Ceturtdiena, 28. marts Ginta, Gunda, Gunta
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Māris Ziemelis ar īrisu prieku dalās mazuliet

Māris Ziemelis ar īrisu prieku dalās mazuliet
Māris Ziemelis Dunikā uztur skaisti sakoptus laukus un dobes. "Man nepatīk visu no nezālēm lasīt laukā," viņš skaidro. (Foto: Ģirts Gertsons)
22.06.2020 06:00

Linda Kilevica

"Kurzemes Vārds"

Atslēgvārdi

Īrisu dobei pirms divām dienām esot gājis pāri stiprs vējš, un saimnieks Māris Ziemelis raizējas, ka tie nav pašā labākajā izskatā. Tomēr daudzkrāsainie ziedi rada īstu vasaras plaukuma noskaņu. Turpat blakus tūlīt sprāgs vaļā peonijas, zied arī citas puķes. Rūpīgi uzrušinātās vagās jau brangi kartupeļu laksti, un siltumnīcā garumā stiepjas tomāti. Pirmie īrisi Dunikas “Ziemeļos” uzzied jau maija sākumā un turpina priecēt arī pašlaik.

Tēva mantojums

Pirms gadiem padsmit īrisi bijuši modē, un Māris intereses pēc nolēmis pamēģināt audzēt arī tos. Tagad esot puķes, kas zied starp tulpju un gladiolu, dāliju laiku. Sākumā domājis par biznesu, bet sanācis vien tā: “Priecājas statoils, priecājas tirgotājs, bēdājos es.” Ja īrisus atstājot tepat, tad viss prieks paliekot pašam. Ziedu pārdošana kafejnīcā “Ligate” Rucavā rūpes nesagādā, jo turp var aizvest, braucot uz darbu kūdras ražošanas uzņēmumā “Compaqpeat”. “Lai vismaz sanāk minerālmēsliem un jaunām šķirnēm. Liels bizness tas nav,” saka M. Ziemelis.

Uz pieņēmumu, ka ar puķēm parasti noņemoties sievietes, Ziemeļu Māris iebilst – bet kas ir labākie pavāri un selekcionāri?

Ziedu audzētājs bijis viņa tēvs. “Laikā, kad Latvija bija Krievijas Holande, viņš audzēja tulpju sīpolus un pārdeva ar dārzkopības biedrības starpniecību. Ziedus pirms 8. marta uz kaimiņzemi neveda, to varēja tik ar lieliem blatiem, vedot ar lidmašīnām, vai arī bija jādzīvo maģistrāļu tuvumā. Mums tuvākais vilciens bija vien Lietuvā, Skodā. Miljonus nenopelnīja, bet iztikšana bija. Viss jau bija ierobežots, vienā gadā drīkstēja nodot [sīpolus] tikai par trīs tūkstošiem rubčiku. Kuram bija pāri limitam, biedrībā aizgāja ar cita vārdu, un naudu sadalīja. Tolaik bijis sarežģīti dabūt labu stādāmo materiālu. Kā Vēriņš šmugulēja iekšā jaunākās šķirnes! Krievijā vienmēr bijusi šausmīgi stingra karantīna un noteikumi,” pastāsta īrisu saimnieks.

Aldonis Vēriņš esot cilvēks, kas īrisus “ievazāja Latvijā”, un tas neesot sliktākais, ko kāds savā mūžā var izdarīt. Nodarbojies ar gladiolām un tulpēm, tad sācis ieviest īrisus un “nosmēla krējumu” šajā biznesa nišā. Tālāk pārgājis uz peonijām, mūžs beidzies, un neko citu vairs nepaspēja.

Lai neiet čupā

Īrisus pavairo, izrokot sakneņus, – “paņem un baksta zemē iekšā. Tik biezus un kuplus īrisus jūs redzat tikai tāpēc, ka pagājušajā gadā bija šausmīgi karsts. Sauli es pieciešu, bet neciešu. Nepārstādīju, tāpēc tik krāšņi ir. Blakus dobē divus gadus augušie stādi ir, lūk, šādi. Kuplajiem ir 3–4 gadi, kas par biezokni! Īrisi nav jāpārstāda obligāti – ja grib, var atstāt mūžīgi. Tikai jāparubina nost, lai nav tāds mežs, lai neiet čupā, jo tiem vajag ventilāciju,” izstāsta M. Ziemelis.

Šīs puķes augot labi bez īpašas lutināšanas, taču tiem nepatīkot pavasari, kad dienā ir plus 10, bet naktī mīnus 15. “Kad 2012. gadā es biju tikko sācis, tāds gurķis, īrisi vienkārši ņēma un nopuva. Mēģināju kaut ko saglābt, bet tobrīd vēl nezināju, kā ar bakteriālo puvi cīnīties. Smaka bija kā puvušiem kartupeļiem pagrabā, jo baktērija ir tā pati. Nācās sākt visu no jauna. Vēl īrisus nomoka tripši, jālieto līdzekļi pret mušām. Ja grib smuku skatu, jāpastaigā un jāaplauž noziedējušie ziedi. Jo īriss ražo sēklas. Kukainīši ziedos ir visu ko ievazājuši. Ja sēklas izsējas, tur sanāk zilizaļi brīnumi,” viņš skaidro.

Māra dārzā daudz dzelteno īrisu, tie arī esot vismīļākie, jo izceļas. ‘Tut’s Gold’ dobē spīd kā saulītes, silti zeltaini. Bārdaino īrisu šķirni ‘Florentine Silk’ violetos toņos paņēmis tikai tāpēc, ka tā pasaulē slavena un daudzām medaļām novērtēta, taču “izskatās pēc pankūkas”. Daži Sibīrijas īrisi iestādīti dīķa malā, jo tiem nepieciešams daudz mitruma. Tie ilgi augot un slikti daloties.

Acis izlec kā gliemezim

Ik pa laikam Māris aizbraucot pie Laimoņa Zaķa Kandavā pēc jaunām šķirnēm. Pasūtīt, vadoties pēc attēliem, viņš neriskē, jo smuki nobildēt tagad visi protot, ir jāredz dabā. Selekcionāra dārzā pirmajā brīdī acis izlecot kā gliemezim uz kātiņiem. “Otro riņķi apiet – nē, tik smuki nav, viss nepatīk. Tad iet trešo riņķi – man patīk šī, bet tā tomēr ne. Tad paskatās makā un štuko, ko varu atļauties, bet kas līdzīgs jau man ir. Katru gadu no gaidīšanas saraksta kaut ko izstrīpo. Iespēju izvērtēt šķirnes dod arī īrisu izstādes Liepājā. Kad audzētāji vāc visu nost, paņem, pārved mājās ziedus un skatās, kuri labāki. “Izstādē ir tumšs. Kad iznes laukā saulītē, tad redz – o, ir!” atklāj saimnieks.

Selekcijai ar savu vien nepietiekot, vajag izejmateriālu, tāpēc arvien tiek importētas jaunas šķirnes. “Tās mēdz neieaugties. Ja Amerikā to audzē apmēram Francijas klimata platuma grādos, te pietrūkst siltuma. Sevišķi augustā, kad pumpuriem jāieriešas. Tad nākamajā gadā tikai zaļi laksti aug griezdamies,” stāsta M. Ziemelis, kurš savas šķirnes neveido, jo neesot tam pacietības. Turklāt selekcionāram esot jābūt nežēlīgam un neizdevušies varianti vienkārši jāmet ārā. Māris rāda baltu īrisu garā kātā – zieds tam ļoti skaists, taču ziedlapiņas ļoti plānas, vējš tās notriec. Selekcija strādājot ne tik daudz uz krāsām, bet uz kvalitāti – veido formu un blīvumu. Agrāk gladiolām jumtiņus likuši, bet tagadējām krusa pāriet pāri un nekas. Veco šķirņu peonijas ir skaistas, bet “izgāžas kā vecas sētas”.

“Ziemeļi” nav Māra paša īpašums, taču senču zeme tepat blakus. Viņš zina stāstīt, ka tieši šeit vairākus mēnešus bijusi Otrā pasaules kara frontes līnija, tāpēc joprojām arot no zemes nāk laukā kara laika relikvijas. Uz kūts sienām dažviet vēl šāviņu pēdas. Viņš šeit dzīvo no 1993. gada, kad daļēji pieņēmis mantojumu. “Ziemeļi” te esot divi: “Mazie Ziemeļi” un šīs mājas, kas sauktas par “Mūrnieku Ziemeļiem”. Kādreiz bijuši vēl “Kalna Ziemeļi”.

Skaistā dārza īpašnieks nevēlas kā biznesu veidot tā izrādīšanu viesiem. Lai arī zinot, ka zem guloša akmens ūdens netek, vasarās tādām lietām vienkārši neesot laika. “Ja paši uzprasās, tad jā, bet ne pašam staigāt un reklamēt.” Turklāt ziedēšanas laiks puķei tomēr īss, to nav daudz, tāpēc viesim var gadīties redzēt tikai zaļas lapas. Māris ironizē, ka pilsētnieki pārsvarā domājot, ka viss zied nepārtraukti, tāpat kā nesaprotot, ka veci koki ir jāgāž ārā, jāstāda jauni un jāgaida, kamēr tie izaugs.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz