”Neesmu pārkāpis nevienu Ceļu satiksmes noteikumu punktu, bet tāpat pusgadu nedrīkstu vadīt mašīnu,” portālam liepajniekiem.lv stāsta kāds lasītājs. Pēc diviem Ukrainā pavadītiem gadiem viņš oktobra beigās atgriezās Latvijā uz pastāvīgu dzīvošanu un nolēma apmainīt savu autovadītāja apliecību, jo tai bija beidzies derīguma termiņš. Taču tas izrādās nav iespējams likuma prasību dēļ.

”Man teica, ka šobrīd savas tiesības varu apmainīt tikai Ukrainā. Lai to izdarītu šeit, jānodzīvo pusgads Latvijā un tikai tad jādodas uz CSDD. Sanāk, ka līdz maija otrajai pusei nedrīkstu sēsties pie stūres,” bēdīgs ir lasītājs.

Ceļu satiksmes likums paredz, ka pēc dzīvesvietas deklarēšanas jāpaiet pusgadam, līdz tiesības būs iespējams apmainīt. Vēl viena opcija ir izdarīt to tajā valstī, kurā cilvēks dzīvojis pirms atgriešanās Latvijā. Taču tas iespējams tikai tad, ja viņš arī šobrīd tur ir deklarēts.

”Eiropas savienības teritorijā viņš to noteikti var izdarīt, taču par Ukrainas likumdošanu es nevaru atbildēt,” stāsta Liepājas CSDD nodaļas priekšnieks Gvido Ķirsons.

CSDD noteikumos ir norādīts, ka apliecību, kas saņemta Eiropas Savienības vai Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas dalībvalstīs, Latvijā drīkst izmantot bez ierobežojumiem.

Savukārt, ja vadītāja apliecība ir izsniegta citās valstīs (arī Ukrainā), tad Latvijā tā būs derīga tikai vienu gadu un pēc tam tā ir jāapmaina, nokārtojot vadīšanas eksāmenu.

Ukrainas likumi ārzemēs izsniegto tiesību maiņu pieļauj tikai tajā gadījumā, ja citas valsts pilsonim ir pastāvīga uzturēšanās atļauja. Šajā gadījumā lasītājam šāda dokumenta nav un nākas vien gaidīt pusgadu.

Bet ja uzturēšanas atļauja arī būtu, tad rastos cita problēma. Proti, tiesību apmaiņai vadītājam vajadzētu nokārtot braukšanas eksāmenu Ukrainā, un pēc tam ne vēlāk kā gadu pēc dzīvesvietas deklarēšanas Latvijā vadītājam būtu tas pats jāizdara arī šeit.

”Prasība par 185 dienām nav mūsu pašu izdomāta nianse, tā nāk no Eiropas savienības regulas,” skaidro Liepājas CSDD nodaļas priekšnieks.

”ES teritorijā mēs apmaināmies ar informāciju par vadītājiem. Agrāk tā nebija un cilvēki mēdza to izmantot. Piemēram, vadītājam par pārkāpumiem atņem apliecību, viņš atbrauc pie mums un saka, ka ir pazaudējis tiesības. Mēs informāciju pārbaudīt nevaram un izsniedzam cilvēkam citu apliecību, lai gan viņš izdarījis smagu pārkāpumu (visbiežāk saistītu ar vadīšanu alkohola reibuma stāvoklī). Tagad no iepriekšējās deklarētās valsts mēs prasām izziņu par vadītāja pārkāpumiem un atļauju apmainīt tiesības ātrāk nekā to nosaka ES regulas.”

Tāpat Ķirsons uzsvēra, ka viss ir atkarīgs no situācijas, jo katrs gadījums ir individuāls. Viņš uzskata: ja cilvēks jau divus gadus nodzīvojis Ukrainā un plāno turpināt tur uzturēties, tad viņam būtu lietderīgāk risināt šo situāciju ar Ukrainas varas iestādēm un mēģināt iegūt tiesības tur.

”Cita lieta, ja viņš atgriezies uz palikšanu. Atkārtošu, ka visi gadījumi ir individuāli. Ja cilvēks var pamatot (piemēram, ar darba līgumu), ka viņš plāno palikt Latvijā, tad mēs varētu izskatīt šo situāciju. Taču nedrīkstam aizmirst, ka var būt arī citi ierobežojumi, piemēram, pārkāpumi Ukrainā, kas liegtu mums paātrināt šo procesu. Vienmēr esmu teicis, ka ar visādiem jautājumiem ir iespējams vērsties gan pie manis, gan pie mana vietnieka un kopā varam skatīties, kādus risinājumus mēs varam piedāvāt. Pietiekoši daudz šādu gadījumu tiek izskatīti un, ja nav kāds juridisks šķērslis, vienmēr esam meklējuši iespēju, kā palīdzēt klientiem. Katrā situācijā var būt atšķirīgas nianses”.