Padziļinātāk pētot šo tēmu un arī sarunās ar pedagogiem, prātā neatstāj saklausītais – bērniem ir ambiciozi vecāki.

Arī skolā, gluži kā sportā, pastāv tiekšanās tikai pēc uzvarām. Tev ir jābūt pašam labākajam! Ja bērns kontroldarbu uzraksta uz 8 ballēm – tas neder, jo vajag 9 un 10!

Motivācijai dažkārt tiek izlikts arī burkāns – ja liecībā būs tikai teicamas un izcilas atzīmes, dabūsi to un to. Ja nē, nu tad nekā vai vēl ļaunāk – atņems kaut kādas piešķirtās privilēģijas.

Tāda attieksme, protams, noved līdz puņķiem un asarām, uztraukumam augstākajā pakāpē, izdegšanai,

ja vien skolēnam vecāki ir autoritāte un gribas būt viņu acīs labam.

Bet vai bērna vērtību nosaka atzīmes? Un cik tālu vecāks savās prasībās drīkst iet? Viela pārdomām.

Protams, ir daļa apzinīgo skolēnu, kurus labot iegūto 8 neviens nespiež, tā ir viņu pašu vēlme, jo uzskata, ka šī atzīme ir gandrīz vai izgāšanās.

Bet šī situācija iezīmē – arvien atzīme ir galvenais, nevis tas, kur manās zināšanās un prasmēs ir robi.

Jāteic, kad pati mācījos, arī piedzīvoju pāreju uz jaunu vērtēšanas kārtību – piecu atzīmju skala “izauga” līdz desmit.

Šķiet, arī toreiz bija ļoti daudz iebildumu, uzskatīja, ka 5 ir labāk nekā 10. Jo tā bija vienkāršāk un saprotamāk, turklāt skolotājiem bija mazākas iespējas ar atzīmēm manipulēt un tās dažādi interpretēt.

Bet es kā pamatskolas skolniece no tā visa spilgti atceros, ka grūtāk bija izprotami cipari, kuriem priekšā vārds “gandrīz”.

Tās bija 4 un 6 balles. Nu jau pie ballu sistēmas izglītībā ir tik pierasts un grūti iedomāties, ka agrāk tā nebija.

Tikmēr ieviestās jaunās vērtēšanas kārtības, ka atzīmes labot nedrīkst, mērķis ir, lai skolēni mācītos katrai stundai. Jo atgūt nokavēto dienu pirms kontroldarba ir visai sarežģīti, un tas attiecīgi atspoguļojas vērtējumā.

Viens gan man nav skaidrs –

kurā brīdī ir radusies situācija, ka skolā drīkst nemācīties?

Es kādreiz iedomāties nevarēju, ka stundu laikā varētu neklausīties pedagogā vai nepildīt mājasdarbus.

Tikmēr mūsdienu bērni un jaunieši stundās slaistās, sēž telefonos, staigā uz tualeti, rupji izrunājas, pierakstus neveido, risina uzdevumus aplikācijās, pat veipo, sēžot pēdējos solos. Īsti normāli jau tas nav!

Tāpat kā absurdais jautājums pirms kontroldarba: “Kad varēs iet pārrakstīt?”

Šai praksei ir jāmainās. Un nu valstī ir pieņemti savā ziņā radikāli soļi.

Ir jāpaiet laikam jeb noilgumam, lai nonāktu pie secinājumiem – tā vajadzēja vai tomēr ne.

Un varbūt kāds no skolēniem šajā brīdī savā dzīvē atgūs vecākus – tādā ziņā, ka aizņemtajai mammai vai tētim radīsies lieka minūtīte, lai padarbotos kopā, ja vien nav pilnīga vienaldzība pret sekmju izrakstā redzamo.

Ja gribētu piekasīties jaunieviestajai reformai, tad vienīgi pie tā, cik pedagogi paši ir izpratuši formatīvo jeb ikdienas vērtēšanu un summatīvo jeb pārbaudes darbu vērtēšanu. Jo pirmais ved pie otrā.

Vai skolēniem ir pietiekami izskaidrota tēma un audzēkņi to tiešām saprot? Skolotājam ir arī jāmāk iemācīt. Un jāpabiksta, lai skolēns tomēr atnāk uz konsultācijām, laikus meklē palīdzību, ja redzams, ka viņam ir problēmas ar apgūstamo mācību vielu.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.