Linards Muciņš, Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs, zvērināts advokāts,LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas pieaicināts eksperts
"Liepājas Vēstules"
Republikas ielas 19. namā atradās NKVD (milicijas), bet pretī attiecīgi – NKGB (čekas) mītnes (Toma ielā 36). Cik cilvēku sākuši un beiguši savu Golgātas ceļu šo namu pagrabos?
Izdzīvojušie liecina
Nams Republikas ielā 19 daudziem liepājniekiem pazīstams ar nosaukumu Zilais brīnums. Kā raksta profesors Jānis Krastiņš savā grāmatā ”Liepāja. Jūgendstila arhitektūra”, sakarā ar to, ka Liepājas kara ostai bija piešķirts cietokšņa statuss, ko atcēla tikai 1908. gadā, pilsētā bija noliegts celt namus, kas augstāki par diviem stāviem.
Zūdot šim ierobežojumam, Liepājā sāka celt vairākstāvu namus, kuru vidū izcēlās divi, ko iesauca par brīnumiem to lieluma dēļ – par Zilo brīnumu – zili krāsoto piecstāvu namu Republikas ielā 19, kurš atrodas uz Republikas un Toma ielas stūra, bet S. Kļepeņina celto namu Baznīcas ielā 18 – par Pelēko brīnumu.
Kad Latvijā bija ienākusi okupantu Sarkanā armija, daudzdzīvokļu namā Republikas ielā 19 1940. gadā iekārtojās Liepājas pilsētas milicijas nodaļa. Kas tur notika, liepājnieki nezināja.
Plašākai sabiedrībai šī nama pagraba durvis atvērās 1941. gada 29. jūnijā. Pieci cilvēki pa tām iznāca kā dzīvi asinsdzīru liecinieki. Astoņpadsmit nošauto cilvēku personību noskaidrošanā piedalījās liels skaits liepājnieku. Kāds skats pavērās viņu acīm, redzams fotogrāfijās, kuras ievietotas grāmatā ”Baigais gads”, bet oriģināli šobrīd apskatāmi Liepājas muzeja nodaļas ”Liepāja okupāciju režīmos” ekspozīcijā.
Ir noskaidrota lielākā daļa 1941. gada 27. jūnija naktī milicijas pagrabā noslepkavoto personību.
Viens no pieciem dzīvi palikušajiem upuriem, kurš vēl deviņdesmito gadu sākumā bija dzīvs un dzīvoja Liepājā, Ādolfs Dzintarnieks atcerējās: ”Bija piektdienas [27. jūnija] rīts, pulkstenis bija apmēram trīs, kad mūs no lielās kameras veda ārā pa vienam uz citu mazāku kameru, kur atradās sievietes.
Nepagāja dažas sekundes, kad kameru durvīs parādījās miliču sejas. Izsauca manu vārdu. Izejot no kameras, man lika iet atpakaļ lielajā kamerā, kur pie sienas ieraudzīju divus miličus ar pistolēm rokās. Kad atskanēja divi uz mani mērķēti pistoles šāvieni, pakritu un paliku guļam.
Šauts tika ar naganiem. Kāds no miličiem pienāca pie manis, paņēma aiz kājas un pievilka pie malas. Tad sekoja citu kamerā iesaukto apšaušana, starp kuriem bija arī sievietes.
Miliči šāva kā ārprātīgi. Pagrabā atskanēja mirēju vaimanas. Pēc pirmajiem šāvieniem tūlīt metos pie zemes un izlikos miris. Man virsū sakrita vairāki līķi, bet pats es paliku neievainots.
Tās sakrita man virsū. Pēc tam vēl otru reizi miliči ar kabatas lampiņu pārstaigāja kameru un tiem, kas vēl kustējās un nāves mokās raustījās, raidīja revolvera šāvienus. Manīju, ka kāda lode man iestrēgst gurnā. Tad kameras durvis tika noslēgtas un asinsdzīres turpinājās citās kamerās, kur skanēja sieviešu izmisuma kliedzieni.”
Bez šīm atmiņām, kas atrodamas laikraksta ”Kurzemes Vārds” 1941. gada 4. jūlija numurā, Ā. Dzintarnieks sarunā man norādīja, ka šāvēji bija pilsētas milicijas miliči, bet acīmredzot neprofesionāli slepkavas, jo viņam veltītās pirmās divas lodes skārušas tikai kreklu uz vēdera, un tā viņš palicis dzīvs.
Kā lasāms laikraksta ”Kurzemes Vārds” 3. jūlija numurā, izdzīvojušais Latvijas armijas kapteinis Žanis Kāns liecināja sekojošo: ”Apcietinātos kamerās bieži mainīja. Dažus veda iekšā, dažus veda ārā, pārmainīja no vienas kameras otrā. Tā pienāca piektdienas rīts. Pulkstenis varēja būt apmēram trīs, ko vērojām pēc agrās rīta gaismas.
Pēkšņi izdzirdējām pagrabā smagus soļus. Mūsu kameras durvīs parādījās miliču niknās sejas. Kāds no mūsu bendēm skatījās papīra lapā un izsauca mūsu vārdus. Pirmo izsauca Vilbrantu, meklēja arī Dzintarnieku.
Kuru no kameras izsauca, to turpat koridorā nošāva. Pēkšņi mūsu kameras durvis atvērās pilnīgi un tanīs mēs redzējām pret mūsu galvām vērstus pistoļu stobrus. Miliči šāva kā ārprātīgi. Pagrabā atskanēja mirēju vaimanas. Pēc pirmajiem šāvieniem tūlīt metos pie zemes un izlikos miris. Man virsū sakrita vairāki līķi, bet pats es paliku neievainots. Uz līķu kaudzes vēl iegrūda dažus no blakus kamerām un arī nošāva.”
Jaunas ziņas par upuriem
Kaut arī liepājnieki pazina gandrīz visus noslepkavotos un varēja nodot tos apbedīšanai, laikrakstā minēti tikai 13 no pavisam 18 noslepkavoto vārdiem. Bija nepieciešama izpēte, lai noskaidrotu pārējos.
Arī priekšstats par upuriem bija nenoteikts, kamēr, veicot pētījumu, man izdevās noskaidrot, ka Latvijas Valsts vēstures arhīvā ir saglabājušās pases un dažu organizāciju pirmskara personu lietas.
Rūpnīcā ”Sarkanais metalurgs” bija strādājuši Holcmanis un Briķis, kur viņiem padomju vara bija iekārtojusi grandiozu personas lietu ar atbildēm uz vairāk nekā 40 jautājumiem. Kalvem bija Latvijas Universitātes personas lieta, bet Jacīno daudz braukāja uz ārzemēm, tāpēc saglabājušās viņa ārzemju pases.
Tā nu mums šodien ir iespēja ieskatīties viņu sejās, uzzināt sīkāk par viņiem un viņu ģimenēm, izvirzīt versijas, kādēļ viņi arestēti.
Holcmanis Alfrēds Roberta d. dzimis 1914. gada 16. janvārī Kamsētā, Sibīrijā, kur par sodu 1908. gadā izsūtīti viņa vecāki, latvietis, Liepājas drāšu fabrikas (vēlākais ”Sarkanais metalurgs”) kantorists (noliktavas pārzinis), dzīvoja Fr. Brīvzemnieka ielā 10–3, beidzis divas klases Jelgavas ģimnāzijā, no 1936. līdz 1937. gadam dienējis Jātnieku pulkā, dižkareivis.
Pierakstīts arī, ka tēvs 1919. gadā dienējis Imantas pulkā, bet tēva māsa precējusies un tobrīd dzīvojusi Berlīnē, Vācijā.
Briķis Ernests Ādama d. dzimis 1910. gada 29. augustā Kuldīgas apriņķa Kuldīgas pagastā, latvietis, Liepājas drāšu fabrikas kalpotājs, tehniķis, dzīvoja Loču ielā 5–1, arī Tosmares ielā 6–5, beidzis Liepājas Valsts tehnikumu, precējies, sieva Briķis (Svilpe) Vera Pāvila meita, krieviete, mājsaimniece.
Dienējis Bruņoto vilcienu pulkā, kaprālis, pirms tam strādājis par atslēdznieku Liepājas cukurfabrikā, Liepājas Valsts dzelzceļa darbnīcās par atslēdznieku un brigadieri, pratis vācu valodu. Sastāvējis Aizsargu organizācijā, Bruņoto vilcienu aizsargu pulkā. Iesniegumā ierakstījis: ”1940. gada jūlijā mani kā bijušo aizsargu atlaida no darba dzelzceļa darbnīcās.”
Rezolūcija: ”1940. gada 12. decembrī. Kā bijušais aizsargs nevēlams. SM [Sarkanā metalurga] str[ādnieku] komit[eja] I. Skulte.”
Kalve Alberts Jāņa d., dzimis 1907. gada 29. decembrī Maskavā, bijušais Liepājas apgabaltiesas virsprokurors, augstākā izglītība, beidzis LU Juridisko fakultāti, dzīvoja Kr. Barona ielā 19. 1940. gada maijā mainījis uzvārdu no Vinčels uz Kalve.
Jacīno Francisks (Francisko) Franciska d., dzimis 1905. gadā Ventspilī, vācietis, PSRS Jūras kara flotes rūpnīcas ”Tosmare” inženieris, dzīvoja Kr. Valdemāra ielā 18 kopā ar māti, augstākā izglītība.
Arhīvā saglabājušās trīs ārzemju pases, pilnas ar attiecīgiem spiedogiem no ceļojumiem pa Eiropu, lielākoties Poliju, Vāciju u. c. valstīm (protams – pirms dzelzs priekškara uzcelšanas).
No nāves orģijām dzīvi izglābās pieci liepājnieki – Ādolfs Dzintarnieks, Žanis Kāns, Hermanis Štegers, ievainotais Oldenburgs un tirgotājs Ošis, bet vairāki eksekūcijā izdzīvojušie, kā Keiselis, Brekters un vēl daži, tika noslepkavoti, kad par ātru mēģināja atstāt Zilo brīnumu.
Komunistiskā genocīda upuri Liepājā 1941. gadā
Zilā brīnuma upuri
1. Francis Konrāda dēls Rozenholms, dzimis 1894. gadā, kalējs fabrikā ”Pluto”, dzīvoja Liepājā, Raiņa ielā 52, soms.
2. Krišis Viļa dēls Hindenbergs, dzimis 1914. gadā, dzīvoja Liepājā, Dārza ielā 49, latvietis.
3. Jāzeps Ādama dēls Keiselis, dzimis 1886. gadā, strādnieks, kādreiz bijis policists, dzīvoja Liepājā, Dārza ielā 53, latvietis.
4. Alfrēds Roberta dēls Holcmanis, dzimis 1914. gadā Krievijā, ”Sarkanā metalurga” kantorists, dzīvoja Liepājā, Fr. Brīvzemnieka ielā 10–3, latvietis.
5. Farancisks (Francisko) Franciska dēls Jacīno, dzimis 1905. gadā Ventspilī, rūpnīcas ”Tosmare” inženieris, dzīvoja Liepājā, Kr. Valdemāra ielā 18, vācietis.
6. Melānija Jacīno, tēva vārds nezināms, dzimusi 1884. gadā, mājsaimniece, dzīvoja Liepājā, Kr. Valdemāra ielā 18, vāciete.
7. Zallijs Gešaja Šloma dēls Biļeckis, dzimis 1879. gadā, tirgotājs, dzīvoja Liepājā,
Graudu ielā 50, ebrejs.
8. Eižens Kārļa dēls Vilamovskis, dzīvoja Liepājā, Dzintara ielā 52, latvietis (vācietis?).
9. Alberts Jāņa dēls Kalve (Vinčels, uzvārda maiņa), dzimis 1907. gadā Maskavā, bijušais Liepājas apgabaltiesas virsprokurors, dzīvoja Liepājā, Kr. Barona ielā 19, latvietis.
10. Augusts Otto dēls Tauriņš,
dzimis 1910. gadā, pilsētas bibliotekārs, dzīvoja Liepājā, Zivju ielā 7 (Peldu ielā 38?), latvietis.
11. Fricis Miķeļa dēls Strazdiņš, dzimis 1880. gadā, pārdevējs, dzīvoja Liepājā, Siena ielā 11, latvietis.
12. Kate Miķeļa meita Strazdiņš, dzimusi 1883. gadā, pārdevēja, dzīvoja Liepājā, T. Breikša ielā 5, latviete.
13. Līza Miķeļa meita Roštena (dzimusi Strazdiņa), dzimusi
1885. gadā, veikalvede, dzīvoja Liepājā, Bāriņu ielā 21, latviete.
14. Rūdolfs Kristapa dēls Strazdiņš, dzimis 1912. gadā, lauksaimnieks, dzīvoja Liepājas apriņķa Durbes pagasta ”Kugrās”, latvietis.
15. Jānis Viļa dēls Vilbrants,
dzimis 1876. gadā, pensionārs, dzīvoja Liepājā, Fr. Brīvzemnieka ielā 47, latvietis.
16. Andrejs Brekters, dzimis 1872. gadā, mehāniķis, dzīvoja Liepājā, Lāču ielā 31 (T. Breikša ielā 32?), latvietis, 2. lutera draudzes priekšnieks.
17. Ernests Ādama dēls Briķis, dzimis 1910. gadā Kuldīgas apriņķa Kuldīgas pagastā, dzīves vietas Liepājā, Loču ielā 5–1, Tosmāres ielā 6–5, ”Sarkanā metalurga” kantorists, latvietis.
18. Nepazīstams krievu tautības ieceļotājs (?).
Upuri – Liepājas slimnīcas darbinieki
1. Teodors Volfrāms, dzimis 1908. gada 24. maijā, Liepājas slimnīcas galvenais ārsts.
2. Sergejs Hercenbergs, dzimis 1895. gada 29. februārī, Liepājas slimnīcas kurinātājs.
Slimnīcas darbinieki tika izvadīti un apglabāti no darba vietas slimnīcā ar milzīgu skaitu pavadītāju, ko pat varētu salīdzināt ar protesta demonstrāciju.