– Tātad jūs uz Liepāju atpūta vējš?

– Jā, uz šejieni pārcēlāmies pirms nepilniem astoņiem gadiem. Bija pienācis laiks meitai Martai sākt iet bērnudārzā, un ar sievu Renāti izlēmām no Rīgas pārcelties uz Liepāju.

Pirms tam uz šejieni braucām diezgan regulāri gandrīz visās brīvdienās. Tolaik arī bija brīvāks režīms, nebija tāda pastāvīga dienas darba no deviņiem līdz pieciem, un katru reizi, kā pūta stiprāks vējš, braucām uz Liepāju.

Šeit īrējām dzīvoklīšus, dažreiz nakšņojām viesnīcā.

Liepājā ir ideāli apstākļi gan kaitbordam, gan ģimenei.

Šajā pilsētā pasaulē nāca mūsu dēls Augusts, kuram šobrīd ir divarpus gadu. Viņš jau ir īstens liepājnieks.

– Labi, jūs vilināja kaitbords, bet kāpēc sieva piekrita pārcelties?

– Arī sievai tajā laikā bija pārmaiņas darbā. Viņa strādāja bankā, tur bija štatu samazināšana, un sieva palika bez dara. Tā tas viss salikās kopā.

Diezgan ilgi Liepājā meklējām dzīvokli īrēšanai – vairāk nekā pusgadu. Mums bija savi nosacījumi, gribējām dzīvokli centra rajonā par saprātīgu naudu, tāpēc arī tik ilgi meklējām.

Kad beidzot atradām, tieši iekrita brīvdienas. Atbraucām, apskatījām un, tā kā mums dzīvoklis iepatikās, uzreiz arī paņēmām.

– No kā jums nācās atteikties, pārceļoties uz šejieni?

– Ja pavisam godīgi, tad visi apstākļi salikās tā, ka ne no kā nebija jāatsakās. Doma par to bija jau sen, tā nobrieda, un sekoja īstais brīdis krāmēt mantas un braukt uz Liepāju.

Tolaik piedzīvoju lielas pārmaiņas.

Man bija savs bizness, kas tika likvidēts, arī sieva aizgāja no darba bankā un sāka strādāt attālināti. Pirmais darbs Liepājā man bija “BB Wakepark”, kur biju pārvaldnieks.

– Nolēmāt riskēt un Liepājā atvērāt kafejnīcu?

– “Vējš cafe” neatvērām, tā jau šeit bija. Tajā saimniekoja pārītis, kurš pašķīrās, un mēs šo kafejnīcu pirms aptuveni pieciem sešiem gadiem pārņēmām.

– Un kāda sakritība – tās nosaukumā ir vējš!

– Jā, par šo nosaukumu esmu priecīgs. Tas šai vietai piestāv. Brīnos, ka līdz šim Liepājā nebija neviena “Vēja”.

– Kafejnīca ir ļoti maziņa, arī atrodas nostāk no cilvēku plūsmas. Kas ir šīs vietas fenomens?

– Visdrīzāk tās izmērs. Ja kafejnīca būtu lielāka, domāju, ka kovida laiku nebūtu pārdzīvojuši. Kafejnīcā ir maz darbinieku, šeit lielākoties saimnieko sieva.

Viņas koncepts ir piedāvāt jauniešiem pirmā darba iespējas. Meitenes šeit strādā maiņās, pusi dienas, un nepieciešamības gadījumā sieva var pārņemt visus pienākumus.

Šī mazā vieta, manuprāt, veido tādu mājīgu atmosfēru, un ir mērķauditorija, kam tas patīk, tieši tā kopības sajūta.

– Taču kā kafejnīca spēj pārdzīvot nesezonu, kad cilvēku Liepājas ielās ir pavisam maz?

– Ļoti intensīvi jāstrādā sociālajos tīklos un jāveido sava klientu bāze. Lasām atsauksmes un, pat ja kāda ir negatīva, vienmēr atbildam.

Mēģinām uzturēt ciešu saikni ar savu klientu, vienalga, vai viņš šeit ieskrējis uz brīdi, vai ir pastāvīgais apmeklētājs.

Mūsu odziņa ir kafija, uz ko tad arī specializējamies. Nomainījām piegādātāju, un tagad kafiju Ventspilī grauzdē speciāli mums – pēc mūsu garšas prasībām un niansēm.

– Kafijas cenas pasaulē kāpj debesīs. Vai nav tā, ka cilvēki šo dzērienu atļaujas pirkt retāk?

– Tie, kas novērtē labu produktu, ir arī gatavi par to maksāt. Kāpēc atteikties no labas lietas! Jā, varbūt šodien kafiju dzer retāk, taču no tās neatsakās.

Mums ir ļoti daudz pastāvīgo klientu, tie ir vietējie iedzīvotāji. Tādi burbulīši jeb cilvēku grupas, kas šeit nāk svētdienās ar bērniem paēst pankūkas, atnāk pēc kafijas, arī kādu kūciņu apēd.

Protams, vasarā nāk arī tūristi, turklāt ne tikai lietuvieši.

– Cik ilgā laikā jums izdevās Liepājā rast mājas sajūtu?

– Tas noteikti nebija ne pirmais, ne otrais gads. Pēc sajūtām varu teikt, ka tas, šķiet, bija trešais gads, kad šeit biju jau apbružājies, sapazinies ar vietējiem, apskatījis visus stūrīšus pilsētā.

Taču īstenībā jau sen, braucot uz Liepāju kaitot, tā bija diezgan labi iepazīta.

Tomēr, jā, tāda īsta mājas sajūta, varētu teikt, parādījās pēc trīs gadiem.

Tagad jau tā ir pilnīgi noteikti. Liepājā man personīgi nekā nepietrūkst, un uz Rīgu vienkārši negribu braukt. Ir reāla nepatika, goda vārds!

Rīgā esmu izdzīvojies gana, un tagad, šajā vecumā, neko pozitīvu tur neredzu. Vispār neko! Ja uz turieni jādodas darba darīšanās, okei, to daru, arī uz kādu lielāku pasākumu aizbraucu, bet ikdienā…

Nezinu, kur ir labāka vieta Latvijā. Daugavpils? Nu nē!

– Beidzamajos gados diezgan daudz rīdzinieku pārcēlušies uz Liepāju. Vai viņi šeit turas kopā?

– Es tā neteiktu. Pilsēta it kā maza, bet tajā pašā laikā pietiekami liela. Man ir vairāki draugi, kuri uz šejieni pārcēlušies vai arī šādu domu apsver. Tomēr nav tā, ka viņi te veidotu savas komūnas.

– Esat šeit iedzīvojies tiktāl, ka bijāt gatavs kļūt par Liepājas domes deputātu.

– Jā, bija tāda doma. Tas vairāk bija kā izmēģinājums jeb starta platforma. Ļoti iespējams, ka nākotnē varētu iesaistīties tajā pasākumā, ar to es domāju – politikā, nopietnāk.

Šī bija mana pirmā politiskā pieredze, un šajā lauciņā ir diezgan interesanti.

Kandidējot vēlēšanās, noteikti ieguvu zināmas mācības. Ja vēlies kļūt par domes deputātu, pie tā nopietni jāstrādā.

– Ko jūs gribētu mainīt pašvaldībā?

– Domāju, ka vajadzētu vēl lielāku atklātību. Liepājā varbūt to tā nejūtu, tomēr ir noteiktas sfēras un lietas, kurās prasītos vairāk atklātības.

Piemēram, ja notiek kāds projekts, tad risku novērtējums uz vidi bieži vien ir nepieejams sabiedrībai.

Liepāja ļoti strauji attīstās, un pēdējo desmit gadu laikā šeit daudz kas mainījies.

Attīstības tempi ir tik strauji, ka man šķiet, ja kaut ko bišķīt nepareizi saplāno, baigi var nošaut greizi.

Visi tie lielie uzņēmumi, industriālie monstri, sāk parādīties aizvien tuvāk cilvēkiem. It kā visi detālplānojumi ir sataisīti, bet tajā pašā laikā, ja kaut kas noiet greizi, tas viss var apēst to foršo vidi, kas mums šeit ir.

Ir ļoti uzmanīgi jāraugās, kā tiek attīstīta pilsēta. Par to man ir bažas.

Pludmale, kāda mums ir pilsētas centrā, ir unikāla vieta visā Baltijā. Mani netraucē, ka tajā ir daudz kafejnīcu un bāru.

Tūrisms – tas ir pozitīvi, un pilsēta dara diezgan labu darbu, attīstot pludmales infrastruktūru. Vismaz vienā vietā Latvijā kas tāds ir vajadzīgs.

Visās pārējās pludmalēs, piemēram, Rīgas jūras līča piekrastē, nekā tamlīdzīga nav. Nu labi, Jūrmalā, bet tas jau ir cits stāsts.

– Labprāt ļaujaties jauniem izaicinājumiem?

– Kas attiecas uz politiku, tad atkal – sakrita apstākļi, bija iespēja, un es to izmantoju. Parasti es padomāju, apsveru visus plusus un mīnusus, un, ja redzu vairāk plusu, noteikti riskēju.

Citādi, visu laiku dzīvojot komforta zonā, paliek garlaicīgi.

– Šķiet, risks jūs nebaida, jo kaitbords arī ir diezgan riskants sporta veids.

– Jā, tā var teikt, taču kaitbordu vienmēr salīdzinu ar automašīnu – vari braukt mierīgi un mierīgi vari arī sportot. Viss atkarīgs no tā, kā tu vēlies to izmantot.

Dažreiz man patīk izaicinājumi, taču, ja jūrā ir vētra ar brāzmām 25–30 metri sekundē, tad tik traki ne.

Kaut kādām saprāta robežām ir jābūt.

– Esat stingrs tētis saviem bērniem?

– Tas jāprasa bērniem, varbūt sievai. Cik atceros, man augot bija diezgan liela patvaļa.

Pašam liekas, ka vecākiem pret mani bija jāizturas nedaudz stingrāk.

Bērniem ir vajadzīgi kaut kādi rāmji, viņi nedrīkst kāpt uz galvas vecākiem. Neļauju viņiem daudz ēst saldumus, visādu neveselīgu pārtiku, čipsus, noteikti ir ierobežots ekrānu laiks.

Mazajam vispār tāda nav, bet meitai ir desmit gadi, un tad tas ir neizbēgami, taču to diezgan stingri ierobežojam. Lai lasa grāmatas, iet ārā, nevis “sēž telefonā”.

– Kāds dzīves pavērsiens jūs visvairāk ir ietekmējis?

– Tā bija krīze, ko piedzīvoju 2018. gadā. Kā jau minēju, man Rīgā bija savs, ar tirdzniecību saistīts bizness, kas izputēja. Bija finansiāls kritums.

Tas bišķi sapurināja, vajadzēja pieņemt kaut kādus lēmumus, veikt izmaiņas savā dzīvē. Pametot Rīgu, mēs šeit sākām jaunu dzīvi.

– Tagad paraugoties atpakaļ, jūsuprāt, toreiz pieņēmāt pareizu lēmumu?

– Domāju, ka jā. Nevienu brīdi nenožēloju, ka pārcēlāmies uz Liepāju. Palēnām viss ir tā forši nostabilizējies, un mēs arī plānojam attīstīties. Kā saka, dzīve iet uz augšu.

Noteikti esam šeit uz palikšanu.

Lai gan nekad nesaki nekad, bet pārredzamā nākotnē nekur pārvākties neplānojam. Meita iet skolā, Augusts septembrī sāks iet bērnudārzā. Šobrīd galvenais fokuss ir uz bērniem.

– Nesen kāds liepājnieks kļuva par pirmo loterijas miljonāru Latvijā. Ko jūs iesāktu ar šādu laimestu?

– Jā, dzirdēju. Iespējams, pirmais, ko darītu – iegādātos savu nekustamo īpašumu, visdrīzāk māju Liepājā vai tās pievārtē, jo dzīvokli  joprojām īrējam.

Pārējo naudu, visticamāk, ieguldītu kādā finanšu instrumentā, lai nauda pelna naudu.

– Pēc izglītības esat jurists. Kāpēc nestrādājat šajā profesijā?

– Igaunijā pabeidzu Konkordijas universitāti, pēc studijām apmēram gadu pastrādāju juridiskajā sfērā, bet tad izveidoju savu pirmo biznesu, kurš arī nebija veiksmīgs. Darboties biznesā izvēlējos, jo gribēju būt vēl neatkarīgāks.

Taču nu jau četrus gadus atkal esmu algots darba ņēmējs – strādāju SIA “Syfud” par saimniecības pārzini.

– Vai tas, ka esat darba ņēmējs, jūs kaut kā smacē?

– Nu, nē… varbūt tomēr bišķīt. Taču jāsaka, ka pašreizējais darbs ir diezgan dinamisks, nav tikai ciparu bakstīšana, bet reāla problēmjautājumu risināšana, kas man pat patīk.

– Vai savu dzīvi strikti plānojat?

– Kaut kāda plānošana notiek, jā. Taču brīžiem parādās iespējas… kaut vai tā pati politika. Tāda iespēja parādījās, paziņu paziņas, vārds pa vārdam. Interesanti, un tas bija jāizmanto.

Ik pa brīdim dzīvē parādās kādas iespējas, tās tikai vajag apzināt, saprast, ka tas ir kaut kas interesants.

Tad ātri jāsaliek plusi un mīnusiņi, lai izlemtu – iet tajā virzienā vai tomēr ne.

– Un kāds jums ir plāns tuvākajiem pieciem gadiem?

– Ļoti iespējams, attīstīt sievas biznesu. Esam saskatījuši potenciālu, bet tur arī jābūt tā, lai sakrīt pareizie apstākļi.

– Alus darītavas “Labietis” līdzīpašnieks Reinis Pļaviņš sacīja, ka Rīgā sastaptu liepājnieku no cilvēka, kurš ir no jebkuras citas vietas Latvijā, var atšķirt pēc tā, ka jau pirmajās desmit sarunas minūtēs no viņa skanēs tādas frāzes kā “pie mums Liepājā…”, “mēs Liepājā…”. Esat to pamanījis?

– Ja godīgi, neesmu tam baigi pievērsis uzmanību, bet, ja sarunās parādās “gružkaste”, tad uzreiz var pateikt, ka tas ir liepājnieks.

Protams, pilsētā ne-liepājnieku var atpazīt pēc tā, ka viņš staigā ar lietussargu, bet sarunās tā īsti ne.

– Jums tad ir atkritumu kaste vai gružkaste?

– Miskaste! (Smejas.) Ā, meita gan saka “gružkaste”.

– Ods vai knausis?

– Ods, protams.

– Kad sākāt dzīvot Liepājā, vai šeit bija kas tāds, kas jūs pārsteidza?

– Viena lieta pārsteidza – parkošanās kultūra. Šeit parkojas pa divām vietām, un ne tikai “Rimi” pazemes stāvvietā, bet arī citās vietās auto noliek tā, lai var atvērt durvis līdz galam vaļā.

– Kā jūs tagad parkojaties – kā rīdzinieks vai kā liepājnieks?

– Es cenšos parkoties pēc noteikumiem – ne pa divām vietām (smejas).

Vizītkarte

Mārtiņš Kohs

• Dzimis 1982. gadā 2. februārī.
• Starptautiskajā universitātē “Concordia” ieguvis juridisko izglītību.
• Pirmais darbs Liepājā – “BB Wakepark” pārvaldnieks. 
• SIA “Syfud” saimniecības pārzinis.
• Tētis meitai Martai un dēlam Augustam.
• Vaļasprieki: kaitbords, snovbords, peldēšana.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.