– Kādi bija tavas dzīves pēdējie seši mēneši?

– Man gribas minēt pusotra gada periodu, kas bija ļoti intensīvs un piepildīts. Galvenokārt tas attiecas uz sevis un pasaules būtības izzināšanas jomu, kā arī profesionālo pilnveidi.

Mūžīgie jautājumi kā attiecībā uz sevi: kas es esmu, ko es šeit daru, kāda ir dzīves jēga, kāds ir manas dzīves uzdevums, tā arī globāli par pasaules, cilvēces būtību un virzību. Kā sadzīvot ar šo laiku, kā tajā pašai justies labi. Kā nebūt upurim. Dzīvot, nevis izdzīvot.

Viens no informācijas un sapratnes gūšanas ceļiem man ir sistēmiskie sakārtojumi pēc Helingera metodes, kurus vada Natālija Zavaļi.

– Atradi savu modeli?

– Šim brīdim, jā. Tikai pērn pirmo reizi dzirdēju vārdu – tiecība. Tas ir tas galvenais dzinulis, kas liek meklēt un darīt. Kas meklē, tas atrod. Atnāk īstās grāmatas, internetā ieraugu īstos ierakstus, parādās attiecīgi vebināri, retrīti, satieku cilvēkus utt.

Pērn rudenī ar domubiedru grupu bijām retrītā Gruzijas kalnos.

Atgriežoties mājās, bija sajūta, it kā džins jāstūķē atpakaļ lampā…

Par konkrētiem instrumentiem būtu atsevišķs stāsts un citā formātā.

– Kā izskaidro vārdu “tiecība”?

– Es to izprotu kā virzību, vilkmi virzienā uz kaut ko. Tas ir vektors, virziens, spēks. Tevi velk neredzams spēks, kuram pretoties nav iespējams.

Var kādu brīdi staigāt aplinkus ceļus, ignorēt, izlikties nejūtam, bet tā vilkme nekur neizzūd.

– Vienmēr esi bijusi dzīves jēgas meklētāja, izzinātāja.

– Tā arī ir mana tiecība – izprast sevi, lietu būtību, izprast dzīves jēgu utt. Tagad pastāv tik daudz iespēju to darīt.

Tālajos astoņdesmitajos gados, kad manī šī interese sāka mosties, nebija ne grāmatu, ne interneta, kur smelties informāciju.

– Inta 18 gados un šodien. Cik tālu esi tikusi, ejot dzīves izpratnes ceļu?

– Atmiņā palicis kaut kur lasītais, ka cilvēka dzīve vērtējama nevis pēc tā, kur un kāds viņš ir šobrīd, bet gan pēc starpības starp starta punktu un atskaites punktu.

Ja salīdzina mani 18 gados un šobrīd, tad atšķirība milzīga gan sociālā, gan finansiālā, gan emocionālā, gan dvēseles un gara apzināšanās jomā.

Gribam vai negribam, mēs katrs dzīves laikā ejam savu attīstības ceļu.

Katram savs temps, kas nav ne labi, ne slikti. Pat ja reizēm šķiet, ka virzība ir apstājusies, arī tad procesi notiek. Tādos pauzes periodos notiek uzkrātās informācijas un pieredzes sakārtošana un integrācija.

To var salīdzināt ar plauktu, kurā juku jukām samestas visādas gudras grāmatas, pieraksti, pētījumi. Haosā grūti orientēties. Pauzes posmā tie plaukti tiek sakārtoti, lai saturs būtu ērtāk izmantojams. Izmaiņas notiek visu laiku.

Par attīstību saucu jaunas informācijas apguvi, jaunu pieredžu, sajūtu izdzīvošanu apzināti, nevis autopilotā. Šim procesam nav robežu. 

– Esi ieguvusi maģistres grādu jurisprudencē.

– 1999. gadā absolvēju Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti. Jurisprudence un medicīna? Jā, bet manas darba dzīves sākumā bija arī poligrāfija. Kā tas iet kopā? Visam savs laiks un nozīme.

Esmu ļoti pateicīga  kolēģiem Liepājas tipogrāfijā, kuri mani, jaunu un dzīves nepieredzējušu skuķi, pieņēma, atbalstīja, mācīja un ievadīja darba dzīvē.

25 darba gadi tiesībsargājošajās iestādēs deva iespēju dziļāk ieskatīties ļoti daudzu cilvēku likteņos, dzīves notikumu likumsakarībās, pat vērot to attīstību dinamikā, jo 25 gadu laikā ar daudziem nācās tikties atkārtoti.

Bija gadījumi, kad uz apsūdzēto sola nonāca tēvs un pēc kāda laika tēva pēdās sekoja dēls.

Šajā darbā man vienmēr bija svarīgi saprast cēloņus, kas noveduši konkrēto cilvēku uz apsūdzēto sola, un rast risinājumu, lai tādas lietas nenotiktu principā.

– Ko saprast?

– Manā izpratnē noziedzīga nodarījuma izdarīšana ir sekas kaut kam iepriekš notikušam.

Lai novērstu noziedzīgu nodarījumu, ir jāsaprot cēlonis, patiesais iemesls, kāpēc konkrētais cilvēks izvēlas riskēt un nostāties pret sabiedrībā vispārpieņemtajām uzvedības normām, pret likumu.

Vienmēr bijis kaut kas pirms tam, kas izveidojis konkrētā likumpārkāpēja sevis un dzīves izpratni. Bijušas situācijas, kurās ir ierakstījušies attiecīgi uzvedības paterni. Visbiežāk process sācies jau kaut kad bērnībā.

Pēc būtības nevis varmāka meklē upuri, bet upuris pievelk varmāku. Vaina meklē sodu. Tā strādā lietu, procesu patiesā būtība, lai cik tas kādam liktos neticami un nepieņemami.

– Tev kā amatpersonai, taču nebija pienākums aizrakties līdz aizdomās turētā bērnības traumām!

– Manos darba pienākumos ietilpa noskaidrot lietas objektīvos apstākļus. Kā viens no apstākļiem bija arī noziedzīga nodarījuma izdarīšanas motīvs.

Lai to izprastu, gribot negribot izpēte veda uz pirmatnējo sākuma punktu, tas ir, brīdi, kad tāds uzvedības modelis konkrētam cilvēkam radies.

Rakšanās līdz saknei, līdz cēlonim no psiholoģiskās puses bija svarīga man pašai, manai būtībai.

Lai izprastu.

– Kāpēc, tavuprāt, tiek pastrādāti noziegumi?

– Būs gari… Sākums meklējams ģimenē, bērnībā, kad bērnam veidojas priekšstats par pasauli un sevi tajā. Pirmās attiecības bērnam ir ar vecākiem, kad veidojas uzvedības modeļi, kas ierakstās smadzenēs, veidojot atbilstošus neironu ceļus.

Vairumā gadījumu cilvēks tā arī turpina “braukt” pa šiem neironu ceļiem, lai arī kā pieaugusi persona varētu rīkoties citādi.

Būt piederīgam, pieņemtam ir viena no pamatvērtībām gan bērnībā, gan arī pieaugušā vecumā. Šīs pamatvērtības nenodrošināšana ģimenē ir galvenais iemesls, kāpēc bērni nonāk uz ielas, atrod sev līdzīgos un konfliktē ar likumu.

Neviena dvēsele uz zemes neatnāk, nepiedzimst kā balta lapa.

Katram no mums ir sava iepriekšējā pieredze no iepriekšējām dzīvēm. Pirms piedzimt, dvēsele izvēlas konkrētos vecākus, kuriem piedzimt. Izvēlas vietu, sociālo slāni, materiālā nodrošinājuma līmeni utt. Jo dvēselei ir savs attīstības plāns, kurš no Zemes dzīves līmeņa skatījuma ne vienmēr būs viegls un priekpilns.

Dzīve uz Zemes piedāvā ļoti daudzveidīgus pieredzes gūšanas veidus, tanī skaitā ļoti smagus. Izejot cauri grūtākajiem pārbaudījumiem, dvēsele kļūst pilnīgāka, bagātāka, spēcīgāka.

Līdzīgi kā skolā, kad bērns atrisina uzdevumu, bet skolotāja vēl liek atrisināt tā saucamo “cieto riekstu” – grūto uzdevumu. Ja izdodas, redz, es varēju, tiku arī ar to galā! Aug kvalifikācijas līmenis.

Līdzīgi kā tad, kad cilvēks atrisina, saprot, pieņem kādu savu bloku, kas traucēja dzīvot. Patiesībā aiz katra mūsu bloka slēpjas ārkārtīgi spēcīgs dzīves resurss.

– Dvēsele piedzimst tieši tajā dzimtas sistēmā, kurā var gūt vislabāko izaugsmi.

– Katra dzimta ir ar kādām savām konkrētām, neatrisinātām problēmām, blokiem. Ne velti saka: “Mums dzimtā tā notiek…” Piemēram, sievietes apprec vīriešus varmākas u.c.

Tā nav nolemtība. Tie ir apstākļi, kuros dvēsele ienāk, lai izietu savu personīgo attīstības ceļu un iegūtu nepieciešamo pieredzi, un varbūt beidzot pārtrauktu šo dzimtas “iedzimtības ķēdi”, dziedinātu visu dzimtu.

Kādam izdodas šajā dzīvē, kādam būs nepieciešamas vēl neskaitāmas dzīves, lai sāktu domāt, rīkoties, uzdrīkstētos rīkoties citādi, nekā to darīja mamma, vecmamma, vecvecvecmamma…

Neaizmirstamu pieredzi guvu pirms daudziem gadiem Maijas Kadiķes Eņģeļu skolas nometnē, kad gājām 12 kilometrus pa jūras krastu nesarunājoties. Katrs klusībā pats ar sevi un katrs savā tempā. Kādu brīdi kāds tev ir priekšā un pašam liekas, ka atpaliec, netiec līdzi. Tad redzi, ka arī aiz tevis kāds iet. Kādu brīdi tu apdzen priekšējo, tevi apdzen tas, kurš gāja aiz tevis.

Galvenā gūtā atziņa: mēs virzāmies pa dzīvi katrs savā tempā.

Mums vienmēr ir kāds priekšā, kurš jau ir izgājis šo dzīves posmu, apguvis pieredzes un var atbalstīt aiz sevis ejošos. Aiz katra no mums arī ir kāds, kurš vēl nav nogājis. Tas ir normāls dzīves process. 

Piekrītu viedoklim, ka nav ideālu ģimeņu. Ikviens bērns bērnībā iegūst noteiktas emocionālās traumas. Sākot no pārlieku lielas mīlestības un pāraprūpes un beidzot ar pilnīgu mīlestības un rūpju trūkumu, pamestību, atstumtību visdažādākās variācijās.

Šīs traumas tad nu katram savas dzīves gaitā jārisina, jādzēš. 

– Domai esot spēks…

– Tāpat kā vārdiem. Šis ir unikāls laiks. Domu spēks ir ārkārtīgi jaudīgs, tāpēc nevis domā, ko runā, bet domā, ko domā.

Domas, kas nāk no sirds, caur sajūtām (nevis no prāta) realizējas, materializējas apbrīnojami ātri. Mana paaudze dzīvojusi laikā, kad prāts valdīja pār sirdi. Šobrīd notiek otrādi. Prāts pakļaujas sirdij.

Tagad ir laiks dzīvot caur sajūtām.

Sirds jūt, prāts rod risinājumu. Mēs izejam no duālisma pasaules. Visumam nekas nav slikti vai labi. Viss ir pieredze, bet katrai rīcībai ir sekas. Cik reizes liksi roku ugunī, lai saprastu, ka tā darīt nevajag?

Patiesībā jau shēma ļoti vienkārša – kamēr cilvēks vainīgo pie visām savām nelaimēm meklēs ārpusē, tikmēr jezga viņa dzīvē turpināsies. Jo vairāk pats uzņemsies atbildību par savu dzīvi, saviem lēmumiem un rīcību, jo pieaugs pārliecība par savu varēšanu un mazināsies atkarība no apkārtējās pasaules. 

– Vai aiziešana no prokuratūras izdienas pensijā bija viegla vai grūta?

– Tam brīdim gatavojos jau vairākus gadus iepriekš un arī domāju, ko darīšu pēc tam. Mani vienmēr interesējusi cilvēka būtība, psiholoģija. Aiziet izdienas pensijā un nedarīt neko – tas nav par mani.

– Ik pa brīdim Latvijā runā par izdienas pensijām. Tās termiņus, nostrādāto gadu skaitu grib palielināt.

– Kad strādāju prokuratūrā, darba pienākumu intensitāte un emocionālā spriedze jau bija gana augsta. Diezin vai tā paliks zemāka.

Faktiski visās sistēmās emocionālā spriedze un prasības tikai pieaug. To dzirdu arī no saviem klientiem. Tik intensīvā spriedzē, stresā cilvēks nevar strādāt ilgstoši bez sekām emocionālajā un fiziskajā plānā.

Manuprāt, valstī joprojām nav pienācīgas stresa kompensācijas sistēmas valsts iestāžu amatpersonām, kuras strādā paaugstināta stresa un atbildības apstākļos.

Daudzi paši to pat neapzinās, bet viss noved pie izdegšanas un veselības problēmām.  

– Kādas bija studijas Rīgas Stradiņa Universitātes Liepājas filiālē?

– Mūsu, topošo masieru, grupa bija ļoti raiba, jauka un draudzīga. Es gadu ziņā biju viena no vecākajām studentēm. Nokļuvu pilnīgi citā pasaulē.

Man bija ļoti interesanti un gribējās saprast, kā cilvēks uzbūvēts, kā funkcionē, kāpēc rodas bojājumi sistēmā. Kā cilvēku “salabot”. 

– Cik gadus esi masiere?

– Piecus. Pagaidām neko negribu mainīt. Kad sāku studēt medicīnu, vienu brīdi iezagās šaubas, ka varbūt nebūs īstā izvēle. Varbūt vajadzēja mācīties psiholoģiju?

Tomēr atzinu savu izvēli par pareizu, jo arī masāžas seansa laikā ar pacientu daudz ko var izrunāt, ja tas viņam vajadzīgs.

Lai pieteiktos un aizietu uz tikšanos ar psihologu, psihoterapeitu, bieži vien vajag nu ļoti saņemties. Vēroju, ka aizvien biežāk pie manis kā masieres nāk klienti, kuri meklē jautājumus uz saviem psiholoģiska un eksistenciāla rakstura jautājumiem. Man ir ar ko dalīties.

Varbūt pienāks brīdis, kad masieres darbs paliks otrā plānā.

Kad cilvēks uzkrāj emocionālos pārdzīvojumus, stresus, tad ķermenis uz to reaģē ar diskomforta sajūtu, sāpēm, slimību.

Pastāv medicīnas nozare psihosomatika. Caur mūsu ķermeni runā Visums, dodot signālus, kurā jomā kaut kas aizgājis greizi. Ja izvairāmies dzirdēt, saprast smalkos signālus, tad Visums sāk runāt “skaļāk” caur sāpēm ķermenī, stīvumu, dažādām saslimšanām.

– Vai vari ar savu darbu, prasmēm palīdzēt?

– Jā, nepārprotami. Milzīgs gandarījums. Masieres darbu saucu pati par savu rehabilitāciju pēc 20 prokuratūrā pavadītajiem, nostrādātajiem gadiem.

Kad cilvēks pēc masāžas pieceļas no kušetes, viņa acīs viss ir izteikts bez vārdiem. Masāžai ir ļoti nozīmīga loma gan veselības profilaksē, gan dziedināšanā. 

– Kā rūpēties par veselību?

– Vingrot. Kustēties. Būt vairāk pie dabas.

Mani vērojumi masiera praksē liecina, ka lielākai daļai cilvēku būtu vēlams aiziet pie fizioterapeita un saņemt personalizētus ieteikumus vingrojumiem. Un pēc tam arī vingrot, jo paši par sevi vingrojumi efektu nerada.

Ofisa darbiniekiem ļoti svarīgi ik pēc stundas piecelties, izstaipīties, izgorīties, paapļot plecus, pagrozīt kaklu, uztaisīt kaut vai piecus pietupienus.

Uzmanību koncentrēt uz pozitīvo, uz iespējām. Kur uzmanība, tur arī enerģija. Ko barojam, tas arī vairojas.

– Kā sevi mīli?

– Atļaujos būt patiesa pret sevi. Reizēm nedaru neko, apēdu, ko kārojas. Mana personīgā trenere ir meita Anastasija. Dodu sev to, kas ir vajadzīgs emocionālai un fiziskai labsajūtai, veselībai.

– Ar ko tevi labā nozīmē var pārsteigt?

– Pārsteigums ir kaut kas neparedzams, negaidīts. Manuprāt, tas, ko es varu iedomāties, tas vairs nav pārsteigums. Prieku dod viss cilvēcīgais, patiesais, mīļais un skaistais.

Ļoti vēlos nokļūt zemē, kur aug mango, un dabūt no koka tādu saules pielijušu, pilnīgi gatavu augli, kuram kauliņš atdalās no mīkstuma. Iekosties tajā, lai sula tek pa pirkstiem. Izbaudīt mango sulīgumu, garšu un smaržu…

Vizītkarte

Inta Radkeviča

• Dzimusi Latgalē, mācījās Kaunatas vidusskolā.
• 17 gadu vecumā pārcēlās uz Liepāju.
• Pirmā darbavieta – Liepājas tipogrāfija.
• Strādāja Liepājas pilsētas prokuratūrā, pēc tam Kurzemes Tiesas apgabala prokuratūrā.
• Maģistra grāds jurisprudencē.
• Studēja RSU.
• Mamma Anastasijai un Verai.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.