Sniegam, kā zināms, grūti izsekot – te tas novākts, te atkal saputināts. Un pat pilsētas centrā vietām pa ietvēm nevar paiet. Vairumā gadījumu namu pārvaldes vai dzīvokļu biedrību sētnieki nav vainojami.

Runa ir par bezsaimnieka teritorijām, kas pirmajā acu uzmetienā nevienam nepieder. Kaut vai dažas vietas.

Pasta iela 18 – tas ir stūra laukums ar pagriezienu uz F. Brīvzemnieka ielu, ar augstu mūra žogu, aizveramiem vārtiem. Neviena lāpsta sniegam šeit šoziem vēl nav pieskārusies, bet pašvaldības policisti to arī kaut kā līdz šim laikam nav pamanījuši. Tālāk Pasta iela 26 – autostāvvieta. Šeit pieskāriens bija. Taču sen un tikai maķenīt. Graudu ielā 27 no Dīķu ielas puses – tā pati aina. Nams F. Brīvzemnieka ielā 24 – neapdzīvots, taču sētnieks šeit akurāts. Tiesa gan, akurātība attiecas tikai uz vienu pusi; no E. Dubelšteina ielas puses – kupena. Starp citu, attaisnojums ir – var staigāt nevis šeit, bet pa pretējo pusi.

Par laukumu Radio ielā 12/14 mēs rakstām katru ziemu. Arī tagad tas netiek uzkopts. Kaut gan tagad šeit iemītas daudzas takas, īpašu problēmu, šķiet, nevajadzētu būt. Tās radīsies, kad sniegs sāks kust un pēc tam piesals. Būs tik slidens, ka nāksies kapāt ar laužņiem. Bet pagaidām saimnieka joprojām nav. Protams, pie bezsaimnieka objektiem pieder arī bijusī apavu fabrika. Gar tās galveno fasādi nesen nobraucis traktors ar buldozera lāpstu – tas ir lieliski. Bet no sānmalas līdzās ražošanas korpusam? Tur taču arī ir ietve. Šādi jautājumi pie mums nav nokārtoti principā. Zemesgrāmatā, protams, var uzzināt, kam pieder fabrika. Taču tas nelīdzēs.

Jāpalūkojas arī uz Jaunliepāju. Piemēram, uz Kaiju ielu aiz tilta. Šķiet, šeit pastrādājuši simtlatnieki. Bet, lūk, pie kapsētas – sniegots klajums! Arī pie pussagrautā nama T. Breikša ielas stūrī. Tā saimnieks pazudis jau pērn.

Visvairāk darba sētniekiem ir dzīvojamos kvartālos gan “Laumas” rajonā, gan Dienvidrietumos. Nākas gandrīz vai līst zem mašīnām, lai novāktu sniegu no aizņemtām ietvēm. Bet cilvēki spiesti iet apkārt riteņu izdangātam sniegam. Tāda kārtība diemžēl…

Kirils Bobrovs,
“Kurzemes Vārds”