Vakar Liepājas ezera krasta pļaviņā iepretim daudzdzīvokļu mājai Reiņa meža ielā 2 sāka veidot bērnu laukumu, ko pirmoreiz ierīkoja pirms nepilniem desmit gadiem un ziemā demontē. Vietējie iedzīvotāji stāsta, ka taciņu koka paletes ir puspuvušas un ar sēnīti. Atbildīgās personas skaidro – sliktākā stāvoklī esošās katru gadu atjaunojot, bet mitrums bojā koka konstrukcijas.

Vakar laukumā sāka rosīties strādnieki – līdzināja uz taciņām smiltis, sāka likt kāpnītes, pa kurām nokļūt laukumā, un veidot koka palešu taciņas. Pēc tam atvedīs un uzstādīs rotaļlaukuma elementus. “Līdz 1. jūnijam laukumam jābūt kārtībā,” sacīja aģentūras “Nodarbinātības projekti” darbu vadītāja Sigita Bārda.

Taču vietējie iedzīvotāji neslēpj savu sašutumu. Neviens no viņiem sarunā ar “Kurzemes Vārdu” savu vārdu gan nevēlējās minēt, taču norādīja uz koka paletēm, no kurām veido taciņas – to brusas un dēlītes ir puspuvušas. Vietās, kur satrupējušo brusu vietā pieliktas jaunas, vecās atstātas, lai sadrūp. Un tad vēl tā baltā sēnīte, kas saskatāma ļoti daudzās vietās.

“Mēs šoziem izdarījām kļūdu,” atzīst “Nodarbinātības projektu” vadītājs Zigmunds Cīrulis. “Citus gadus koka paletes glabājām zem jumta, bet laukā, taču šogad bija iespēja tās nolikt slēgtās telpās, un to arī izdarījām. Tas nebija pareizi, jo tur acīmredzot nebija ventilācijas, tāpēc koks pelēja un satrupēja, nevis izžuva.”

Cilvēki saka, ka bērni, te staigājot ar plikām kājām, paši dabūs kādu sēnīti. S. Bārda mierina – par to gan neesot jāsatraucas, no dēļiem sēnīti neviens nedabūšot! Bet viņa piekrīt, ka katru gadu ir problēma ar satrupējušajām koka paletēm. Sliktākā stāvoklī esošās atjauno un pavisam slikto vietā izgatavo jaunas. Tādas ir arī šogad. Ir arī atjaunotās, un ir tādas, kas nav gan atjaunotas, bet pēc šīs sezonas būs metamas ārā.

“Pie visa vainojams tas, ka šī vieta ir pārāk mitra,” viņa saka, skaidrojot, ka pļaviņa pie paša ezera ir kā purvs, kur vēl ilgi pavasarī turas ūdens, un arī vasarā stiprākā lietū šī vieta applūst. “Tas nozīmē, ka koka taciņa praktiski visu laiku ir slapjumā – tādā situācijā apstrādā koku, ar ko gribi, tas vienalga pēc pāris gadiem būs pagalam. Lai situācija būtu ideāla, katru gadu vajadzētu izgatavot jaunas koka paletes, bet tas būtu ļoti dārgi. Tāpēc lāpāmies, kā varam,” saka S. Bārda. Z. Cīrulis skaidro, ka šī laukuma konstrukciju remontam – koka detaļu atjaunošanai un citam – ik gadu tērē aptuveni 700 eiro. S. Bārda atceras, kā vienugad slapjā vasarā koka taciņas gulējušas gandrīz vai dubļos. Lai tā nebūtu, tagad jau katru gadu zem tām biezā kārtā klāj smiltis, arī šogad tam atvestas nepieciešamās divas kravas, kas atkal maksā naudu.

Arturs Šalms, kurš pagājušogad organizēja šī bērnu laukuma sakārtošanu, norāda uz problēmu, kas izskaidro, kāpēc vecās, satrupējušās brusas netiek izņemtas. “Redziet, kad pirms gadiem šīs paletes izgatavoja, dēlītes pie brusām ir pienaglotas ar naglām,” viņš rāda. “Ja vecās brusas ņems nost, salauzīs dēlītes, jo naglas ir tik dziļi tajās iedzītas, ka nav iespējams izraut. Tagad dēlītes pie brusām stiprina ar skrūvēm, ko iespējams izskrūvēt un nomainīt bojātās koka daļas. Jau toreiz vajadzēja stiprināt ar skrūvēm,” viņš norādīja.

A. Šalms, piekrītot S. Bārdas teiktajam par mitro vietu, norāda: “Te koka celiņi vispār nav piemēroti!” Viņaprāt, lai ik gadu tik daudz naudas nebūtu jātērē remontam, ir jāmeklē citi risinājumi. “Ir dažādi varianti, tikai jāizvēlas labākais,” viņš saka. “Viens no tiem – betonēt taciņas un noklāt tās ar biezu gumiju, ko ziemā var noņemt.” S. Bārda norāda, ka tāds risinājums izvēlēts bērnu laukumam, kas arī ir netālu no ezera, iepretim Neredzīgo biedrībai, un arī citviet pilsētā. “Nē, betonēt tur nedrīkst!” saka Z. Cīrulis. “Šī vieta ietilpst aizsargājamā dabas teritorijā “Natura 2000″ un tur neko nedrīkst betonēt!” – “Nu, labi, bet ir arī vēl citi varianti – jāmeklē tāds, ko drīkst,” norāda A. Šalms. “Katrā ziņā koks šādā vietā nav piemērots!”