Liepājniece Tatjana Griņeviča tūlīt pēc Lieldienām, pēc tam, kad bija apglabājusi savu vīru, atnāca uz redakciju, lai izstāstītu savu sāpi, jo nezinot, kā ar to sadzīvot. Stāsts bija par viņas vīru, kurš īsi pirms Lieldienām lielās sāpēs un mokās nomiris. Iespējams, viņa dzīvību būtu izdevies glābt, ja vien ātrās palīdzības mediķi būtu atkārtoti ieradušies un slimnieku laikus veduši uz slimnīcu, uzskata Tatjana.

Taču palīdzība viņai atteikta, lai gan sieviete bijusi gatava samaksāt par izsaukumu.  

Dispečere iesaka ļaut vīrietim mierīgi nomirt

Tatjana ar asarām acīs restaurē tā vakara un nakts notikumus. 7. aprīlī vīram kļuvis slikti – bijuši sirdsdarbības traucējumi, viņš sācis smakt. Sieva atgādina, ka vīrs tikai pirms pāris dienām izrakstīts no slimnīcas. “Viņš slimoja jau trīs gadus, bija pirmās grupas invalīds,” stāsta sieva. “Pie mums regulāri nāca arī ģimenes ārste.” Tajā vakarā Tatjana izsaukusi ātro palīdzību. “Mediķi atbrauca, injicēja vīram zāles un, ejot prom, mani brīdināja, ka vīra stāvoklis esot ļoti smags,” atceras sieviete.

“Zāļu iedarbībā vīrs aizmiga, taču pēc pāris stundām viss atsākās. Medikamentu iedarbība bija beigusies, un viņš lūdza, lai atkal saucu ātros, ar asarām raudāja, cik viņam slikti. Sākumā svārstījos, jo nebiju droša, vai pie mums atkal brauks, vai neuzskatīs izsaukumu par nepamatotu. Vairākas reizes jau esmu maksājusi ātrajai palīdzībai 6 latus par it kā nepamatotu izsaukumu. Taču, redzot, cik vīram ir slikti, naktī zvanīju atkal un lūdzu, lai atbrauc palīdzēt, jo vīrs mirst. Taču sieviete, kas bija pie telefona, man atbildēja, lai ļaujot viņam mierīgi nomirt. Iepriekšējā reizē mediķi esot izdarījuši visu, ko varējuši, un vest vīru uz slimnīcu esot bezjēdzīgi.”

Uz mirklīti mūsu saruna pārtrūkst. Tatjana nespēj valdīt asaras, atceroties traģisko nakti. Tad saņemas un stāsta tālāk. “Es atbildēju, ka vīram ir slikti, ka viņam ir tik stipras sāpes, ka pat nomirt mierīgi nav iespējams. Es lūdzu, lai taču atbrauc un iešļircina kādas pretsāpju vai nomierinošas zāles, taču pie telefona esošā sieviete mani pamācīja, lai pati iedodu kādu nomierinošu tableti. Vai tad mājās neesot? Es biju izmisumā, bet vīrs mocījās neciešamās sāpēs – brīžiem kliedza, tad apklusa, tad atkal kliedza un lūdzās, lai taču kāds palīdz. Bija jau 8. aprīlis ap pulksten 12, kad atkal zvanīju ātrajai palīdzībai. Acīmredzot bija cita maiņa un brigāde atbrauca nekavējoties. Jaunais ārsts izdarīja visu iespējamo un izlēma, ka vīrs jāved uz slimnīcu. Tur arī viņa sirds pārstāja pukstēt…”

Tatjana joprojām nesaprot, kur beidzas cilvēcība un mediķu pienākums un kur sākas bezsirdība. Viņa ir nolēmusi par šo gadījumu informēt institūciju, kas izvērtē mediķu profesionālo rīcību.  

Piliens darvas mūsu darbā

“Kurzemes Vārds” šo gadījumu lūdza izvērtēt Liepājas Reģionālas slimnīcas Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta virsārstu Uldi Balodi.

“Es noklausījos izsaukuma ierakstu un atzīstu, ka dispečere ir pieļāvusi lielu kļūdu,” viņš sacīja. “Šis izsaukums bija pamatots, un brigādei bija jādodas palīgā. Dispečers nav tiesīgs spriest, vai cilvēkam ir jāļauj mierīgi nomirt, vai arī viņam jāsniedz palīdzība. Mūsu, mediķu, pienākums ir nevis šķirot cilvēkus, bet palīdzēt atvieglot ciešanas jebkuram – gan bezpajumtniekam, gan miljonāram. Tāpēc es varu vienīgi izteikt visdziļāko līdzjūtību mirušā vīrieša ģimenei. No dispečeres, kas tonakt dežurēja, esmu pieprasījis rakstisku paskaidrojumu, un mēs šo gadījumu izskatīsim kopā ar slimnīcas valdi, lai lemtu, ko darīt.”  

Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds”