četrus un piecus gadus vecajos bērnos stāstītprasmi, jo pēc tam ar pārējiem jādalās, kas kopā piedzīvots.

Atceros, ka dēlam pelēns ļoti patika.

Ņēma līdzi gultiņā, ēda kopā brokastis, brauca pie omammas uz laukiem, arī devās nelielā velopiedzīvojumā, pa ceļam sastopot pat čūsku.

To, ko pelēns redzēja, dzirdēja, skatīja, izdzīvoja pie katra no 21 grupiņas bērna, ar viņu arī paliks…

Janas Egles izdevumā ir dienasgrāmatas, ko raksta ģimenes, pie kurām Bovijs ciemojies. Bet šie ieraksti ir vairāk tādi, kādi mēs sapošamies sabiedrībai, citu acīm. Tāda otrās puses prezentācija, kurā grūti vai itin nemaz nav nolasāmas, kādas ir patiesās emocijas vai dzīves situācijas.

No dzīves tapuši arī stāstiņi par ezīti Puksīti no Melleņu ieplakas, kura “vecāki” ir Rasa Bugavičute-Pēce un Sandis Pēcis.

Viņu pasakas ir stipri deformēta ikdienas dienasgrāmata dzīvei mājās ar trim bērniem.

Pasakas tapušas katru dienu, un, kas notika apkārt pasaulē, bērnudārzā, ikdienā, tas notika arī tajās.

Lappusēs atrodama draudzība, siltums un visraibākie piedzīvojumi. Svarīgas tēmas tiek izrunātas caur varoņiem, piemēram, priecāšanos par otru un dalīšanos.

Domāju, ka nekas nevar sildīt vairāk kā mazie lasītāji, kas kļuvuši par grāmatiņas faniem un daudzas epizodes zina no galvas, un ezītim sūta pat vēstules.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.