Visi kā savējie

Katra rajona iedzīvotājiem bija paredzēts veidot cilvēku ķēdi noteiktā posmā. Akcijas dalībnieku nogādāšanai uz tiem organizēja autobusus.

Kurzemnieki stājās posmā no Rīgas līdz Lietuvas robežai. Liepājas puses ļaudis – pie Bauskas.

Bunkas pagasta iedzīvotāja Inese Balčus atceras, ka viņus organizēja aktīvais Viesturs Niedols no Tadaiķiem.

“Braucām ar kolhoza “Suvorovs” autobusu. Tas piekāpa pilns, pāri par 30 sēdvietām. Bijām gan pieaugušie strādājošie, gan bērni un pusaudži, arī vecāka gadagājuma cilvēki,” Inese gandrīz pārliecināta, ka neviens nebija pierunāts, bet visi brauca tāpēc, ka gribēja piedalīties.

Gaisā jau virmoja brīvības vēsmas, un tās vilināja.

“Sākums akcijai bija noteikts septiņos vakarā, bet mēs aizbraucām uz savu vietu agrāk. Kur bija brīvāks, tur autobuss piestājās.

Mēs ceļā ļoti bažījāmies, vai tiksim laikā, jo bija ļoti lieli sastrēgumi, automašīnas plūda straumēm, un šoseja bija pilna,”

viņa atsauc atmiņā gaisotni.

Pirms septiņiem “Suvorova” ļaudis sāka kārtoties ķēdē, viņiem līdzi bija Latvijas karogs. “Un, kad bija bez kādām piecām minūtēm septiņi, tad mēs jau sadevāmies rokās. Mums ķēde iznāca bez pārrāvumiem, nekur cilvēku nepietrūka,” Inese turpina.

“Septiņos iestājās ļoti liels klusums. Tas bija tāds… dīvains, likās, it kā pasaule pamira. Tikai helikopters pārlidoja mūsu galvām, acīmredzot filmēja.

Ne mašīnas brauca, ne cilvēki kaut kur skraidīja, un tādā klusumā mēs to noteikto laiku nostāvējām.”

Kad akcijas laiks beidzās, cilvēki kārtojās autobusā un brauca uz mītiņu pierobežā Lietuvas pusē. Tur bija sakurts liels ugunskurs un ļoti daudz cilvēku, lietuvieši un latvieši. Skanēja uzrunas abās valodās.

Vai tā bija, ka starp tautām varēja just brālību, kopību?

“Jā, tiešām! Mēs tur visi bijām kā savējie, cilvēki sastājās juku jukām. Es dzīvoju Lietuvas pierobežā, un mūsu pagastā ir daudz lietuviešu, tā ka bijām jau tāpat saraduši,” bunceniece apliecina, ka bija stipra kopības izjūta.

Viņa stāsta tik izteiksmīgi, ka iztēlē var redzēt, kā kolhoza ļaudis izskatījās.

“Turpceļā autobusā valdīja nepiespiesta atmosfēra, visi bija pacilāti. Aizmugurē sēdēja jaunieši, viņiem skanēja mūzika. Tolaik jau bija pārnēsājamās radiolas, un tāda mums bija līdzi. Tas aparātiņš stāvēja ķēdes priekšā, skanēja, un mēs klausījāmies, kad jāsadod rokas. Pa radio visu komentēja.”

Brauktu arī šodien

1989. gadā Imants Dāvidsons strādāja padomju saimniecībā “Liepāja” par mikroautobusa “Latvija” šoferi. Nozīmīgs darbinieks – ar mikriņu arī veda saimniecības cilvēkus uz Baltijas ceļu.

“Kad aicināja piedalīties akcijā, mēs nolēmām, ka saorganizēsimies tā vairāk un brauksim. Dispečers deva atļauju, un devāmies ceļā,” Imantam palicis atmiņā, ka cilvēki bija pacilātā noskaņojumā.

Viņš aizveda savējos uz dzīvās ķēdes posmu netālu no Lietuvas robežas. “Bija ļoti daudz cilvēku,” viņš atceras kā šodien, ka nonāca dalībnieku tūkstošos, un saka: patiešām bija jūtams, ka visa Baltija ir kopā.

“Tāda sajūta bija, ka jāiet un jāapvienojas visiem, jāstājas pretī tam, kas tanī laikā te notika, un pret Molotova–Ribentropa paktu.”

Jautāts, vai šodien brauktu, Lieģu iedzīvotājs atbild nedomājot: “Noteikti! Esmu pensijā, man būs 75 gadi, bet vienalga brauktu. Es katru gadu atceros tos notikumus.”

I. Balčus saka līdzīgi. Droši vien atkal brauktu uz Baltijas ceļu, lai gan viņai jaunajā iekārtā nepatīk, kā lauku cilvēkiem tagad klājas. Viņiem liegts daudz no tā, kas pieejams lielākās apdzīvotās vietās, pilsētās. Pirmā nāk prātā sliktā sabiedriskā transporta satiksme.

Taču – ļaunumam ir jāstājas pretim, tāpēc viņa atkal sadotos rokās ar citiem, kas gaismas pusē.

Tajā laikā Liepājā…

Liepājas okupācijas muzeja vadītāja Sandra Šēniņa saka: lielākoties piemin dzīvo ķēdi, bet arī pilsētās taču norisinājās pasākumi Baltijas ceļa laikā.

Tolaik viņa bija Tautas frontes Liepājas nodaļas koordinācijas centra vadītāja. Tāpēc atceras valdes sēdi, kurā sprieda par to, kā liepājnieki aizpildīs savu posmu ķēdē; uz kilometru vajadzējis apmēram 600 cilvēku.

“Sapratām ka kaut kas jārīko arī liepājniekiem, jo Liepājā bija otra lielākā Tautas frontes nodaļa Latvijā. Aktīvajam Liepājas mākslas vidusskolas direktoram Rihardam Rubīnam patika lieli masu pasākumi, un mēs izlēmām, ka tagadējā Kārļa Zāles laukumā tādu arī noorganizēsim.

Lai tiem cilvēkiem, kuri nevar aizbraukt uz Baltijas ceļu, arī kaut kāds gandarījums,”

Sandra stāsta, kā dzima ideja par lielu pasākumu.

Kas tur dziedāja, kas runāja, to viņa vairs neatceroties, bet prātā palicis, ka bija kāds skaņas pastiprinātājs, pa ko skanēja mūzika, un notiekošo translēja arī pa mazajiem radiomezgla aparātiem, kas bija liepājnieku mājās. Lai tie, kuri veci, slimi un nevar paiet, dzirdētu, kas notiek.

“Pasākuma nagla jeb odziņa uz tortes bija, ka no tilta virzienā uz jūru palaida speciāli uztaisītu plostu ar ugunskuru pa vidu. To nosaucām par brīvības plostu. Autori bija mākslas vidusskolas skolēni.

Palaidām jūrā – lai aizpeld līdz Gotlandei pa to ceļu, pa kuru kādreiz cilvēki muka, un aiznes brīvības vēsti visai pasaulei.

Cilvēki bija – ārprāts, cik daudz!” muzeja vadītājai liepājnieku atsaucība šķita skaista un iedvesmojoša.

“To visu, kas toreiz notika, jau nevar neatcerēties. Es saku: tā arī laime, ka esi piedzimis laikmetu griežos, kad viss mainās. No komunisma cēlājiem nokļūt brīvā pasaulē gadās retajiem,” viņa uzsver.

“Kad lasu komentārus, ko jaunieši saka par to laiku, – viņi taču vispār nezina, kā bija. Un tad vēl tantes pastāsta par labajiem PSRS gadiem. Ārprāts! Ja tev, jaunieti, vajadzētu dzīvot tajos laikos, tu lēktu stāvus Daugavā.”

Atkal kopā – pret karu

Šodien Baltijas valstis ir plecu pie pleca nostājušās Ukrainas aizstāvībai pret iebrucēju Krieviju. Vai to var uzskatīt par pēctecību toreizējai akcijai? Ir kāda saikne ar to?

“Es domāju, ka jā,” Sandra Šēniņa saka pārliecināti.

“Skatoties, ko raksta portālos un avīzēs, – Baltijas valstis ir ar stingrāko mugurkaulu Eiropas Savienībā un arī NATO. Skaidri un gaiši pasakām: ja Ukraina neuzvarēs, tad mēs nezinām, cik ilgi mūsu neatkarība būs. Krievija jau neapstāsies, tā ies tālāk.

Es domāju, ir tieši tā kā toreiz, kad sadevās rokās.

Tur vajadzēja miljonus, lai nosegtu visu ceļu, un to varēja paveikt, bet taču nebija ne interneta, ne mobilo telefonu. Daudziem nebija arī stacionārā telefona.”

Vai šodien ar visām tehnoloģijām mēs spētu atkārtot, ko toreiz izdarījām, Sandra nezina, bet uzskata, ka Baltijas vienotība ir.

“Tā ir citādā veidā, jo esam Eiropas Savienībā un NATO. Kur saimnieciskās lietas, jūras robežas, tur vienmēr mums, katrai Baltijas valstij, savs krekls tuvāks, bet starptautiski esam vienoti tāpat kā toreiz.”

Imants Dāvidsons pieļauj:

“Ja nebūtu kara Ukrainā, tad tur notiekošais būtu sācies Baltijā. To mēs saprotam, tāpēc tagad esam vienoti.”

Viņš nav daudz dzirdējis, ko tieši dara Lietuva, ko Igaunija Ukrainas aizstāvībā, bet katru vakaru septiņos skatās pa televizoru, kas notiek karā.

Inese Balčus par to pārdzīvo, ka grūti runāt. Viņai pārdomas raisās par to, ka latviešiem citam ar citu un arī Baltijai stipra vienotība parādās tikai situācijās, kad lieli satricinājumi, kas skar pašus.

“Kaut nu karš beigtos ar Ukrainas uzvaru! Es pazīstu daudzus, kuri palīdzēja ar medikamentiem, materiāli un citādi, kā vien varēja. Bet tagad kaut kā, liekas, esam kļuvuši mazliet vienaldzīgāki. Tomēr ir jāiejūtas to cilvēku ādā, kuriem sabombardētas mājas un kas uz svešu valsti atbēguši tikai ar to, kas mugurā,” Inese aicina viņus izprast, kaut arī paši neko tamlīdzīgu neizjūtam.

Vienotības himna joprojām skan

Boriss Rezņiks Baltijas ceļam sakomponēja dziesmu “Atmostas Baltija” ar Valda Pavlovska vārdiem. Tiklab par akcijas himnu var uzskatīt arī Zigmara Liepiņa kompozīciju “Brīvību Baltijai” ar Ritas Laimas Krieviņas vārdiem. To ierakstīja “Opus Pro” solists Oļegs Andrejevs jeb Alex.

Intervija ar grupas “Opus Pro” ģitāristu Uldi Krūmiņu.

– Cik bieži dziedat “Brīvību Baltijai”?

– To spēlējam valsts svētku pasākumos – 18. novembrī un maija sākumā.

Alex vienmēr ļoti lepojās, ka Zigmars Liepiņš šo dziesmu rakstījis tieši viņa balsij, kas skanēja ar lielu spēku. Viņam bija laba roka izjūta, dziedāja ar pārliecību, tāpēc arī skanēja unikāli.

– Kā publika šodien uztver dziesmu?

– Katru reizi ir pacilāta gaisotne, cilvēki dzied līdzi, acis mirdz.

Dziesmām tiešām liels spēks, bet ne tikai “Opus Pro” spēj ietekmēt klausītājus. Tāda arī grupa “Pērkons”, tāpat Latvijas kori Dziesmu svētku pasākumos, mūsdienās tie īpaši pacilājoši.

Parādījušās daudzas dziesmas, kas agrāk bija aizliegtas un kurās brīvības vēlme, spēks ir tekstā un arī melodijā. 

Mūsu, muzikantu, misija jau ir cilvēkiem radīt izjūtu, ka viss var mainīties un ies uz labo pusi. Dodam viņiem ticību un spēku.

– Kāda mūzika iedvesmoja jūs, kad augāt?

– No latviešu mūzikas atceros dziesmas, kas mammai patika un bija ierakstos. Grīnbergs, Vilcāne…

Es visas dziedāju, zināju no galvas, taču pirmās grupas, kas man ļoti patika, bija ārzemju. “Slade” un “Sweet”, kas manā jaunībā bija topā. Vēl “Pink Floyd”, mazliet pankroks un “Sex Pistols”, pēc tam interese pārgāja uz hārdroku.

Klausījos lentēs uz magnetofoniem, ieraksti bija ļoti slikti. Vēlāk parādījās kvalitatīvāki, tos izplatīja Juris Lapinskis, arī jūrnieki veda plates.

Melnajā tirgū varēja nopirkt par 20–25 rubļiem.

– Aizliegtā augļa meklēšana arī savā ziņā ir ceļš uz brīvību.

– Protams! Ja nebūtu jauniešu ar savu revolucionāro garu, tad viss būtu stagnācijā.

Jaunībā domā citādāk, nekā tradicionāli sabiedrība domā, tāpēc viss jaunais interesē un gribas to attīstīt tālāk.

Toreiz parādījās grupa “Salmi”, ko aizliedza, regulāri vajāja, bet viņi spēlēja.

Arī “Pērkons” tika aizliegts, viņi kolhozu laikā dziedāja dziesmas, kas nepatika partijas bosiem. Jaunatnei atkal tās bija medusmaize un to vien vajadzēja.

Grupa “Kentauri” skolu ballēs spēlēja “Deep Purple” kaverversijas; arī aizliedza, tā ka traki gāja. Vēlāk daļa no grupām kļuva pa “Vaidavu”.

– Vai uz skatuves jūtat, ka klausītāji ir vienoti domubiedri un varbūt arī šodien varētu iestāties par kaut ko?

– Ja jau viņiem kopā patīk viens un tas pats, to klausās, tad arī tālāk iet kopā. Tāpēc dziesmotā revolūcija bija tik īpaša.

Varbūt ne visiem patīk kordziesmas, bet viņi kustībā iegāja, iesaistījās, tā aizrāva. Saka taču, ka masveida spēks un doma iet pa taisno debesīs, un tā arī bija.

– Kuras kompozīcijas vēl tik nozīmīgas, ka pielīdzināmas himnai līdzīgi dziesmai “Brīvību Baltijai”?

– Protams, otra dziesma “Atmostas Baltija”, ko dziedāja trīs valodās – latviski, lietuviski un igauniski; latviski – Viktors Zemgals.

Vēl slavenā Raimonda Paula “Kā senā dziesmā”, ko izpilda Igo, un Mārtiņa Brauna “Saule, Pērkons, Daugava” ļoti vieno cilvēkus.

– Mūzikai ir burvība, kas ietekmē.

– Tā tas jau kopš seniem laikiem. Tauru skaņas uz cilvēkiem iedarbojās, kad viņus veda karā, tā iedvesmoja.

Mūzikā tiešām ir kas maģisks, it sevišķi, ja izpilda ar lielu spēku.

Cilvēki nevar tam stāvēt pretī.

– Vai jūs Baltijas ceļa laikā apzinājāties notiekošā nozīmi?

– Biju pietiekami pieaudzis un priecājos, ka beidzot būsim brīvi, varēsim dzīvot brīvā pasaulē, nevis tikai dzelzs aizkara vienā pusē.

Es jau 6. klasē sapņoju, kā aizmukt projām [no Padomju Savienības]. Domāju, ka varētu uztaisīt zemūdeni un aizbraukt uz Zviedriju vai Angliju.

– Ko novēlat līdzcilvēkiem vienotības gadadienā?

– Daudz dzirdu apkārt runājam, ka tas nav labi un tas nav labi, bet situācija nav saistāma ar Baltijas ceļu, ko izvēlējās visa tauta. Ja tagad ir darboņi, kas dara sliktu, to nevajag vispārināt uz visu Latvijas valsti.

Novēlu cilvēkiem ticēt tam, ka mums viss izdosies. Jācīnās arī pašiem, nevar tikai gaidīt uz citiem. Ja viens dara nepareizi, tad – izdari pareizi!

Uzziņai

Baltijas ceļš

– Rīkoja Baltijas nāciju neatkarības kustības – “Sajūdis”, Latvijas Tautas fronte, “Rahvarinne” – tieši 50 gadu pēc Molotova–Rībentropa pakta noslēgšanas.

– Sagatavošanos sāka tikai jūlija vidū.

– 2 000 000 cilvēku vienlaikus uz 15 minūtēm sadevās rokās, lai nosodītu padomju okupāciju un prasītu brīvību.

– Viļņu, Rīgu un Tallinu savienoja ap 600 km gara cilvēku ķēde.

– Norisi koordinēja ar radio palīdzību.

– Akcija piesaistīja visas pasaules uzmanību, vairākās valstīs notika atbalsta mītiņi.

– Baltijas ceļš tuvināja Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarības atjaunošanu.

– Kā apliecinājums nevardarbīgās pretošanās spēkam akcija iekļauta UNESCO “Pasaules atmiņas” dokumentālā mantojuma sarakstā.

Avots: lv100.lv

Es domāju tā: Vai arī šodien trīs tautas spētu vienoties Baltijas ceļā?

Dzintra Dejus – pensionāre:

– Kāpēc ne? Domāju, ka tas būtu iespējams, ja notiktu kaut kas tāds, kas ietekmētu daudzus. Piemēram, karš. Kas tāds, kas būtiski un nopietni satrauktu visus. Gan jau mēs spētu saliedēties, jo latviešos ir spēks. Visu laiku taču palīdzam tiem, kam grūti, kas prasa ziedot, palīdzēt.

Aivita Rulle – projektu vadītāja:

– Noteikti, jā, bet citādākā veidā, jo šobrīd viss notiek digitālā vidē. Varbūt nebūtu iespējams visiem sadoties rokās fiziski. Ja visi apvienotos, tad – varbūt. Vispār grūti pateikt. Tā kā tagad tik daudz kas notiek digitāli, ļoti jāuzmanās, jo šajā vidē valda liela dezinformācija. Var viegli pazaudēt savu īsto domu, var nezināt, kāda ir patiesā situācija realitātē.

Inga Birzgale – strādā:

– Būtu iespējams, ja kāds šādā veidā uzņemtos mūs saliedēt. Visu laiku sabiedrībā dominē dažādība, šķelšanās, neapmierinātība utt., bet saliedēšanās pietrūkst. Lielākā problēma, ka, salīdzinot ar laiku pirms 35 gadiem, šodien dzīve jau nesalīdzināmi labāka. Ir brīvība un daudz kas cits. Vajag nopietnu problēmu, kas skar pilnīgi visus.

Zane Baļķena – medicīnas māsa:

– Noteikti, jā, man par to ir cerība. Dzīves apstākļi tagad daudz labāki nekā pirms gadiem, bet ģeopolitiskie apstākļi nav vienkārši. Būtu labi, ja trīs Baltijas valstu cilvēki atkal varētu sadoties rokās, lai parādītu, ka atbalsta un grib mieru, saticību. Varbūt nemaz nevajag nekādu apdraudējumu, lai to izdarītu, lai saliedētos un parādītu savu vienotību.

Aleksandra Visocka – radoša persona:

– Laikam jā, jo esam atvērti cilvēki, it īpaši mana paaudze. Iemesls, lai apvienotos, būtu kaut kas tāds, kas aktuāls mums visiem. Kāda politiska problēma, kaut kas globāls, kas saistīts ar visu pasauli. Šodien citas aktualitātes nekā Baltijas ceļa laikā, bet noteikti pastāv problēmas, kas spētu visus apvienot.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.