Viena no Līgo svētku tradīcijām, protams, ir dziesmu dziedāšana. Mūzika uzbur atbilstošu svētku noskaņu, apliecina dziesminiece Inese Sērdiene, un aicina svētkos nevis uzlikt mūziku fonā, bet gan dziedāt pašiem – apzināti, droši un skanīgi, – izjūtot mūsu senču tautasdziesmās apslēpto maģiju un spēku.

“Austras biedrības” pārstāve I.Sērdiene teic, ka pati līgotnes dziedot ļoti labprāt, tās esot vienas no mīļākajām dziesmām. Viņa paskaidro, ka vārds “līgo” līvu valodā nozīmē “lai top”, līdz ar to katra līgotne ir kā maza buramdziesmiņa, kas īstā laikā un īstā vietā nodziedāta, nes lielu svētību. Līgotnes ar savu enerģiju attīra gan mūs pašus, gan apkārtni. “Dod mieru, pārliecību, aizsargā,” kāda veida spēku sniedz līgotnes, atklāj I.Sērdiene.

Vaicāta, kas līgotnes dara tik maģiskas, “Austras biedrības” pārstāve smaidot atrunājas, ka nav folkloras pētniece: “Varu pastāstīt tikai to, kā esmu jutusies, tās dziedot.” Jāteic, ka reiz pēc nosvinētiem vasaras saulgriežiem Papē, kad dziedāts no pieciem vakarā līdz pieciem rītā, gūtais iespaids bijis tik liels, ka pēcāk I.Sērdiene nolēmusi rīkot regulārus spēka dziesmu vakarus “Namīnā”.

“Es dziedu un to izbaudu,” viņa saka. “Mēģinu saprast, kas ar mani notiek, kad dziedu,” kā izjust tautasdziesmu spēcīgo enerģētiku, dalās Inese. Viņa novērojusi, ka vienmēr pēc izdziedāšanās saulgriežos jūtot sevī pārmaiņas. “Īstenībā ir grūti aprakstīt, bet, kad dziedi, tad jūti,” smaidot saka dziesminiece, un skaidro:

“Šis laiks pats par sevi ir spēcīgs. Tāpat kā augiem piemīt īpaši dziedinošs spēks, tā arī ikvienam mūsu pateiktajam un izdziedātajam vārdam.”

Lai varbūt arī no tā kaut ko nesaprotam, Inese uzsver, – tas nenozīmējot, ka tas nestrādā. “Strādā tāpat. Cik reizes mēs šajā vakarā nepasakām “lai top” – ”Līgo!”! Tad, kā var netapt!”

Inese piekrīt, – galvenais ir ļauties, lai sajustu tautasdziesmu spēcīgo enerģētiku. Atslēgt prātu, ļaujies dziesmai un skaņai, un galvenais dziedāt – apzināti, droši un skanīgi. “Var jau būt visā klāt un dziedāt ar sirdi. Bet tas nebūs tas, dziesma ir jāizlaiž caur sevi. Kad dzied, šeit viss iztīrās,” dziesminiece norāda uz kaklu un krūts daļu. “Mēs sevi iztīrām, “izbirstējam”. To sajutu, kad saulgriežos biju dziedājusi 12 stundas. Sapratu, ka tautasdziesmas ir jādzied regulāri un tā nopietni. Pēc izdziedāšanās iekšēji ir mierpilna sajūta, ir atkal spēks.”

I.Sērdiene uzskata: tam, ka varam dziedāt laukā, pie dabas, ir sava burvība. “Beidzot ir iespēja apsēsties uz zemes, aiziet pie jūras un no sirds izdziedāties,” viņa smaidot saka. “Līgo svētki ir laiks, kad mums ir iespēja būt ļoti tuvu dabai. Kad dziedi laukā, tad ir kā tāda tiešā saikne ar augšu un apakšu. Un tas liekas tik dabiski – dziesma un dziedāšana dabā: saplūstam ar apkārtni, ļaujamies dziesmai un paejam mazliet nost no sevis. Aizveram acis, dziedam, atkārtojam vārdus. “

“Austras biedrības” pārstāve stāsta, – mūsu senču līgotņu krājums ir ārkārtīgi liels. “Tās ir saules dziesmas un Jāņa daudzināšana.” 

“Mūsu Jānis ir viena no galvenajām auglības dievībām. Mēs daudzinām auglības spēka spilgtākās izpausmes brīdi, kad saule ir visaugstāk pie debesīm, un priecājamies par šo auglības rosību dabā un sevī.

Protams, saulgrieži ir arī pārdomu brīdis, maza robežšķirtne, par to, kā pavadīts laiks no iepriekšējiem saulgriežiem līdz šim. Ko varam atstāt, lai sāktu jaunu dienu.”

Inese sapratusi, ka saulgrieži ir viņas svētki, un 23., 24.jūniju, oficiālās Līgo un Jāņu dienas, nemaz vairs neatzīmē. “Es pati parasti arī šajās dienās strādāju, – radu svētkus citiem,” smaidot atklāj sieviete, un bilst, ka divdesmit trešajā vairāk arī neesot noskaņas. “Saulgriežos, ko parasti atzīmē 20. vai 21.datumā, rodu milzīgu piepildījumu, tāpēc arī nepietrūkst Jāņu svinēšanas, kas seko pēc tam. Jūtos jau nosvinējusies.”

Spēku tautasdziesmās meklē arvien vairāk cilvēku, novērojusi I.Sērdiene. Arvien spēcīgāk cilvēki pievēršas savām saknēm. Lai arī vasaras saulgrieži ir pavadīti, dziedāt līgotnes, protams, var arī Līgo un Jāņu dienās. Inese aicina nevis uzlikt mūziku fonā, bet gan dziedāt pašiem. Vai tās maz protam? “Jā, ir sajūta, ka zinām tikai to populārāko – “Pa gadskārtu Jānīt’s nāca…”. Taču mums līgodziesmu ir tik daudz un tik skaistas!” sajūsmināti teic dziesminiece. “Vajag tikai pameklēt.”

“Tā jau ir mūsu pašu atbildība, – cik daudz zinām un cik daudz turpināsim,” uzsver Inese. “Varbūt mūsos ir pārāk daudz stereotipu, ka tautasdziesmas, folkloras un tradīcijas – tas nav stilīgi. Taču, kad reiz tā kārtīgi izlīgots, saproti – tur kaut kas ir,” I.Sērdiene mudina nebaidīties un atklāt nezināmo – mūsu tautasdziesmās ieslēpto kodu, kas dziedot izstaro enerģiju.