Pirms pieciem gadiem Ādažu bāzē svinīgi sagaidīja NATO paplašinātās klātbūtnes Latvijā kaujas grupu, kas izveidota ar mērķi stiprināt stabilitāti un drošību. Kaujas grupas ir izveidotas arī Lietuvā, Igaunijā un Polijā ar mērķi veicināt NATO īstenoto atturēšanu un stiprināt alianses Austrumu flanga aizsardzību.

Šogad kaujas grupa atzīmē savu piecgadi un to dara ar dažādiem izglītojošiem pasākumiem jauniešiem, to skaitā arī nupat notikušo Liepājas Valsts tehnikumā. Ir izvēlēti 10 dažādi tehnikumi visā Latvijā. ”Esam apmeklējuši jau Ogri, Jēkabpili, Smilteni, Jelgavu u.c. vietas. Šodien esam šeit, Liepājā. Vēl priekšā ir Kandava, bet noslēgsim visu lielo izbraucienu Daugavpilī,” pastāsta Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes dižkareive Inga Ūdre.

Viņa papildina, ka viens no mērķiem ir iepazīstināt jauniešus ar NATO, ar sadarbības iespējām, kā viņi šeit strādā, kā dzīvo, bet otrs mērķis ir parādīt jauniešiem militārās karjeras iespējas Ādažu militārajā bāzē, tātad – sauszemes spēkos.

”Man ļoti patika, ka jaunieši uzdeva jau konkrētus jautājumus – kur es dzīvošu, kas man būs jādara, vai pie jums var strādāt mehāniķi,” priecājas I. Ūdre, uzsverot, ka došanās uz skolām izglīto jauniešus, laužos priekšstatus, ka karavīrs ir tikai tas, kas guļ mežā, trenējas ar ieročiem. ”Ir iespējas strādāt arī absolūti normālu, mums visiem saprotamu profesiju,” viņa saka, ”un tās ir automehāniķis, datortīklu speciālists utt.”

Jauniešiem, to uzzinot, parasti ir liels pārsteigums, atklājot, ka ”mēs strādājam tieši tāpat kā normāli cilvēki”.

I. Ūdre atzīmēja, ka izvēli, kurp doties, noteikušas arī šajās izglītības iestādēs apgūstamās specialitātes. ”Mēs skatījāmies, kas mums ir interesantas un nepieciešamas.”

Liepājas Valsts tehnikuma direktora vietniece audzināšanas un personības attīstības jomā Aiga Ūdre pastāstīja, ka militāristu vadītās lekcijas bija devušies klausīties otrā un trešā kursa audzēkņi. ”Lekcijas bija ļoti interesantas, pilnībā piemērotas un gatavotas tieši jauniešu auditorijai. Redzēju, ka interese no jauniešu puses bija, par ko liecina arī jautājumi par prakses iespējām, jo profesionālajā izglītībā tieši prakse ir ļoti svarīga. Tā kā šāds jautājums bijis saņemts arī citās skolās, mums apsolīja, ka tas tikšot iekšienē apspriests. Gaidām, ko mums pateikts. Ja pareizi sapratu, tad tas varētu būt Ādažos. Bet nu jau ir zināms, ka kurš katrs tur tikt nevarēs. Būs vērtēšana. Man šķiet, ka šis varētu būt motivējošs faktors, kas varētu likt jauniešiem vairāk piedomāt un mācīties,” cer A. Ūdre.

Lekcijas apmeklējuši konkrētu specialitāšu audzēkņi, kā, piemēram, programmēšanas tehniķi, loģistikas darbinieki, mehatronikas sistēmas tehniķi, automehāniķi, elektrotehniķi u.c. topošie speciālisti.

”Visas tās specialitātes, kur profesionālo vidējo izglītību pabeidzot, jaunietis principā var doties uz militārajiem spēkiem ar jau pievienoto vērtību – kaut kādām pamatprasmēm,” precizē A. Ūdre.

Militāro tehniku varēja aplūkot Vānes ielas pagalmā. ”Mēs radījām jau diezgan lielu interesi, pārvietojoties pa Liepājas ielām,” smaidot atceras I. Ūdre. ”Tehnika, kas ir ar kāpurķēdēm, pati pa ceļu nepārvietojās, bet bija uzlikta uz platformām. Mums bija militārās policijas pavadība ik uz soļa.”

Lai arī izstādes apmeklētāji varēja aplūkot un paņemt rokās dažādu veidu šaujamieročus, pielaikot ekipējumu, vislielākā interese bijusi tieši par kaujas mašīnām. ”Poļi bija ar savu PT-91 tanku, itāļi ar savu džipu, latvieši demonstrēja haubici, smagā tehnika bija arī pārstāvjiem no Kanādas,” ko varēja redzēt, iepazīstina I. Ūdre. ”Nevarētu teikt, ka kādu brīdi laukums bija tukšs un karavīri garlaikotos, nebūtu kam izrādīt savu tehniku,” arī A. Ūdre apliecina, ka interese bijusi nerimstoša vairāku stundu garumā.

”Tajā brīdī, kad sētā brauca iekšā tanks ar pret skolu pavērstu stobru, tiešām bija dīvaina sajūta,” atzīst A. Ūdre. ”Šī sajūta ir saistīta ar to, ka esam pārstājuši uztvert šo tehniku kā tādu, kas kaut kur eksistē, bet tieši mūs neskar. Līdz šim zinājām, ka ir armija, ka ir bruņumašīnas, tanki, haubices, lielgabali un vēl dažādas lietas, bet tagad uz to visu skatāmies pilnīgi citām acīm, jo skaidri apzināmies, ka kaut kur pasaulē tās tiek liktas lietā. Tajā pašā laikā pārņēma lepnums par mūsu valsti, – redzot, ka mēs esam NATO, ka mums ir šie puiši, ka mums ir šie sargi, kas mūs sargā. Tāda drošības sajūta arī ir. Redzot, ka tas interesē arī jauniešus, ir pārliecība, ka tam būs arī turpinājums, ka būs, kas mūs sargās.”