Tas rada nepieciešamību darba devējiem domāt – kā noturēt darbinieku, kurš nav gatavs palikt vienā vietā tikai ”stāža pēc”? Ar algu vai dažādiem bonusiem vien lojalitāti vairs ne vienmēr var panākt.

Izaugsme svarīgāka par lielāku algu

Savā pašreizējā darbavietā uzņēmumā ”UPTK” 22 gadus vecais Daniels Brugevics nokļuva caur pazīšanos un šobrīd tur strādā kā būvdarbu vadītāja palīgs.

Studējot Rīgā, viņš jau 3. kursā pieņēma lēmumu pāriet uz neklātieni, lai uz skolu brauktu tikai sestdienās, bet darbdienas veltītu darbam.

”Nokļūstot darba tirgū, ātri var saprast, ka skola un universitāte dod svarīgu teorētisko bāzi, tomēr prakse ir kaut kas cits.

Būvniecības nozarē praktiskās iemaņas ir ārkārtīgi noderīgas,” uzsver Daniels, kurš uzņēmumā strādā kopš 2025. gada septembra.

Šis nepilnais gads jaunietim nešķiet garš laiks vienā darbavietā, jo šo periodu viņš pielīdzina vienam mācību gadam universitātē.

Šobrīd Daniels sevi ”UPTK” redz arī ilgtermiņā un cer uz turpmāku sadarbību.

”Uzņēmums ir pietiekami liels, piedalās interesantos konkursos un īsteno vērienīgus objektus. Ja redzu, ka piecu gadu laikā nav iespējams uzreiz sasniegt uzņēmuma griestus, tad saprotu, ka šeit ir tiešām daudz iespēju attīstīties,” teic liepājnieks.

Nākotnes izvēlēs Daniels

prioritāti dod profesionālajai izaugsmei, nevis tūlītējai augstai algai.

”Ja man būtu jāizvēlas starp darbu ar labāku atalgojumu un darbu ar lielākām karjeras iespējām, es izvēlētos karjeru,” viņš spriež.

Raugoties uz savu paaudzi, Daniels novērojis, ka jauniešiem dažkārt trūkst vēlmes uzņemties atbildību un gribas ātru rezultātu ar mazu ieguldījumu, tomēr viņš uzskata, ka daudz ko nosaka ģimenē ieaudzinātais darba tikums.

Iegūst pieredzi savam biznesam

Rēzijai Egmanei ir 20 gadi, un ikdienā viņa darbojas kā projektu koordinatore un valdes locekle biedrībā ”Impact Hub Liepāja”, kā arī paralēli veido mārketinga materiālus ģimenes uzņēmumā SIA ”Windrose”.

Biedrībā viņas galvenā atbildība ir skolēnu mācību uzņēmumu (SMU) joma, taču pienākumu loks ir visai raibs – no jauniešu projektiem līdz pasākumu organizēšanai un pat fotografēšanai.

”Impact Hub” vidē Rēzija nokļuva nejauši 2024. gada rudenī. Tehnikuma laikā trīs gadus pati aktīvi darbojusies SMU, taču pēdējā kursā viņa palikusi bez komandas biedrenes.

”Ļoti vēlējos turpināt darboties. Kad kolēģis Ralfs Roga piedāvāja pamēģināt pastrādāt par brīvprātīgo projektā, tā bija kā atbilde uz visiem maniem jautājumiem,” atceras Rēzija.

Sākotnējais projekts noslēdzās, taču jauniete palika organizācijā un ar laiku nokļuva arī valdē.

Šobrīd Rēzija studē uzņēmējdarbību un vadīšanu RTU Liepājas akadēmijā. Elastīgais lekciju grafiks ļauj veiksmīgi apvienot studijas ar darbu, ko jauniete atzīst par lielu priekšrocību.

Viņa novērojusi, ka studiju laikā reti kurš vienaudzis nestrādā, jo pieaugošo dzīves izmaksu dēļ visi meklē iespējas piepelnīties.

Kursabiedri lielākoties strādā apkalpošanas jomā vai attālinātā darbā, taču daļa atrod vietu arī savā studiju nozarē.

Rēzija sevi raksturo kā jaunieti, kura nemitīgi meklē jaunas pieredzes un izaugsmes iespējas.

”Zinu, ka palikšu vienā darbavietā līdz brīdim, kad jutīšu, ka esmu no tās paņēmusi visu,” teic liepājniece.

”Ja jaunam cilvēkam dzīvesgājuma aprakstā ir vairākas darbavietas nozarē, tas parāda, ka viņš nebaidās mēģināt doties uz priekšu un papildināt savas prasmes,” viņa uzskata.

59 gadi vienā darbavietā

Tikmēr 77 gadus vecais Jānis Reķēns uzņēmumā ”Liepājas tramvajs” strādā kopš 1967. gada.

Šobrīd viņa pārziņā ir uzņēmuma autoparks – ap 12 dažādu automašīnu un mehānismu, kas nepieciešami avāriju novēršanai un citiem darbiem. Lai gan J. Reķēns jau ir pensijā, viņš joprojām ik dienu nāk uz darbu.

”Varētu jau nestrādāt, nekādu problēmu nebūtu.

Bet tik ļoti esmu saradis ar kolektīvu, ka gribas būt cilvēkos, gribas, lai ir pienākumi,” viņš saka.

Tagad viņa pieredze lieti noder arī jaunākajiem kolēģiem – J. Reķēns viņiem dod padomus un raugās, lai uzņēmuma tehnika būtu kārtībā un vajadzības gadījumā gatava darbam.

Starp uzņēmuma automašīnām ir arī īsti veterāni. Viena no tām ražota 1974. gadā un paredzēta kontakttīkla remontam.

Tagad to izmanto reti, galvenokārt avārijas situācijās, tomēr automašīnai ir tehniskā apskate un tā joprojām ir darba kārtībā. Turpat līdzās vecajai tehnikai ienāk arī pavisam jauna.

Jaunākais uzņēmuma autoparka papildinājums ir elektromobilis, ko izmanto tramvaju vadītāju nogādāšanai uz darbu un mājās.

Arī pašus tramvajus J. Reķēns savā darba mūžā redzējis maināmies vairākkārt.

Pašreizējie jaunie tramvaji, pēc viņa teiktā, ir jau piektā paaudze, ko viņš uzņēmumā piedzīvojis. ”Visu laiku kaut kas jauns nāk iekšā. Un arī tās pašas vecās mašīnas ir jāuztur un jāsaglabā,” viņš saka, kādēļ darbs šķiet interesants.

Par sevi J. Reķēns teic, ka viņam patīk strādāt akurāti. Arī uzņēmuma autoparkā citādi nemaz nevarot.

Ienes citu skatījumu uz lietām

”Mēs esam atvērti jauniešiem un priecājamies par katru, kurš izvēlas savu profesionālo ceļu uzsākt ”AE Partner”.

Īpaši vērtīgi ir gadījumi, kad varam būt daļa no jaunā speciālista izaugsmes – dot pirmo darba pieredzi, iemācīt profesionālās prasmes un palīdzēt saprast, kurā virzienā viņš vēlas attīstīties,” pauž Liepājas speciālās ekonomiskās zonas SIA ”AE Partner” vecākā personāla speciāliste Ilze Neimane.

Ar šo uzņēmumu patstāvīgās darba attiecībās šobrīd ir 30 jaunieši līdz 25 gadu vecumam, kas veido aptuveni 6% no kopējā darbinieku skaita.

”AE Partner” pieredze rāda, ka jaunieši var būt ļoti motivēti un ilgtermiņā lojāli darbinieki.

”Daļa jauniešu, kuri pie mums sākotnēji ir bijuši praksē, pēc tās ir palikuši uzņēmumā un turpina darbu jau pastāvīgās darba attiecībās.

Protams, arī jauniešu vidū gadās situācijas, kad cilvēks pēc darba uzsākšanas saprot, ka konkrētā nozare vai amats tomēr nav viņam piemērots.

Taču to nevar attiecināt tikai uz jauniešiem – karjeras sākumā ir pilnīgi normāli meklēt un mēģināt saprast, kas ir tas darbs un vide, kurā cilvēks jūtas vislabāk,” atzīmē I. Neimane.

Viņa norāda, ka

jaunieši komandā noteikti ienes svaigumu un citu skatījumu uz lietām.

Viņu idejas un jautājumi reizēm liek arī pieredzējušākiem kolēģiem uz ierastām lietām paskatīties no cita skatpunkta.

”Vienlaikus jāņem vērā, ka ražošanas vide nozīmē noteiktu darba kārtību, procesus un drošības prasības, kas jāievēro ikvienam.

Tāpēc mūsu uzdevums ir atrast līdzsvaru – dot jaunietim iespēju uzdot jautājumus, mācīties un piedāvāt savas idejas, vienlaikus palīdzot saprast arī profesionālās vides prasības un atbildību,” klāsta uzņēmuma pārstāve.

Viņa teica, ka

ne vienmēr CV ir noteicošais.

Protams, bieža darba vietu maiņa var likt uzdot papildu jautājumus, taču tā pati par sevi nav automātisks ”sarkanais karodziņš”.

”Ja kaut viena no iepriekšējām pieredzēm ir saistīta ar nozari vai konkrēto amatu, tas jau var būt pietiekams iemesls uzaicināt kandidātu uz sarunu.

Ja redzam potenciālu un patiesu interesi, esam gatavi ieguldīt arī jaunieša apmācībā. Protams, vienmēr pastāv risks, ka cilvēks pēc laika izvēlēsies citu ceļu. Taču vēl lielāks risks ir vispār neinvestēt jaunajos cilvēkos.

Ja neviens nedos pirmo iespēju, tad arī pieredzi jaunietis nekur nevarēs iegūt”.

Notur ne tikai alga un bonusi

”AE Partner” strādājošiem jauniešiem, tāpat kā citiem darbiniekiem, pieejami uzņēmuma piedāvātie labumi. I. Neimane: ”Esam novērojuši, ka

jaunieši īpaši priecājas par iespēju izmantot sporta zāli un peldbaseinu.

Tie ir bonusi, ko viņi arī ikdienā novērtē un izmanto. Savukārt par uzņēmuma nodrošinātajām siltajām pusdienām priecājas visi, neatkarīgi no vecuma.

Tomēr ar bonusiem vien lojalitāti, manuprāt, izveidot nevar. Jaunietim ir svarīgi arī saprast, ko viņš uzņēmumā var iemācīties, kādas ir izaugsmes iespējas, vai viņam ir labs vadītājs un kolēģi, ar kuriem kopā strādāt.

Mūsu mērķis nav tikai piesaistīt jaunieti uzņēmumam, bet dot viņam iespēju profesionāli izaugt.”

”Jauniešus darbā pieņēmām ļoti labprāt”, stāsta uzņēmuma ”Cabonline Latvia” Liepājas filiāles kādreizējais vadītājs Roberts Džeriņš.

Šis uzņēmums sniedz pakalpojumus Skandināvijas tirgū loģistikas jomā. Darbs lielā mērā aizrit pie datora, un darbiniekam jāspēj darīt vairākas lietas vienlaikus vai ļoti ātri pārslēgties starp dažādiem uzdevumiem.

Līdz ar to viena no galvenajām darba devēja prasībām ir datorprasmes, kas jauniešiem ir ļoti labas.

Taču kadru mainība uzņēmuma Liepājas filiālē bijusi liela.

”Liela daļa jaunieši nāca strādāt jau ar tādu īstermiņā redzējumu – nodrošināt sev iztiku, kamēr izdomās, ko viņi vēlas darīt turpmāk, piemēram, kur studēt.

Šo darbu gan varēja arī apvienot ar mācībām,” stāsta R. Džeriņš, turpinot: ”Ja jūti, ka darbinieks šo darbu uztver kā īstermiņa risinājumu, tad arī tu kā darba devējs uz šo cilvēku raugies kā uz īstermiņa risinājumu, un nedomā par tālejošiem plāniem.

Vien iemāci viņam konkrētās lietas, kas no viņa tiek gaidītas, un neko vairāk.”

Vienlaikus viņš atzīmē, ka arī tādi darbinieki ir vajadzīgi, proti, ne tikai tie, kas darba ritumā spēlē centrālo lomu, bet, sporta terminoloģijā runājot, darbojas aizsardzībā.

”Savukārt tiem, kuros saskatījām potenciālu, piedāvājām karjeras iespējas – labāku amatu, lielāku atalgojumu”.

Uzziņai

• Starptautiskās kompānijas ”Deloitte” 2026. gada globālajā Z paaudzes (dzimusi no 1996. gada līdz 2010. gadam) un mileniāļu (dzimusi 1982. līdz 2000. gadam) pētījumā secināts, ka šīs paaudzes arvien vairāk novērtē stabilitāti, profesionālās prasmes un labbūtību, nevis vienkārši strauju kāpšanu pa karjeras kāpnēm.
• Tikai 25% Z paaudzes respondentu dod priekšroku ļoti straujai karjeras izaugsmei ar ātriem paaugstinājumiem. Daudzi drīzāk izvēlas pakāpenisku attīstību vai pat horizontālu pāreju uz citu amatu, ja tā ļauj iegūt vērtīgu pieredzi.
• Savukārt ”Deloitte” 2025. gada pētījums, kurā piedalījās vairāk nekā 23 tūkstoši Z paaudzes un mileniāļu pārstāvju 44 valstīs, parādīja, ka tikai 6% kā galveno karjeras mērķi min nokļūšanu vadošā amatā. Daudz lielāka nozīme ir mācīšanās iespējām, finansiālajai drošībai, darba jēgai un darba un privātās dzīves līdzsvaram.

Avots: ”WorkingDay Latvia”

Mainīt darbu vairs nav slikta zīme

Māris Silinieks, personāla atlases uzņēmuma ”WorkingDay Latvia” mārketinga direktors

Vēl pirms 20 vai 30 gadiem CV, kurā cilvēks 10 gadus bija nostrādājis vienā uzņēmumā, tika uztverts gandrīz kā kvalitātes zīme.

Savukārt kandidāts, kurš piecu gadu laikā bija nomainījis trīs vai četras darbavietas, personāla atlases speciālistam lika uzdot jautājumu – kas ar šo cilvēku nav kārtībā?

Šodien situācija ir mainījusies.

Darba devējam drīzāk būtu jāuzdod cits jautājums: kāpēc cilvēks mainīja šīs darbavietas un ko viņš katrā no tām ir iemācījies? Īpaši tas attiecas uz jauniešiem.

Jaunākās paaudzes darba tirgū ienāk ar citādu priekšstatu par karjeru, lojalitāti un darba vietu savā dzīvē. Tas nenozīmē, ka viņi nevēlas strādāt vai nav gatavi uzņemties atbildību.

Taču viņi daudz retāk nekā iepriekšējās paaudzes uzskata, ka pats par sevi ilgs darba stāžs vienā uzņēmumā ir vērtība. Un, manuprāt, darba devējiem ar to būs jārēķinās.

Ilgstoši esam dzīvojuši ar priekšstatu, ka labs darbinieks ir lojāls darbinieks, bet lojalitāti mēra nostrādātajos gados. Tomēr

darba tirgus ir kļuvis daudz dinamiskāks.

Jaunie cilvēki darba vietu uztver ne tikai kā ienākumu avotu, bet arī kā vietu, kur iegūt pieredzi, prasmes, kontaktus un nākamo pakāpienu profesionālajā attīstībā.

Ja uzņēmumā šādas attīstības iespējas nav redzamas, jaunietis daudz vieglāk nekā iepriekšējās paaudzes pieņem lēmumu doties tālāk. Te arī rodas paaudžu konflikts.

Darba devējs saka: ”Es viņā ieguldīju, apmācīju, un pēc pusotra gada viņš aizgāja.” Jaunais darbinieks saka: ”Es pusotra gada laikā iemācījos visu, ko šajā amatā varēju iemācīties. Ko man darīt tālāk?” Savā ziņā taisnība var būt abiem.

Vai bieža darba maiņa ir slikta? Ne obligāti.

Darba vietu maiņa karjeras sākumā var būt pat ļoti vērtīga.

Strādājot dažādos uzņēmumos, jaunietis iepazīst dažādas vadības kultūras, biznesa modeļus, tehnoloģijas un darba organizācijas principus.

Viņš ātrāk saprot arī to, kas viņam patīk un kas nepatīk. 20 gadu vecumā to nemaz nav tik viegli zināt. Reizēm sagaidām, lai 18 vai 22 gadus vecs cilvēks jau precīzi zinātu, ko vēlas darīt nākamos 20 gadus.

Taču pat pieredzējuši profesionāļi 40 vai 50 gadu vecumā mēdz pilnībā mainīt karjeru. Tāpēc es neuzskatītu vienu vai divas īsas darba attiecības jaunieša CV par problēmu.

Tomēr ir robeža. Ja kandidātam piecu gadu laikā ir bijušas septiņas vai astoņas darba vietas un gandrīz nevienā viņš nav nostrādājis ilgāk par dažiem mēnešiem, darba devējam ir pilnīgi pamatoti jautājumi.

Kāpēc cilvēks aizgāja? Ko viņš šajā laikā sasniedza? Vai darba maiņām ir saprotama profesionāla loģika? Vai kandidāts katru reizi ir uzņēmies lielāku atbildību vai apguvis kaut ko jaunu?

Vai arī viņš aiziet ikreiz, kad darbā rodas pirmās grūtības? Tieši pēdējais jautājums darba devējam ir vissvarīgākais.

Jaunie darbinieki daudz biežāk sagaida atgriezenisko saiti.

Viņi vēlas saprast, kāpēc dara konkrēto darbu, kā viņu rezultāts ietekmē uzņēmumu un ko viņi varētu darīt pēc gada vai diviem. Vadītājam līdz ar to arvien vairāk jākļūst ne tikai par uzdevumu devēju, bet arī par mentoru.

Es domāju tā: Cik bieži esat mainījis (-usi) darbu?

Inga Paupe, apkopēja skolā:

– Bieži neesmu mainījusi. Pašreizējā darbavietā strādāju jau ilgus gadus. Tā nav mana pirmā darbavieta. Iepriekš strādāju ārzemju uzņēmumā, taču 2009. gadā tas tika likvidēts un aizgāja no Latvijas, tāpēc nācās meklēt citu darbu.

Pašreizējā darbavietā mani notur tas, ka viss apmierina – ir labs kolektīvs un laba priekšniecība. Man būtu grūti iedomāties staigāšanu no vienas darbavietas uz citu. Arī neko citu īsti negribētu darīt, man patīk mans darbs.

Inta Rungovska, strādā Sociālajā dienestā:

– Darbu esmu mainījusi, šķiet, divas reizes, vairāk nē. Tagad jau esmu pensijā, bet turpinu strādāt. Pašreizējā darbavietā esmu jau 15 gadus. Man ļoti svarīgs ir kolektīvs un atmosfēra darbā.

Mums tā ir ļoti patīkama, un tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc joprojām tur strādāju. Protams, nozīme ir arī atalgojumam – ja ir gan pensija, gan alga, tad var dzīvot. Ar pensiju vien iztikt būtu grūti.

Ričards, bezdarbnieks:

– Daudz reižu, kādas 20 noteikti. Galvenais iemesls bijis tas, ka darbs ir fiziski grūts, liela slodze.

Pašlaik esmu bezdarbnieks un meklēju darbu, bet nekas īsti reāls nav. No iepriekšējās darbavietas aizgāju tāpēc, ka uzņēmumam sākās problēmas, nemaksāja neko. Firmai bankrots.

Gribētu atrast darbu savā profesijā – esmu metinātājs, taču viegli nav. Piedāvājums ir TIG un MIG veidiem, bet to neesmu apguvis. Vajadzētu iziet kursus.

Verners Štolcers, reklāmas speciālists:

– Trīs reizes. Pirmo darbu pametu, jo gribējās dzīvē pamēģināt kaut ko citu – tur biju nostrādājis trīs gadus. Otrreiz darbu mainīju, kad pārcēlos uz Somiju – devos, tā teikt, laimes meklējumos.

Tagad daru darbu, kas man pašam patīk un savā ziņā ir arī hobijs – strādāju ar uzlīmēm, reklāmām un tamlīdzīgām lietām. Man ir svarīgi darīt to, kas aizrauj, citādi būtu grūti no rīta piecelties un iet uz darbu.

Domāju, ka ik pa laikam darbu vajag pamainīt, citādi dzīvē var iestāties stagnācija. Katrā darbā var kaut ko jaunu iemācīties un redzēt.

Dzintra, agronome:

– Šobrīd nestrādāju, jo man ir otrā invaliditātes grupa. Savā darba mūžā esmu strādājusi tikai trīs darbavietās. Esmu turējusies diezgan stabili vienā vietā.

Agrāk uzskatīju, ka vienā darbavietā jāstrādā ilgus gadus, bet tagad uz to skatos citādi. Esmu sapratusi, ka pārāk ilga palikšana darbā, kurā nejūties labi, var novest līdz izdegšanai un atstāt iespaidu gan uz fizisko, gan emocionālo veselību.

Tagad domāju – ja jūti, ka darbā kļūst par grūtu, nevajag par katru cenu palikt. Tad labāk kaut ko mainīt.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild laikraksts ”Kurzemes Vārds”.