4.maijā – Latvijas neatkarības atjaunošanas 20.gadadienā, spītējot aukstajam un drūmajam laikam, 53 Liepājas Politiski represēto kluba un Liepājas muzeja pārstāvji mūsu tautas svētvietā – Likteņdārzā, uz salas pie Kokneses, godinot visus moku ceļos bojā gājušos liepājniekus, iestādīja kociņu.

Tam klāt uzraksts ”Šai svētā vietā, kur dziedēt sāpes un piemiņas svecīti degt! Liepājas Politiski represēto kluba biedri 2010.g.4.maijā”.

Likteņdārzā liepājnieki satikās arī ar vienu šā projekta idejas autoriem  un ”Kokneses fonda” dibinātājiem Vili Vītolu un uzdāvināja Liepājas muzeja izdoto grāmatu ”Mūžīgā sāpe”. Taču, ja kāds vēl vēlas Likteņdārzā iestādīt savu īpašo kociņu, tad gan iepriekš jāsazinās ar ”Kokneses fonda” darbiniekiem, jo dārzs tiek stādīts, stingri ievērojot izstrādāto projektu.

Likteņdārzs ir nacionāla un visas Eiropas līmeņa projekts, kas ar Latvijas tautas atbalstu top uz Kokneses salas Daugavas vidū. Likteņdārzs top kā kultūrvēsturiska piemiņas vieta, kas iemūžinās Latvijas tautas piemiņu, kas kļuvusi par 20. gadsimta totalitāro režīmu upuri. Tas būs plašs dārzs mierinājumam un mūsu tautas spēka apliecinājumam, kas ļāvis izturēt un izdzīvot. Likteņdārzs būs cerība nākotnei.

Kā uzsver ”Kokneses fonda” dibinātāji – tā ir vieta, kur pieminēt un godināt visus tos, kas zuduši Latvijai 20.gadsimtā, tos, kas tikuši represēti, ieslodzīti nāves nometnēs, krituši karos, bijuši spiesti doties trimdā, kā arī cietuši savu uzskatu vai radurakstu dēļ. Likteņdārzs top uz salas Koknesē 22 hektāru platībā. Likteņdārzs tiek īstenots pēc Japānas ainavu arhitekta Shunmyo Masuno projekta, un to paredzēts pabeigt līdz 2018. gadam kā dāvanu Latvijai 100 gadu jubilejā.

Latviešu tauta pēdējos simts gados – 20. gadsimtā – ir zaudējusi vairāk nekā 600 000 cilvēku. Kari, deportācijas un to sekas, neskaitot nepiedzimušos bērnus. Kamēr Latvijai līdzīgās valstīs iedzīvotāju skaits ir dubultojies, mums tas ir radikāli samazinājies. Latvijas demogrāfijas eksperti ir aplēsuši, ka PSRS okupācijas režīms Latvijai ir nodarījis zaudējumus “10 miljonu cilvēkgadu apmērā” – aprēķinot katra deportētā cilvēku nostrādāto stundu Sibīrijā un citviet izsūtījumā, nodzīvoto laiku, nodarīto kaitējumu veselībai, ietekmi uz dzimstību un citus faktorus.

Pieminot daudzo latviešu traģiskos likteņus, ir vērts apzināties, ka vēsturei ir jākļūst par mūsu spēka avotu, jo cietušo vēlme noteikti būtu – lai viņu skarbais liktenis dod spēku nākamajām paaudzēm. Mūsu vēsture ir viss, kas mums kā tautai pieder , tāpēc – jo vairāk spēka no tās gūsim, jo gaišāka būs Latvijas nākotne.

Lai gūtu spēku, vispirms ir jāizprot, jāpiedod un jānonāk saskaņā un mierā ar sevi, savu pagātni un apkārtējo pasauli. Tāpēc tiek izmantots pats labākais pasaulē pieejamais un atbilstošais līdzeklis – cilvēku roku veidots dārzs.  Pateicoties tam, ka dārzs būs sadalīts vairākās atsevišķās daļās – ”Miers”, ”Šaubas”, ”Lūgšana”, ”Solījums”, ”Mierinājums”, ”Apgaismība”, ”Vēlme”- katram būs iespēja rast tās izjūtas, ko katrs meklē.

Sandra Šēniņa,
Liepājas muzeja galvenā speciāliste