Liene Kupiča
"Kurzemes Vārds"
Gan viņai, gan citiem, tai skaitā nosauktajās jomās strādājošajiem, rūp – kam un cik lielu uzmanību pievērsīs turpmākajos gados.
Pārtikas paku katram, dakteri – tuvāk
Rūta stāsta, ka šobrīd ir tā saucamās mazās (minimālās) pensijas saņēmēja. Viņai ir trūcīgās statuss, kas nozīmē, ka sociālajā dienestā regulāri jāatskaitās. Dzīvo lauku mājā “vienā no skaistākajiem, bet daudzu gadu gaitā nekādi attīstības ziņā uz priekšu neejošajiem pagastiem Dienvidkurzemes novadā”.
Sievietei ir 62 gadi. Aptuveni 20 gadus strādājusi par pastnieci, vēl tajos laikos, kad pasts vienalga kādos laikapstākļos vadāts ar riteni. Par minimālo algu, pēdējais, ko atceras, saņēmusi apmēram 20 latus. Izaudzināti četri bērni, paralēli darbam vēl situšies pa savu lauku saimniecību. Vīrs nomiris, saimniecību kādu laiku vilkusi viena, bet drīz vien visu samazinājusi līdz minimumam, arī izdevumus.
“Ir ļoti daudz priekšrocību, ja ir iegūts trūcīgā sociālais statuss, bet uzskatu, ka, piemēram, pārtikas pakas būtu jāsaņem ikvienam iedzīvotājam – kā tāds iztikas minimums, jo nopirkt rīsus un griķus tāpat vien var arī nesanākt. Šie produkti ir dārgi. Bet no olu pulvera bada laikos var ne tikai olu kulteni taisīt, bet arī kādu saldu gardumu uzcept,” saka Rūta.
“Vienlaikus ir tādi, kuriem iet vēl grūtāk nekā man – ir plikas dzīvokļa četras sienas, neko neaudzē, daudzi lieto alkoholu, pārtikas pakas pārdod citiem par naudu.
Par pat diviem eiro, pieciem!” zina teikt sieviete.
Ko valdībai vajadzētu darīt un līdzēt? “Nu nevar būt, ja esi visu mūžu dzīvojis savā dzimtenē, strādājis, maksājis kaut nodokļu minimumu, vajadzētu kādu minimumu saņemt jebkuram,” uzskata sieviete.
Arī veselības aprūpē ikvienam cilvēkam vajadzētu lielāku atbalstu un atlaides, ne vien trūcīgajiem. “Veselība ir pamatvajadzība,” min sieviete.
“Vēl būtu labi, ka pie ģimenes ārsta nebūtu tik tālu jābrauc. Uz vietas netālu, astoņus kilometru attālumā, ir feldšeris, bet ne vienmēr sakrīt vajadzības un iespējas tikt. Sabiedriskais transports kursē četras reizes dienā, divas reizes no rīta un pēcpusdienā – prom, divas atpakaļ,” saka sieviete.
“Uzskatu, ka ārstiem jābūt pieejamākiem, bet jāpriecājas, ka vismaz mūsu feldšere sasniedzama sazvanot,” pauž Rūta.
Viņa atminas laikus, kad mediķis bijis sastopams ikkatrā ciemā, tagad tā ir reti kur. Taču viņa bažījas, kas notiks, ja vietējā feldšere varētu atrast labāku darbu vai, piemēram, kā citviet – aiziet pensijā. Vai būs kāds, kas nāk vietā?
Tāpat sieviete uzskata, ka apkārt dzīvo daudz vecu cilvēku. “Kas par viņiem rūpēsies? Vai par viņiem sociālie darbinieki zina? Varbūt viņiem pat nav ģimenes ārsta, mediķa palīdzību nav saņēmuši gadiem? Nav jāgaida vēlēšanas, tas ir jautājums, par ko jādomā ilgtermiņā,” uzsver seniore.
Lai medicīnu vada mediķis
Liepājas Reģionālās slimnīcas pieredzējušais kardiologs Alfrēds Lībiņš pauž, ka smagākā problēma medicīnā un slimnīcās mūsu valstī ir kvalificēta vidējā personāla trūkums, respektīvi, nav pietiekamā skaitā medmāsu, ārstu palīgu.
Tādēļ ir liela vēlme, lai veselības ministriju un vispār medicīnas jomu vadītu nevis profesionāli vadības speciālisti, bet mediķi, kuri izprastu problēmas. “Īpaši trūkst ārpus Rīgas, provincēs.
Pabeigt jau pabeidz medicīnas studijas lielā skaitā, taču paliek maz – daļa aizbrauc uz ārzemēm, bet vēl daļa aiziet uz nozarēm, kur nepieciešamas medicīniskās zināšanas,
piemēram, skaistumkopšanas jomā. Slimnīcās, kur vajag zinošas un prasmīgas medmāsas, darbinieku trūkst,” problēmu apraksta A. Lībiņš.
Kardiologs arī uzskata, ka medmāsas ir nenovērtēti speciālisti. “Visā pasaulē medmāsas ir viens no pamatiem, kas pie mums tā īsti nav novērtēts. Daudz mēs runājam par skolotājiem. Daudz priekšmetus skolā varētu pasniegt medmāsa, bet skolotājs medicīnā nevarētu strādāt! Tā ir specifika. Bet mūsu valstī medmāsu balsis neskan tik skaļi,” vērtē ārsts.
Es domāju tā: Kas būtu jāuzlabo veselības aprūpē?
Tamāra Straupe – pensionāre:
– Tik ļoti grūti tikt pie ārstiem speciālistiem, vajadzēja gaidīt gandrīz piecus mēnešus. Dēls internetā sameklēja citu ārstu privātpraksē, kur bija jāmaksā noteikta summa. Tiku klāt pēc nedēļas, daktere labi palīdzēja. Mana ģimenes ārste un māsiņa gan ir ļoti labas!
Raisa Savicka – liepājniece:
– Man bijušas dažādas, arī nopietnas kaites. Vajadzētu, lai Liepājā cilvēks ātrāk tiek pie vajadzīgajiem izmeklējumiem. Pati izmeklējumus taisīju citās pilsētās, tur ātrāk, bet mūsu ārstiem tas nepatīk. Ja rodas vajadzība, tad esot grūtāk sazināties ar svešajiem speciālistiem, jo tie nav te, Liepājā. Patiesībā es esmu apmierināta ar mediķu darbu.
Jānis Valciņš – pensionārs:
– Es priecātos, ja pie speciālistiem nebūtu tādas rindas kā tagad. Kā pie valsts apmaksātajiem, tā privāti praktizējošiem. Kad speciālists nozīmē kādu izmeklējumu, atkal ilgi jāgaida, piemēram, uz valsts apmaksātu sonogrāfiju pat pusgads. Uz operāciju bija jāgada pusgads. Nezinu, kā to sakārtot. Iespējams, vajag lielāku finansējumu.
Vilhelma – strādā:
– Pierakstos pie speciālista, esmu atnākusi savā laikā, piemēram, pulksten 10, bet ārsta kabinetā tieku tikai pulksten 13. Ārsts ņem visus, kas atnākuši, lai varētu palīdzēt pēc iespējas vairākiem. Liepājā ļoti grūti tikt pie endokrinologa. Eju pie speciālistes, kas brauc no Rīgas.
Velta – liepājniece:
– Jādomā, kā samazināt rindas pie speciālistiem, uz izmeklējumiem. Rindas ir kā uz valsts apmaksātiem izmeklējumiem, tā arī par maksu. Uz atsevišķām operācijām jāgaida pat gadu. Zinu cilvēkus, kas brauc uz Stradiņiem vai Gaiļezera slimnīcu, lai ārstētos. Labāk tomēr rūpēties par savu veselību, lai nav jāslimo.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds”.