– Cilvēkam, kurš pieradis ceļot, jābūt ļoti smagi sēdēt uz vietas.

– Tas bija ļoti grūti. Toties es sāku iet pārgājienos ar draugiem. Honkonga ir ļoti zaļa, tā sastāv no 250 salām. Mums ir ļoti daudz dabas taku, ūdenskritumu, daba ir fantastiska! Nebiju to iedomājies pa šiem gadiem, jo vienmēr ceļoju ārā. Daba un pārgājieni man palīdzēja izdzīvot. Arī sociālie mediji ļāva redzēt citam citu.

– Kā vispār nokļuvāt Honkongā?

– Līdz 18 gadiem biju Liepājā, tad pārcēlos uz Rīgu studēt. Jutu, ka Liepāja par mazu, Rīga arī nav mana. Man piedāvāja vadīt deju kolektīvus šeit, bet dvēseles sauciens bija pēc kaut kā lielāka. Mēģināju ar dejām saistītu darbu Krievijā, Itālijā, bet negāja. Tad bija piedāvājums aizbraukt uz Honkongu. Nezināju, kur tāda atrodas, tik vien, ka otrā pasaules malā.

Aizbraucu uz mēnesi pamēģināt. Sākumā man nepatika. Ieliņas mazas, viss miniatūrs, daudz cilvēku, saspiestība.

Man, liepājniekam, kas bijis pie jūras, kur svaigs gaiss un vējš! Domāju, ārprāts, es šeit nevaru. Taču pēc diviem trim mēnešiem sāku sajust, ka varu attīstīties, ir daudz iespēju deju jomā mācīt, nopelnīt.

Tā aizgāja gads aiz gada. Ceļoju, apskatu Āziju, iepazīstu kultūras.

Kad atbraucu uz Eiropu, man pietrūkst Āzijas garšas – japāņu, taizemiešu, vjetnamiešu, ķīniešu virtuves. Latviešiem ir kolosāls ēdiens, bet gribas asumiņu, pie kā garšas kārpiņas pieradušas.

– Kartupeļus ar siļķi un pelēkos zirņus vairs ne?

– Tos gribas, kad esmu tur. Kad atbraucu uz šejieni, gribas turienes ēdienu. Šeit ir suši restorāni, bet neesmu bijis nevienu reizi. Zinu, ka nebūs tas. Izbaudu vietējo virtuvi, paceļoju pa Kurzemi. Braucām uz Kuldīgu, Ventspili, apskatījām Bernātus. Mani draugi Agnese un Jānis Rudzīši man izrādīja ļoti daudz.

Man patīk fotografēt. Ne jau profesionāli, tomēr man ir bijusi izstāde Honkongā, ”National Geografic” konkursā tiku finālā. Patīk atklāt kaut ko no cita leņķa, redzēt, kā Liepāja mainās.

– Pa šiem trim gadiem notikušas pamanāmas pārmaiņas?

– Pilsēta ļoti mainījusies labā ziņā. Mājas atjauno, es redzu saglabājam vēsturisko, nav plastmasas un stikla kastes. Kolosālas izejas pie jūras. Liepāja ir uz labā viļņa! Nav vairs tie daudzie plastmasas krēsliņi un jumtiņi. Var redzēt raksturiņu. Pilsēta ir eiropeiskāka, ejam citā virzienā – ārā no Padomju Savienības pelēkuma. Arī Karosta mainās. Hoijeres nams ir fantastisks! Šādas mājas mums vairāk vajadzētu restaurēt, mākslinieki, Jāņa draugi, to arī pamazām dara. Kā nekā Liepāja būs Eiropas kultūras galvaspilsēta. Es sekoju līdzi, katru dienu lasu ”Dienu”, liepajniekiem.lv. Es pat citreiz pārsteidzu vietējos, kad saku – ejam tur!

Mājās klausos latviešu mūziku, gribas lina kreklus un gultasveļu. Gribas latvisko.

Honkongā runāju angliski, tā ir viena no divām oficiālajām valodām. Ir draugi krievi, ar kuriem praktizēju savu krievu valodu. Mazliet lietoju ķīniešu valodu. Lai gan – nepastāv ķīniešu valoda. Ir mandarīnu valoda un kantona valoda. Honkonga ir kantona province. Es varu pasūtīt ēdienu un tamlīdzīgi, taču tur dzīve rit tik ātri, ka nevienam nav laika klausīties manu lauzīto kantoniešu valodu. Tomēr jebkurā valstī un kultūrā zināt vismaz dažas frāzes nozīmē, ka tu respektē viņus.

Arī ceļojumos es cenšos pazust valstī, man patīk brīnīties, uzzināt. Jānis ar Agnesi mani sauc par moderno Sprīdīti.

– Jo gribat doties atklāt pasauli?

– Jā, vēl tik daudzas valstis gribas apskatīt. Kultūras ziņā mani visvairāk fascinēja Irāna. Kā tūkstoš un vienas nakts pasakās. Uz ielām cilvēki lasa dzeju, dzied, vakarus pavada parkos, ielās.

Dabas ziņā numur viens ir Nepāla. Desmit dienas gāju pa Himalajiem, biju 4600 metrus augstu. Redzēju pasaules augstākās virsotnes. Neesmu reliģiozs, bet tad, kad esmu kalnos, sajūtu Dieva varenību.

Ceļoju, skatos, kā cilvēki dzīvo, tāpēc zinu, ka viss nav tikai melns vai balts. Kristietībā pašnāvība ir grēks, bet Japānā – goda lieta. Tā liekas, ka tikai mums ir taisnība, bet īstenībā ne. Ceļojot izveidojas sava pieredze un redzējums uz pasauli.

– Tā, kā saka Jānis un Agnese, – ka esat pasaules pilsonis.

– Man ir tik daudzas pases mājās! Sāku braukāt vēl pirms PSRS sabrukuma, pirmais ceļojums bija uz Čehoslovākiju. Cilvēki pērk un ved visādus suvenīrus no apceļotajām valstīm, bet es vedu fotogrāfijas, atmiņas, pieredzi.

Man ir iekšā ceļotāja vīruss, kuru nevar apturēt. Gribas kaut kur braukt, nevis nopirkt kādu mantu. Man ir teikuši – tas tik dārgi maksā, tu varētu nopirkt mašīnu. Jā, bet tā ir lieta.

Ja man kādreiz dzīvē nebūs naudas, nebūs nekā, tad man būs atmiņas un fotogrāfijas.

Jaunā paaudze ir ļoti ieciklējusies uz jaunām mantām. Pirms brauciena uz Latviju trīs mēnešus pavadīju Amerikā. Tur ļoti izteikti ir pirkt un pārdot.

– Likās, ka jaunā paaudze jau domā zaļāk, tiecas uz aprites ekonomiku. To nevar manīt?

– It kā tā ir. Man Honkongā pie mājas ir atsevišķi konteineri avīzēm, metāla bundžām, stiklam un plastmasai. Gan šeit, gan Amerikā man likās, nu, kā var mest kopā? Taupu ūdeni, elektrību. Gribas atstāt aiz sevis mazāku ekoloģisko pēdu.

– Jums nav automašīnas?

– Nav. Tiesības nokārtoju Liepājā pēc vidusskolas, bet nekad neesmu braucis. Es dzīvoju uz lielākās salas, zaļajā zonā, kur nav atļauts ar mašīnām braukt. Tur privātā teritorijā dzīvo 20 tūkstoši cilvēku, ir jahtu klubi, golfs. Kursē autobuss, cilvēki pārvietojas ar velosipēdiem vai kājām. Liepājā pašlaik tik populārie elektroskrejriteņi ir aizliegti, jo pārāk bīstami.

Honkonga skaitās maza Ņujorka – katra trešā mašīna ir taksis, braucieni ir lēti. Automašīnu iegādei ir gandrīz dubults uzcenojums. Salā ir ap astoņiem miljoniem iedzīvotāju. 140 tūkstoši cilvēku uz kvadrātkilometru dzīvo biezāk apdzīvotajā rajonā!

– Vai Honkongā ir latvieši un tiekas savā starpā?

– Mums ir baltiešu kopiena ”Talka”. Galvenie tur ir Kanādas latvieši, kas kopienu aizsāka. Taču mēs reti tiekamies. Laikam visi esam ļoti globāli. Pēdējo reizi biju tad, kad goda konsuls uzaicināja Latvijas simtgadē. Ja kopā sanāk latvieši, lietuvieši, igauņi, mēs sākam runāt angliski. Man gribētos, ka mēs runātu latviski. Sanākšanas arī parasti ir svētdienās, kad es strādāju.

– Kas īsti ir Honkonga, kura nav tas pats, kas Ķīna?

– Pilnais nosaukums ir speciālais administratīvais reģions. Viena valsts – divas sistēmas. Mums ir sava valūta. Honkonga ir pilsētvalsts, bet naudu izlaiž kādas trīs četras lielās bankas. Mēs piederam Ķīnai.

2019. gadā Honkongā notika lieli protesti, tas bija vienkārši šokējoši. Nevarēju atgriezties no Japānas, jo protestētāji bija nobloķējuši lidostu un ielas. Kad sākās kovids, pēkšņi viss apklusa. Mēs saprotam, ka tas viss bija organizēts, jo Honkongas iedzīvotāji paši nav tik agresīvi, lai ietu kauties un dedzināt. Politiski ir problēma – lielais Ķīnas drakons nāk pāri Honkongai, grib visu kontrolēt.

Es kā mākslas, dejas cilvēks to tā nejūtu, neesmu politikā iesaistīts. Jauniešiem ir grūtāk. Honkonga ir pasaulē dārgākā pilsēta īpašumu ziņā. Jaunietis nevar nopirkt dzīvokli, pat pēc kāzām dzīvo pie vecākiem. Bet ķīniešu kultūrā panākumi nozīmē, ka tev ir savs mājoklis. Daudzi emigrē.

Es jau piecus mēnešus esmu prom, jo nevarēju izturēt tajā kolbā, ko mums uzlika. Nedrīkstēja strādāt, nevarēja būt vairāk par diviem cilvēkiem, uz ielas jāiet maskā.

– Vai kovidsituācija tik ļoti pasliktinājusies?

– Nē. Politiskā ziņā tā atkal ir Ķīna. Honkonga ir tik bagāta, ka viņiem galvenais ir atvērties Ķīnai, nevis pasaulei. Ja māte atvērs mums plašās rokas, tad mēs atvērsim citiem. Cilvēki jau saka, ka viņiem esot vienalga, saslims vai ne.

Viss bija drakoniski – saslimušos savāc un ved uz karantīnas pilsētiņu. Tas līdzinājās izvešanai uz Sibīriju. Vienpadsmit mēnešus vecs bērns ir pozitīvs, bet māte nav. Viņus izšķir. Kad es braucu ārā februārī, tūkstošiem eiropiešu brauca prom šī iemesla dēļ.

– Tas viss nav licis apdomāt pārcelšanos uz citurieni?

– Protams, jo ir ievilcies jau gadiem. Tomēr nu jau Ķīna sāk mīkstināt noteikumus. Būs labāk, jo viņiem jau gribas atkal tūristus. Nu es gribu braukt atpakaļ. Daudzi prasa, vai es tur palikšu. Saku, ka nezinu. Ja man pirms gadiem divdesmit būtu teikuši, ka dzīvošu Honkongā… Man piedāvāja pārcelties uz ASV. Tas nav tik viegli izdarāms pēc 18 gadiem. Ir draugi, klienti, studenti, savs dzīvoklis.

– Vai deju skolu tradīcija Honkongā ir sena?

– Jā, es mācu ļoti daudziem turīgiem cilvēkiem, lielu kompāniju bosiem. Bagātie var nopirkt visu, bet viņi grib skaisti dejot. Tas nozīmē, ka viņi pērk procesu, jo var to atļauties. Ķīniešiem patīk tērēt, tas dara viņus laimīgus. Dejas māksla viņiem ir ekskluzīvs un skaists process, kas nekad nebeidzas.

Man ir klienti, kas nāk 17 un 16 gadus. Cilvēki dejojot sevi attīsta fiziski un mentāli. Pie manis viņi vairs nav bosi, bet studenti. Man saka – bet no viņiem taču tik daudzi baidās! Nezinu, es viņiem varu pateikt, ka ne tā kāju liek.

Bagātākais cilvēks pasaulē vai ietekmīgs politiķis ir mans students, kas mācās, bet es esmu skolotājs.

Taču ir jāzina labas manieres, jābūt punktuālam, jo laiks ir nauda. Reputācija manā sfērā ir galvenais. To nedrīkst sabojāt, jo tādu kā es ir ļoti daudz.

– Liela deju skolotāju konkurence?

– Ļoti. Honkongā uzturas pasaules vadošie dejotāji un skolotāji, jo ir liels pieprasījums. Klients ir jāieinteresē, lai viņš nāktu pie manis pārtraukumā starp divām sapulcēm. Naudas izteiksmē tā maksa viņam ir daži centi, bet ir vajadzīga kvalitāte.

Gadu laikā jau kļūstam par draugiem, iepazīstos ar ģimenēm, viņi aicina uz vakariņām un ceļojumos. Viņi vēlas attiecības. Man ir arī sacensību pāri, es ar studentiem arī dejoju šovus. Mans students ir mana vizītkarte. Cilvēki redz, ka kāds ļoti skaisti dejo, tie ir komplimenti arī man.

– Taču – ko deju skolotājs darīja uz Antarktīdas ekspedīcijas kuģa?

– Tā bija dāvana sev 40 gadu dzimšanas dienā. Kuģis ”Ortelius”, uz kura atrodas divi helikopteri, ir vienīgais, kas brauc apkārt kontinentam, šādas ekspedīcijas rīko tikai reizi divos trijos gados. Ielidojām Antarktīdā, kur atrodas vissausākā vieta uz Zemes.

Gandrīz sasniedzām pasaules rekordu – aizgājām 78,3 grādus uz dienvidiem, ļoti tuvu polam. Mēnesi bijām vieni, kopā simts cilvēku uz kuģa. Redzi tikai jūru, ledu un pingvīnus.

Pirmo reizi bija sajūta, ka šeit neviens neizglābs un nepalīdzēs. Ir teiciens – pāri par 40 grādiem uz dienvidiem nepastāv likums, pāri 50 grādiem Dieva nav. Bijām vietā, kur pirms simt gadiem atradās Šekltona, Skota un Amundsena ekspedīcija. Ir šokējoši – kā viņi tad ceļojuši! Pirmais, ko sajutu, tuvojoties Jaunzēlandei, – koku un zāles smaržu.

– Kurp vēl varētu braukt pēc Antarktīdas?

– Gribētos uz Mongoliju, uz Gobi tuksneša plašumu. Himalajos es noteikti atgriezīšos. Krievijā ļoti skaista ir Kamčatka, bet politiskās situācijas dēļ tas nav iespējams. Nav būts Āfrikā, Dienvidamerikā.

Mani vairāk interesē daba, ne pilsētas. Eiropa man patīk, bet to es varēšu apceļot jebkurā vecumā. Ja visu laiku atrodies komfortā, tad neattīsties.

Vizītkarte

Juris Užegovs

• Dzimis Liepājā.
• Pieckārtējs Latvijas čempions sporta dejās.
• Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā ieguvis deju skolotāja kvalifikāciju.
• 17 gadus dzīvo un strādā Honkongā.
• Apceļojis 60 valstis.
• Jūtas bagāts sirdī, nevis ar naudu.
• Lasa grāmatas, žurnālus, skatās filmas.
• Aizraujas ar fotografēšanu.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.