Neesmu pētījusi, vai tā ir, jo saldinātos dzērienus nepērku, ūdeni iegādājos tikai tad, ja nav nekādu iespēju to ieliet no krāna pudelē, kuras lietošanas gadu skaits man nojucis. Pa kādam aliņam brīvdienu vakaros arī lielu apjomu nerada. Vienīgo reizi, kad iegriezos atbrīvoties no pudelēm, taromāts darbojās nevainojami.

Daudzi cilvēki jau norādījuši, ka ir nedaudz apgrūtinoši apkrauties ar pudelēm. Man pašai viens papīra maiss nolikts mājās virtuvē, otrs – kabinetā darbā, trešais vāļājas mašīnas bagāžniekā. Katrā no tiem nav vairāk par diviem – trim gabaliem, kas būtu dikti nemotivējoša summa taromāta čekā, tāpēc pagaidām tie visi paliek tur, kur ir.

Pārvietot un pārkrāmēt lieku reizi labāk nevajag! Ja nu nobružājas vai nokrīt etiķete? Vai vēl trakāk – pudele dabū bukti, ko nevar izlīdzināt atpakaļ. Ar depozīta iepakojumu jāapietas kā ar jēlu olu.

Citādi iekārta to neņems pretī, kas zina, vēl apvainosies un nedarbosies, tad man būs tas kauns jāpacieš – ahā, viņa salauza taromātu!

Vislielākie pārdzīvojumi bija pēc kādas meža aveņu vākšanas pastaigas Beberliņu mežā. Ja mantas neved ar auto, tad jāapdomā, ko nesīsi līdzi. Tā kā nebūšu prom ilgi, pietiks ar 0,5 l ūdens. Tāda pudelīte mājas depozīta maisā atrodas.

Kā jau ierasts, tiek pagatavots mohito bez ruma. Uz balkona nolaužu piparmētras zariņu, nogriežu šķēli laima, tam visam aukstu ūdeni pāri un korķīti virsū. Pārnāku mājās ar ogu groziņu, priecīga par guvumu. Jāatbrīvo tukšā pudele un jānoliek vietā. Piparmētru izvilkt ir elementāri, bet, ak, šausmas, resno laima šķēli nav iespējams aizkacēt ar pirkstu!

Nu, Linda, nevarēji pārgriezt to uz pusēm, pirms iestūķēji iekšā! Pudeli ar augli taromātā bāzt nevar. Es taču neesmu tie cilvēki, kas nodod taru ar sēmenēm un citiem mēsliem iekšā.

Arī dzeltenajā konteinerā to nav jēgas mest, jo pudele ar saturu neskaitās šķirotie gruži. Tīrākas vides un desmit centu dēļ (jā, tieši tādā secībā) pēc pamatīgas kratīšanas un bakstīšanas laims laimīgi ir laukā, var izskalot pudeli un saudzīgi nolikt atpakaļ depozīta maisā.

Patiesības mirklis jau būs tikai rudenī, kad sev ierastajā 18. novembra solotalkā noiešu meža taku no Karostas uz Tosmares pusi. Tā gadiem ilgi ir vispiegružotākā. Dzērēji un dzērāji turklāt nez kāpēc ir mešanas sporta duatlonisti. Pirmais etaps – izdzert. Otrais – aizmest mežā cik tālu vien var. Redzēs, būs vai nebūs visi kuiti pilni ar pudelēm.

Arī labi metēji mēdz piekust un izstāties jau pirmajā etapā. Trešdienas rītā apsmējos par nīkuli, kas bija pieveicis vien pusi alus un depozīta pudeli nostatījis mežmalā.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.