– Rezidentūras laikā strādāju pamatā Ģintermuižas slimnīcā Jelgavā, bet līguma ietvaros vienu vai divas reizes mēnesī braucu arī uz Liepāju. Tagad esmu pārcēlies pavisam.

No kolēģiem un vadības izjūtu lielu atsaucību. Ir patīkami būt tur, kur tevi tiešām gaida un novērtē. Un Liepājā man ļoti patīk. Te esmu uzaudzis, šeit joprojām ir mana ģimene.

Patīk arī slimnīca kā vide – personāls ir ļoti draudzīgs, darba apstākļi šeit ir labi. Jelgavā, kur agrāk strādāju, arī viss bija kārtībā, bet šeit jūtos tikpat labi, ja ne labāk.

– Kādēļ izvēlējāties ārsta profesiju, turklāt tieši psihiatriju? Abi jūsu vecāki ir juristi.

– Mani vienmēr ir interesējusi zinātne, tostarp medicīna un psiholoģija. Jau pusaudža gados sapratu, ka gribu iet medicīnas ceļu.

Sākot mācības vidusskolā, biju nolēmis stāties Stradiņos, lai pēc tam izlemtu par specializāciju, taču doma par psihiatriju bija ļoti agra. Vidusskolā īpaši pievērsos bioloģijai, gatavojos eksāmeniem un tiku Stradiņos.

Studiju laikā iepazinu dažādas medicīnas jomas un pakāpeniski sapratu, kas mani saista visvairāk. Piemēram, ķirurģija nešķita tuva, un citas nozares arī rūpīgi izvērtēju.

– Vai bija kāds brīdis, kad kļuva skaidrs – psihiatrija ir īstais ceļš?

– Studiju trešajā vai ceturtajā gadā mums bija prakse Liepājas Reģionālajā slimnīcā, kur izgāju cauri kardioloģijas, ķirurģijas un narkoloģijas nodaļām.

Tieši narkoloģijā sapratu, ka vēlos strādāt ar mentālo veselību.

Narkoloģija ir cieši saistīta ar psihiatriju – tur ir daudz jārunā ar pacientiem, sarunas bija ļoti interesantas, un, salīdzinot šīs nodaļas, tieši šī joma mani visvairāk uzrunāja.

Liela nozīme bija arī dakterei Jeļenai Sorokinai, kas joprojām strādā un ar kuru tagad sadarbojamies.

– Kas tieši jūs saista psihiatrijā?

– Rīgā, kad biju praksē tieši psihiatrijā, interese kļuva vēl dziļāka. Psihiatrijā ir daudz faktoru, kas mani uzrunā.

Pirmkārt, tas ir cilvēks kopumā – katram pacientam ir savs dzīvesstāsts. Ļoti svarīga ir anamnēzes ievākšana, visu notikumu un detaļu salikšana kopā, lai saprastu, kas cilvēkam ir bijis, kas varētu būt izraisījis slimību. Man patīk šis process.

Citās specialitātēs ne tuvu tas nav tik izteikti – šī iedziļināšanās cilvēka stāstā.

Psihiatrijā cilvēki bieži dalās ar noslēpumiem, ar savām emocionāli smagākajām pieredzēm, kas man šķiet ļoti interesanti. Tā ir cilvēcīgā profesijas daļa.

Otra daļa, kas mani fascinē, ir zinātne. Mani saista farmakoloģija, smadzeņu anatomija, to darbības mehānismi, fizioloģija.

Psihiatrija ir iespēja salikt kopā abas šīs puses – cilvēka dzīvesstāstu un zinātnisko pamatojumu, lai izveidotu aprakstu un atrastu piemērotāko terapiju.

Es pats vairāk strādāju ar farmakoterapiju, bet ir kolēģi, kas pievēršas psihoterapijai. Mani personīgi ļoti interesē farmakoloģiskā puse.

– Šobrīd strādājat uzņemšanas nodaļā. Kāds ir šis darbs ikdienā?

– Jā, strādāju uzņemšanas nodaļā. Varbūt man nav tik daudz ilgstošu sarunu ar vienu un to pašu pacientu, taču šis darbs ir dinamiskas.

Visi pacienti, kas nonāk slimnīcā, vispirms iziet caur uzņemšanu. Mans uzdevums ir izvērtēt, uz kuru nodaļu viņus nosūtīt, kā arī sākt ārstēšanu. Līdz ar to

ikviens pacients, kas ienāk slimnīcā, vismaz mazliet aprunājas ar mani.

Tas sniedz ļoti plašu pieredzi – satieku visdažādākos cilvēkus, un uzņemšanā nekad nevar zināt, kas sagaidīs nākamajā brīdī. Tas ir aizraujoši, jo to nevar iemācīties no grāmatām.

Ar laiku, redzot un dzirdot tik daudz pacientu, sāk veidoties intuīcija – bieži vien jau pēc pirmā iespaida var nojaust, kāda varētu būt problēma. Daudzi psihiatri par to runā – pieredze veido tādu kā “iekšējo sajūtu”.

– Vai šī intuīcija jums jau ir izveidojusies vai vēl mācāties?

– Tā ir prasme, ko patiesībā mācās visu mūžu. Pēc rezidentūras un tagad, strādājot uzņemšanā, jūtu, ka šī spēja ir ievērojami attīstījusies.

Rezidentūra deva stabilu pamatu, bet arī tagad ļoti daudz mācos – īpaši, kad ar kolēģiem pārrunājam sarežģītus gadījumus, dalāmies pieredzē un meklējam labākos risinājumus.

– Esmu dzirdējusi sakām, ka ir atšķirība starp jaunās paaudzes un vecākās paaudzes ārstiem psihiatriem.

– Es tam piekrītu. Manuprāt, tā ir ļoti saistīta ar padomju laika mantojumu. Toreiz psihiatrija bija citāda – varbūt ne pilnīgi pretēja, bet noteikti ar atšķirīgu pieeju.

Tagad Latvijā daudz vairāk tiek pārņemta Rietumu skolas pieeja, un mēs esam tādā kā starpposmā. Līdz ar to esam ieguvuši unikālu pieredzi, tai skaitā es pats, – jo esam starp šīm divām skolām.

Protams, jaunāki un vecāki ārsti domā un strādā nedaudz atšķirīgi.

– Jūs ikdienā saskaraties arī ar sabiedrības stereotipiem par psihiatriju?

– Jā, un diezgan bieži. Ja cilvēkam pasaka, ka jādodas pie psihiatra, pirmā reakcija bieži vien ir – “tātad ar mani viss ir beidzies, esmu norakstīts, esmu traks”.

Pie manis nereti atnāk pacienti, kuriem jau gadiem – divus, piecus, desmit – ir depresija vai citas problēmas, bet viņi nekad nav meklējuši palīdzību.

Tikai tad, kad ģimenes ārsts uzraksta nosūtījumu, viņi pirmo reizi atnāk pie psihiatra. Un tad cilvēks ir nobijies, nezina, ko sagaidīt.

Parasti jau pēc pirmās vizītes pacients saprot, ka viss nav tik briesmīgi, kā viņš bija iedomājies.

Bieži vien bailes ir tieši vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuri atceras padomju laikus un domā, ka viss ir tāpat kā toreiz. Bet realitātē slimnīca šodien ir pavisam citāda – tur ir iespēja atpūsties, atgūt spēkus, izmantot dažādas rehabilitācijas iespējas. Ir psihologi, fizioterapeiti, mākslas un mūzikas terapeiti.

Cilvēki bieži atzīst, ka tas viss ir gan interesanti, gan ļoti noderīgi.

– Kas ir pats būtiskākais, strādājot psihiatrijā?

– Tā ir prakse. Tikai satiekot pacientus, īpaši smagus gadījumus – ar garīgu atpalicību, šizofrēniju, dažādām hroniskām problēmām –, tu saproti, vai vēlies ar to strādāt.

Daudzi ārsti secina, ka tas nav viņiem, bet man, gluži otrādi, tieši tas šķita interesanti.

Un jāuzsver – psihiatrijā nav “viena tipiska pacienta”.

Spektrs ir ļoti plašs – sākot no trauksmes un beidzot ar garīgu atpalicību, demencei, šizofrēniju.

Arī paši pacienti bieži vien baidās no citiem pacientiem, domājot, ka kāds varētu būt agresīvs vai neprognozējams. Tāpēc uzņemšanas nodaļas ārsta darbs ir izvērtēt, kur kurš pacients iederas.

Depresijas pacientu neliks vienā nodaļā ar cilvēku, kuram ir smaga šizofrēnija. Katram ir sava vide un savs ārstēšanas veids.

– Kā jūs vērtējat cilvēku mentālo veselību mūsdienās?

– Beidzot tam sāk pievērst uzmanību. Bieži vien iepriekš cilvēki vairāk cieta klusumā un negāja pēc palīdzības, bet tagad to biežāk dzird, tas kļūst aizvien aktuālāk. Un daudzām diagnozēm statistiski ir palielinājies īpatsvars populācijā. Tas ir lielā mērā saistīts tieši ar šo faktu.

Protams, var runāt arī par dzīves apstākļiem, kas mainās. Man šķiet, ka bieži cilvēki uzskata to par negatīvu faktoru, bet, manuprāt, tieši labi, ka šie gadījumi tiek pamanīti vairāk nekā iepriekš.

Protams, arī viss mūsu dzīvesveids, pārstrādāšanās, bija kovids – tas arī ietekmē mūsu mentālo veselību.

Bet, godīgi sakot, man ir grūti spriest, cik liela tam ietekme īsti ir. Jo, manuprāt, ja paskatāmies vēsturē, kā cilvēki ir dzīvojuši, tad nav jau tā, ka tikai tagad parādījušās depresijas vai trauksmes, vai kas tamlīdzīgs.

Tas ir kaut kas, kas vienmēr ir bijis, tikai tagad mēs to daudz labāk ieraugām. Jo runājam.

– Vai tie, kas atnāk pie jums pirmajā vizītē, jau ir atvērti sarunai vai tomēr jums ir jāiegūst viņu uzticība?

– Tas ir ļoti atkarīgs no pacienta. Ir cilvēki, kas ir ļoti atklāti, un ir tādi, kas ir ļoti noslēgti. Psihiatram ir jāiemācās, kā runāt ar dažādiem cilvēkiem.

Ja pacients runā ļoti daudz, viņu vajag nedaudz nofokusēt. Ja runā maz, tad jācenšas atvērt.

Uzņemšanas nodaļā mans galvenais uzdevums ir vismaz saprast būtību, jo bieži vien nav laika iedziļināties.

Tas arī ir uzņemšanas nodaļas mīnuss – tu ieraugi pacientu, nosūti uz citu nodaļu, un pēc tam viņu vairs nesatiec, neredzi, kā viņa stāvoklis uzlabojas. Līdz ar to rodas tāda nepabeigtības sajūta.

Savukārt nodaļā ir iespēja iedziļināties.

Runāt ar psihiatrisko pacientu ir vesela māksla.

Tas nav gluži tāpat kā runāt ar draugu vai nepazīstamu cilvēku – sarunas mērķis ir pacienta diagnostika un ārstēšana, un tā domāšana ir pilnīgi citāda. Tieši šo prasmi mēs daudz mācāmies.

– Kas palīdz apgūt šo mākslu – kā runāt ar pacientiem?

– Numur viens ir, protams, pieredze – daudz runāt. Gan rezidentūrā, gan arī pirms tam Stradiņa universitātē mēs sarunājāmies ar pacientiem pieredzējušu ārstu klātbūtnē. Pēc tam analizējām gadījumus, spriedām, ko varēja darīt citādi.

Protams, ir arī grāmatas, kas māca, bet galvenais ir pieredze – vienkārši iet un runāt, būt ar atvērtu prātu un atvērtu sirdi. Psihiatrijas pacienti ir ļoti dažādi, tāpēc ārsts iemācās pielāgoties.

Ir pacienti, kas nevēlas runāt, un uzņemšanas nodaļā jāprot sarunāties ar cilvēku, kurš ir ļoti nomākts. Citreiz jāprot tikt galā ar agresīvu pacientu un viņu nomierināt. Tāpat jāprot runāt ar vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuriem ir demence un kuri vairs nesaprot sarežģītākus jautājumus.

Tas viss ir interesanti, bet reizē arī sarežģīti.

– Vai ir pacienti, ar kuriem jums ir grūtāk strādāt?

– Tie ir demences pacienti. Es personīgi to redzu kā ļoti bēdīgu procesu. Šādos gadījumos mēs vismazāk spējam palīdzēt.

Sabiedrība noveco, tāpēc pacientu ar demenci ir daudz, nodaļa gandrīz vienmēr ir pilna.

Mums ir pat atsevišķa nodaļa, ko sauc par geriatrijas nodaļu. Tas viss ir ļoti bēdīgi, – cilvēks vairs neatpazīst savus radiniekus, nespēj parūpēties pats par sevi.

Man personīgi ar šiem pacientiem ir visgrūtāk strādāt, jo neizbēgami sāc domāt par saviem vecākiem, vecvecākiem, kā pašam būs, kad novecosi. Tas process ir smags un nepatīkams.

– Kas jums palīdz atslēgties no darba?

– Jā, ārstiem – un īpaši psihiatriem – ir svarīgi iemācīties atdalīt darbu no privātās dzīves. Protams, laika bieži trūkst, bet man liels atbalsts ir mana sieva. Mums ir arī kaķis.

Mēs daudz laika pavadām kopā – ejam uz randiņiem, uz kino, restorāniem. Tas palīdz atslēgt galvu no darba.

Man ļoti patīk lasīt – arī ārpusdarba literatūru. Esmu zinātkārs, visu mūžu esmu lasījis par vēsturi, filozofiju, dažādas grāmatas. Tas man ļoti patīk, un reizē tas ir arī noderīgi darbā, jo paplašina redzesloku.

Tāpat laiku pavadu ar draugiem – spēlējam galda spēles, dažreiz arī datorspēles. Tas viss dod līdzsvaru.

Ārsta profesija parasti kļūst par ļoti centrālu identitātes daļu,

un man arī tas ir svarīgi. Bet reizēm ir jāatrod brīži, kad vari vienkārši būt nevis “ārsts”, bet “tu pats”.

– Jūsu dzīvesbiedre arī strādā medicīnā?

– Viņa ir klīniskais psihologs. Es noteikti uzskatu, ka tā arī ir medicīna, jo viņa strādā ar psihiatriskiem pacientiem – gan konsultē, gan veic izpētes.

Cilvēkiem bieži šķiet, ka psihologs vienkārši ir “tas, ar ko runā”, bet klīniskie psihologi dara daudz vairāk. Viņu veikums ir ļoti nozīmīgs.

Piemēram, ja pie mums atnāk pacients ar aizdomām par demenci, ir svarīgi novērtēt, cik lielā mērā saglabājušās intelektuālās spējas. To dara tieši klīniskie psihologi – viņi izmanto dažādus testus, ievāc un apkopo informāciju, un tas ārstiem ļoti palīdz.

Tāpat viņi piedalās arī citu diagnožu precizēšanā.

– Kā jūs abi iepazināties?

– Mēs iepazināmies Jelgavā, kad es biju rezidentūrā. Viens no faktoriem noteikti bija psiholoģija, kas mani viņā piesaistīja. Mēs varējām par to runāt, un es redzēju, ka viņai tas ļoti interesē.

Mēs ļoti ātri atradām kopīgu valodu. Es pats esmu introverts cilvēks, bet ar viņu bija ļoti viegli. Tādā ziņā mums ļoti paveicās.

Mēs kādu laiku strādājām kopā Ģintermuižā – es kā psihiatrs, viņa kā klīniskais psihologs. Tagad viņa strādā privātpraksē Liepājā – gan klātienē, gan attālināti.

– Jums darbs saistīts ar pieaugušo psihiatriju. Vai neesat domājis par bērnu psihiatriju, kur speciālistu šobrīd ļoti trūkst?

– Jā, bērnu psihiatru mums Latvijā patiešām ļoti trūkst. Rezidentūras laikā mums bija arī bērnu psihiatrijas cikls, tur es pastrādāju.

Tas bija interesanti, bet tur ir savādāka dinamika – jāstrādā ne tikai ar bērniem, bet arī ar vecākiem, un diagnozes ir citādākas, ar savām niansēm.

Ja es būtu nonācis bērnu psihiatrijā, tā nebūtu nekāda traģēdija, bet man tomēr vairāk patīk pieaugušo psihiatrija.

Kad rezidentūrā bija jāizvēlas specialitāte, mani varianti bija psihiatrija, bērnu psihiatrija un narkoloģija. Citas medicīnas nozares nemaz neapsvēru.

– Vai mēdz būt dienas, kad uz darbu negribas doties?

– Protams, tā ir visiem. Ir rīti, kad piecelies un gribas palikt mājās. Bet, ja man būtu jāpārdomā profesijas izvēle, es nevēlētos nevienu citu darbu.

Man ir paveicies, ka pieņēmu pareizo izvēli.

Daudziem cilvēkiem dzīvē pietrūkst šīs sajūtas – viņi strādā darbu, kas neinteresē, un tad parādās problēmas, tostarp izdegšana. Man ir paveicies, jo darbs man ir ne tikai pienākums, bet arī sirdslieta.

– Jūsu dzīvē ir interesants fakts – esat mācījies vienā klasē ar Kristapu Porziņģi.

– Jā, tā ka es nebūšu slavenākais no mūsu klases (smejas).

Sajūta ir dīvaina, jo manā galvā viņš joprojām ir vienkārši klasesbiedrs, nevis pasaulslavens basketbolists. Protams, prieks, ka viņam tik labi veicas, un es arī pats sekoju sportam.

Patīkami redzēt, ka viņš nes Latvijas un Liepājas vārdu pasaulē, – varbūt pat ir šobrīd vispazīstamākais latvietis.

Kāds viņš manās atmiņā palicis? Viņam jau toreiz ļoti patika basketbols. Kristaps bija par gadu jaunāks, bet pārliecinoši garākais un ļoti koncentrējies uz basketbolu.

To varēja redzēt – viņš bija uz sacensību vērsts, ar milzīgu vēlmi uzvarēt. Man šķiet, ka tieši tas arī palīdzēja sasniegt to, ko viņš sasniedzis.

– Pats minējāt, ka esat introverts cilvēks. Tomēr darbs psihiatrijā pieprasa būt atvērtam. Vai tā nav kāda sevis laušana?

– Es tā neteiktu. Runāt ar pacientu ir pavisam citādi nekā, piemēram, sarunāties ar draugiem vai kā šobrīd – intervijā.

Būt introvertam nozīmē būt vairāk vērstam uz sevi, un ikdienā es neesmu īpaši atklāts pret svešiem cilvēkiem. Bet ar pacientu ir citādi – tur sarunai uzreiz ir cits mērķis, cita atmosfēra.

Tā saruna nav par mani, tā ir par pacientu.

Man nav grūti, jo es zinu, ka man jāiegūst nepieciešamā informācija, lai palīdzētu un noteiktu diagnozi.

Ja godīgi, dažreiz man pat ir grūtāk sarunāties par ikdienišķām tēmām – par laikapstākļiem vai nelielu “small talk” ar kolēģiem, bet ar pacientiem tas process ir strukturēts. Es uzdodu jautājumus, lai saprastu, kas ar viņiem notiek, un tas man palīdz koncentrēties uz būtisko.

Tāpēc tā nav sevis laušana, bet drīzāk – fokusēšanās uz konkrēto uzdevumu. Saruna ar pacientu vienmēr ir ar mērķi – palīdzēt viņam.

Vizītkarte

Madars Golts

• Dzimis 1994. gada 11. jūnijā Liepājā.
• Liepājas Piejūras slimnīcas ārsts psihiatrs un uzņemšanas nodaļas vadītājs.
• Mācījies Liepājas Valsts ģimnāzijā.
• Rīgas Stradiņa universitātē absolvējis programmu “Medicīna”, rezidentūra izieta Ģintermuižā Jelgavā.
• Dzīvesbiedre klīniskā psiholoģe Līna Golta.
• Patīk lasīt grāmatas, galda spēles.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.