Labi, ja talkas diena iegadās silta un saulaina, kā tas bija šogad. Nav jāmīcās pa dubļiem, kas īpaši grūti, ja stiepjams smags grozs, pilns apaļu bumbuļu. Smaržo zeme, var dzirdēt kādu kāsi uz prom lidošanu.

To, kā patlaban novācam kartupeļus, nav salīdzināms ar pieredzi pirms 20 un vairāk gadiem. Atceros – aizejot līdz laukam un nostājoties pie bezgalīgās vagas, apbruņojies ar četru zaru kapli, raudāt gribējās. Kāds tur plezīrs! Īstas mocības! Viss novācams un turklāt ātri, jo ne jau bezgalīgi ilgi gatavie bumbuļi var palikt zemē.

Mana ome, līdz kaulam lauku cilvēks – stiprs, strādīgs, nečinkstētājs –, mudināja tik ķerties pie darba un darīt.

No rīta līdz vakaram vagā, nekas, ja mugura sāp, rokas ”mēmas”, kājas gurdas.

Kas jādara, jādara, par spīti nepatikai, kas, jo stundas, jo auga augumā.

Sākumā vēl sarunas un čalas, pēc tam jau klusums, domas vien par darāmo un to, kā tikt līdz galam. Zelta vērtē brīži, kad piesēdām saulītē, lai apēstu kādu līdzpaņemtu sviestmaizi, izdzertu kafijas krūzīti. Un atkal jāturpina. Tikmēr aiz muguras lauks palika tukšs, slejās maiss aiz maisa.

Tagad kartupeļu tīrums mūsu laukos vairs nav tik liels, kā bija senāk. Un bumbuļus izsvaida aiz traktora pielikts sviedējrats. Tik jāspēj turēt līdzi. Ne vairs līdz tumsai, bet dažās stundās viss paveicams.

Kartupeļu talkas lēnām kļūst par vēsturi, līdzīgi kā siena talkas.

Bet mūsu bērni vēl redz darbu un paši pieliek mazās rociņas tupeņa ceļā līdz šķīvim. Viņi zina, kā izaug kartupelis, un to, ka darboties komandā nozīmē ātrāk visu pabeigt.

Lielākais dienas prieks ir vizināšanās traktora vilktajā piekabē, blakus tur savietotiem maisiem, pilniem ar tupeņiem, kas pārcelsies uz pagrabu. Kā smaržo tikko pagrabā sabērti kartupeļi! Ir gandarījums par padarīto, sarūpēti ziemas krājumi, un pašu audzētam, novāktam kartupelim ir pavisam cita garša.

Kad jaunā raža savesta mājās, laiks kārtīgai maltītei. Tās galvenā sastāvdaļa, protams, kartupeļi. Izlasām lielākos bumbuļus un gatavojam kartupeļu pankūkas. Tik gardi, ka mēli var norīt.

Pateicība Hercogam Jēkabam, kas kartupeļus uz Kurzemi atveda no Hamburgas 1673. gadā. Līdz tam Latvijas teritorijas iedzīvotāji kartupeļus nepazina.

Kurzemes un Zemgales hercogiste bija pirmā, kur tos sāka audzēt pārtikai, tajā laikā gan kartupeļus pārsvarā izbaroja cūkām. Nu kartupelis ir viens no nozīmīgākajiem pasaules pamata pārtikā izmantojamiem dārzeņiem, kopā ar rīsiem, kukurūzu, cukurniedrēm un kviešiem.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.