Dzīve uz ielas ir skarba, tomēr ne reizi vien no grūtdieņiem dzirdēts, lai nu kur, bet uz patversmi viņi neiešot, jo tur rāpo prusaki, var dabūt blusas un vispār – smird. Dodamies uz Liepājas pilsētas domes Sociālā dienesta Nakts patversmi, lai pārliecinātos klātienē, vai tiešām situācija ir tik traģiska.

Biedē prusaki vai noteikumi

Ierodamies ap pusdienlaiku, patversmes durvis ir slēgtas, bet pie tām sniegotajā sētā sapulcējies krietns bariņš grūtdieņu. ”Brīvā migrācija šeit nenotiek. Mēs mēdzam teikt – kārtībai būs būt,” saka Liepājas pilsētas domes Sociālā dienesta Nakts patversmes vadītāja Oksana Martinova un paskaidro, ka esam ieradušies tieši tajā laikā, kad notiek maiņa – tie, kuri patversmē pavadījuši nakti, pulksten 14 dodas ārā, savukārt jaunie nāk iekšā.

Laiki ieviesti, lai ik pēc piecām minūtēm durvis nebūtu jāslēdz vaļā.

Bezpajumtniekiem piedāvā divas iespējas: ja esi alkohola reibumā, drīksti pārlaist nakti zemākā līmeņa patversmē pirmajā stāvā, guļot uz matrača, arī nomazgāties, pārģērbt tīras drēbes un padzert siltu tēju. Alkohola ienešana telpās nav atļauta.

Savukārt augstākā līmeņa patversmē noteikumu, tāpat kā iespēju, ir daudz vairāk. Viens no tiem – tur nedrīkst atrasties alkohola reibumā, ir jāstrādā ar atkarībām, jāsakārto dokumenti un jāatrod darbs, tam visam paralēli klienti saņem uzmundrinājumu, siltas un regulāras ēdienreizes, tīru veļu, iespēju sakopties un uzlabot veselību.

”Tie, kas nāk iekšā un vēlas iet uz otro stāvu, pirms tam tiek pārbaudīti, liekot iepūst alkometrā. Ja izelpā konstatē alkoholu, viņš drīkst pārlaist zemākā līmeņa patversmē,”

par kārtību iestādē stāsta vadītāja.

Arī viņa no klientiem dzirdējusi bažas par kukaiņu un netīkamo smaku klātbūtni, tomēr, viņasprāt, klientus ne tik daudz satrauc kaitēkļi kā minētie noteikumi.

“Nenoliedzu, varbūt arī kāds kukainis kaut kur parādās, piemēram, zemākajā līmenī, jo tiek ienests arī ēdiens. Par tīrību gan rūpējamies, viss tiek uzkopts, vēdināts, mazgāts. Reizi mēnesī veicam lielo dezinfekciju. Arī vietu mums ir pietiekami, manā darba pieredzē nav gadījuma, kad kāds paliktu aiz durvīm. Dienās, kad puteņo vai ir ļoti auksts, nekādus iekšā laišanas laikus neievēro, durvis uzmana visu laiku, jo patversmes darbinieki ļoti labi apzinās, ja cilvēks nāk uz zemo līmeni, visdrīzāk viņš jau ir nosalis, turklāt alkohola reibumā ir vislielākais risks nosalt.”

Trūcīgajiem mēnesis augstākā līmeņa patversmē izmaksā aptuveni 30 eiro. ”Katru mēnesi nododam viņu ienākumus Sociālajam dienestam, pēc ienākumiem dienests arī aprēķina patversmei maksājamo summu, pārējā naudiņa paliek viņiem. Cik man zināms, citās vietās, kas ir privāti uzņēmumi, patur visus ienākumus, šī iemesla dēļ daudzi klienti izvēlas tomēr nākt pie mums.”

Viena no labākajām Latvijā

Oksana mums rāda patversmes telpas. Gaiteni rotā eglīte, lai uzturētu svētku sajūtu. Kā pirmo apskatām istabu, kurā atrodas četras gultas, katrai līdzās naktsskapītis, pie sienas iekārtota vieta, kur pakārt virsdrēbes. Klientiem šeit izsniedz segas, spilvenus. Nekā lieka.

Vadītāja stāsta, ka telpas pirms kāda laika remontētas, iepriekš bijusi drūmi zaļa krāsa. Pērn arī koridors pārkrāsots gaišā krāsā, saliktas modernas LED lampas. ”Jārada vide tāda, lai viņiem ir tā vīzija, uz ko tiekties.

Pērn pie mums ciemojās Labklājības ministrijas pārstāvji, kas atzina, ka Liepājas patversme ir viena no labākajām, kāda redzēta. Nav pelējuma, nav netīrības, ir pilnībā cilvēcīgi apstākļi.”

Koridora galā atrodas mazgātava jeb veļas telpa – vairākas veļasmašīnas, žāvētājs un plaukts, kurā stāv rūpīgi salocīts apģērbs. ”Jā, tās gaida savus īpašniekus,” paskaidro Oksana un norāda uz zīmīti, kas brīdina, ja drēbes piecu dienu laikā netiek paņemtas, tās iznīcina. ”Citādāk mēs apaugsim ar mantām. Varu pačukstēt, ka īstenībā jau mēs drēbes neiznīcinām, tas ir vairāk kārtības nolūkos.”

Blakus mazgātavai ir dušas telpa sievietēm, tualete. Katrā stāvā ir arī pīpētava. ”Tas telpām dod nedaudz īpatnēju aromātu, arī no rītiem, kad zemais līmenis aiziet, ir kārtīgi jāvēdina.”

No virtuves dala ēdienu pa lodziņu uz plašāku telpu ar vairākiem galdiem – ēdamzāli. Telpas stūrī sastopam kādu kungu, kurš labo eglīšu virtenīti, atklāt savu personību viņš nevēlas. Patversmē esot nonācis pavisam nesen. Zaudējis darbu un par dzīvokli, ņemot vērā pieaugošās izmaksas, samaksāt vairs nespēj.

Pēdējā mēneša laikā patversmē pievienojušies četri cilvēki ar līdzīgiem stāstiem. Neviens gan nevēlas mums atklāti stāstīt, kas līdz šim novedis.

Atpūtas telpā ir iespēja paskatīties televizoru, paspēlēt galda spēles, kārtis, palasīt. Oksana norāda uz diviem lieliem maisiem, no kuriem ārā spraucas egļu zari: ”Te viena no mūsu klientēm taisa Adventes vainagus, tas ir veids, kā viņa atradusi iespēju nopelnīt papildu naudiņu.

Ir viens klients, kurš ļoti aktīvi vāc PET pudeles. Tas viņiem šobrīd ir ļoti labs peļņas avots. Nedēļas laikā klients bija savācis tik daudz pudeļu, ka nopelnīja 100 eiro, samaksāja par patversmi, iegādājās sev jaku. Šobrīd viņš ir pauzē, nelieto alkoholu jau ilgāku laiku, viņa mērķis ir savest kārtībā veselību.”

Zemākajā līmenī nekā lieka

”Neliegsimies, specifiska smarža šajās telpās ir jūtama,” par zemākā līmeņa patversmes telpām saka Oksana.

Vadītāja pieļauj domu, ka smarža varētu nākt no telpas, kurā uzglabājas matrači, kas katru dienu tiek tīrīti un dezinficēti, vēlāk sakrauti kaudzītē, kamēr uzkopj pārējās telpas. ”Matrači ir ar ūdens necaurlaidīgo pārklāju. Tā ir vieglāk kopt un neviens kaitēklis tur nevar iekļūt. Grīdas nosegtas ar linoleju, flīzēm, visas iespējamās šķirbas aizdarītas ar grīdlīstēm, un pilnīgi nekā lieka telpās nav. Kas nav mazsvarīgi – grīdas ir apsildāmas, lai klientiem, guļot uz matračiem, nebūtu auksti.”

Vadītāja novērojusi, ka arī kārtība, kādu paši klienti šajās telpās uztur, ir savdabīga. Viņiem ir kā istabas sadalīti tie stūri, kuros nu kurais drīkst gulēt.

Kopumā ir vairāki kodoli, kompānijas, kuras tad savā starpā draudzējas. ”Viens no stiprākajiem kodoliem ir piecu cilvēku sastāvā, viņi cits citam nemainīgi uzticīgi ir jau vairākus gadus. Viņiem ir savas darīšanas, savas pelnīšanas iespējas, savas iešanas. Tā ir viņu normālā dzīve, ikdiena. Kodolus iekustināt ir visgrūtāk, lai arī viņš tiek līdz augšējam stāvam, kompānijas, draugi, paziņu loks – tas aizved atpakaļ.

Izcelties ir ļoti liels darbs, bet ir tādi, kas no zemākā līmeņa tiek ārā.

Nupat viens klients devās uz ”Ģintermuižu” uz veselu gadu. Arī tas bija smags stāsts, māsa ļoti centās piedalīties viņa atlabšanā, te palīdzēja, te rāja, te padevās. Viņš cēlās un krita atkal un atkal. Šobrīd viņš jau četrus mēnešus nav lietojis alkoholu, ir sakopies, zobus ielika – pavisam cits cilvēks, zolīds vīrietis. Es ceru, viņš nekad vairs neatgriezīsies pie mums.”

Skaudrie cilvēkstāsti

Nereti grūtdieņi paliek vieni, jo arī līdzcilvēki no viņiem novēršas, tomēr Oksana uzsver, ka tas nenotiek vienā dienā. ”Bieži vien ir līdzēts, dots, darīts, bet cilvēks to nenovērtē, pat izmanto, līdz blakus esošais cilvēks nogurst un pārtrauc komunikāciju. Ir gadījumi, kad paši klienti noslēdzas un sakarus ar tuviniekiem neuztur.

Skaudrs stāsts bija, kad pie mums ieradās kāds pensionārs, kurš visu savu dzīvi dzīvojis ģimenē, izaudzinājis divus dēlus, sieviņa jau mirusi, dēli savā dzīvē.

Gadījās, ka lētticības dēļ no viņa izkrāpa dzīvokli, alkohola reibumā viņš parakstīja dokumentu, ka atdod savu dzīvokli kādam citam. Ticiet man, šādu gadījumu ir ļoti daudz.

Viņam par šo situāciju bija milzīgs kauns, un līdz pēdējam viņš to slēpa no saviem dēliem, izvairījās, kā nu mācēja. Onkulis nomira, un mēs uzmeklējām vienu no dēliem. Izstāstījām notikušo, dēls bija šokā, ļoti raudāja, un vienīgais, ko minēja, ka būtu gribējis to zināt ātrāk, lai varētu būt blakus.

Dzīvot šeit nav tas lielākais lepnums, tomēr tā ir iespēja tikt ārā no nedienām. Savā darba pieredzē esmu redzējusi četrus cilvēkus, kuri lēnām, bet veiksmīgi ir tikuši no šīs ligas ārā un aizgājuši no mums uz neatgriešanos. Ir arī nejauši gadījumi, kad cilvēki te nonāk vai policija viņus atved un viņi saprot, nē, es te nekad nedrīkstu atgriezties.

Šogad pie mums nonāca arī viens jūrnieks ar ilggadēju stāžu. Pase pilna ārzemju vīzām. Kamēr viņš bija reisā, strauji pasliktinājās veselība, un viņš tika slimnīcā uz diviem mēnešiem. Nezinu gan, kā sievai juridiski tas izdevās, bet viņa prombūtnes laikā viņa laulību bija izšķīrusi, vīru izrakstījusi no dzīvokļa.

No slimnīcas vīrietis iznāca vasarīgās drēbēs un palika uz ielas, jo netika mājās ne pēc apģērba, ne dokumentiem.

Laulībā bija aizvadīti 20 gadi, bet gadās arī tā. Viņam nācās palikt zemākā līmeņa patversmē, un viņš bija tik ļoti apjucis starp šiem ļaudīm, jo pats ne lieto alkoholu, ne smēķē. Ar policijas palīdzību mantas un dokumentus viņš atguva.”

Aprūpētājiem jāknapinās

Liela problēma patversmē ir sociālo darbinieku atalgojums.

”Tas tiešām satrauc visvairāk, lai maniem darbiniekiem būtu pienācīgs atalgojums, jo tas darbs, ko viņi dara, ir ļoti liels un apjomīgs. Ar visām nakts stundām viņu alga uz rokas ir nedaudz virs 500 eiro.

Pie mums nonāk tie cilvēki, kuri īsti neatbilst kādai konkrētai kategorijai, viņiem nav citas vietas, kur iet. Ja vēl nav pensijas, nav piešķirta invaliditāte, kaut kur viņiem ir jāpaliek.

Visgrūtākais bija kovidlaiks, jūtu, ka tas manus darbiniekus krietni izdedzināja. Par spīti visam, darbinieki mums ir un viņi nemainās. Piemēram, Aigra strādā pie mums jau 30 gadus, no pašiem pirmsākumiem, kad vēl bija bērnu patversme pie vecās slimnīcas. Nu jau Aigra ir pensionāre, bet viņa ir tik smaidīga, aktīva, jautra un visām grūtībām iet cauri, arī kovidlaikāviņa izvilka patversmes lielo smagumu uz saviem pleciem, jo bija vienīgā, kas nesaslima.”

Kopā kolektīvā ir 17 cilvēki, 10 aprūpētāji, divi sociālie darbinieki, divas apkopējas, medmāsa, saimniecības daļa un vadītāja.

O. Martinova patversmē strādā jau 7 gadus, bet vadītājas amatu ieņēmusi pirms trīs gadiem. Viņa atzīst, ka šobrīd esot manāms nogurums, izdegt šeit esot viegli.

Aprūpētāja Anna Gončarova Nakts patversmē strādā 15 gadus. Viņa neredz atšķirību, vai strādā šeit vai kādā citā darba vietā, kur jākomunicē ar klientiem. ”Viņi taču ir tieši tādi paši cilvēki kā mēs visi, arī bēdu stāsts mums katram ir savs. Šī ir vieta, kur sākas cerību pilns ceļš uz citādāku dzīvi. Labā šeit noteikti ir vairāk nekā sliktā. Ja reiz cilvēks ir ticis līdz mums, tas ir solis tālāk,” pārliecināta ir A. Gončarova.

Mācās būt par īrniekiem

Šovasar Liepājas pašvaldība kopā ar Rīgu un Valmieru iesaistījās izmēģinājumprojektā, piešķirot dzīvokļus bezpajumtniekiem, mājokli arī aprīkojot ar pašu nepieciešamāko ikdienas dzīvei.

Šādu pieeju ”mājoklis vispirms” praktizē daudzviet pasaulē. Liepājā projektā atlasīti desmit cerīgākie Nakts patversmes klienti vecumā no aptuveni 40 līdz 60 gadiem – astoņi vīrieši un divas sievietes, kuri gadu bez maksas var dzīvot pašvaldības atvēlētajos vienistabas dzīvokļos.

Šie cilvēki saņem arī atbalstu, kas motivē un nodrošina viņu saskarsmes un dzīves prasmju attīstību, atkarību mazināšanu, nodarbinātības veicināšanu u.c.

Pirmie iemītnieki dzīvokļos ievācās oktobrī, pēdējie divi decembra sākumā.

“Deviņi no desmit tiešām veiksmīgi darbojas un ir atguvušies. Viņi strādā, iekopj mājokļus, paši tos remontēja. Ja sākotnēji par šī projekta izdošanos varbūt bijām diezgan skeptiski, jo tā tomēr ir jauna pieeja, kas nākusi no Skandināvijas, tad šobrīd programmas norise izskatās pozitīvi un gandrīz visiem atbalsta saņēmējiem rezultāti ir labi. Vismaz pagaidām,” vērtē Liepājas Sociālā dienesta Projektu daļas vadītājs Andris Kāposts.

Viņš pastāsta, ka tikai vienam no desmit pārejas posms no Nakts patversmes uz savu mājokli esot grūtāks, taču cilvēkam, kas patversmē mitinājies ilgstoši, šādas pārmaiņas arī nevar būt vienkāršas.

“Viņam varbūt nav vēl tās motivācijas, ko mēs vēlētos sagaidīt, proti, ka viņš uzreiz ies un strādās, būs kārtīgs. Pārejas posms tiešām ir grūts.

Par to arī Skandināvijas pārstāvji mūs brīdināja, ka sevišķi pirmās divas nedēļas pēc pārvākšanās ir sarežģītas, un tad mentoram ir īpaši jāstrādā ar cilvēku. Mājokļa atvēlēšana jau uzreiz neko neatrisina – tas ir tikai pirmais solis.

Kāds no šiem cilvēkiem krāj pirmajai iemaksai, lai nākotnē pats varētu īrēt mājokli, kāds vienkārši mācās prasmes, kā tas ir būt īrniekam, citiem tas ir pirmais punkts, lai nostabilizētos un atrastu labāku darbu. Iemesli ir dažādi, bet galvenā doma ir, lai šie cilvēki tiešām kļūtu patstāvīgāki un ir mazāka sociālā nasta pārējiem.”

Viens no nosacījumiem ir, ka dzīvoklī cilvēks var dzīvot tikai viens, taču mājoklī viņš var darīt, ko vēlas, galvenais, netrokšņot, netraucēt kaimiņus utt. jeb jāievēro tas, kas jebkuram citam īrniekam.

Projekts noslēgsies nākamā gada decembra beigās. “Taču mēs pašlaik strādājam pie tā, lai šie cilvēki arī pēc projekta noslēguma varētu palikt šajos dzīvokļos un turpināt tos īrēt no pašvaldības,” pauž A. Kāposts.

Zina savas tiesības

Bezpajumtnieku un ubagotāju Liepājā nav kļuvis vairāk. Viņu skaits nemainās – mainās cilvēki, vērtē Liepājas Pašvaldības policija (PP), vienlaikus norādot, ka konkrētu datu par šo grūtdieņu skaitu gan nav.

Nakts patversmes iemītnieki PP redzeslokā nonākot laiku pa laikam. “Ir dažādi gadījumi un situācijas. Taču šeit jāņem vērā tas, ka policijas iesaistīšanās visbiežāk nepieciešama tad, kad iesaistīts alkohols vai citas atkarības. Jo

ļoti daudzos gadījumos saņemam informāciju par to, ka uz ielas atrodas guloša persona. Ierodoties un pārbaudot personu, tiek konstatēts, ka alkohola reibuma dēļ cilvēks paša spēkiem nespēj pārvietoties.

Te var minēt gan personas bez noteiktas dzīvesvietas, gan personas, kuras deklarētas Nakts patversmē, gan tādas, kurām sava dzīvesvieta ir, bet alkohola dēļ nespēj tur nokļūt,” stāsta Liepājas PP pārstāve Elva Lubāne.

Bezpajumtnieki, kas nenakšņo patversmē, salā pajumti visbiežāk meklē neapsaimniekotās ēkās, atsevišķos gadījumos Dienvidu fortos. Dažkārt viņi iemitinās arī daudzdzīvokļu māju kāpņutelpās, taču tas gan ir īslaicīgi, jo iedzīvotāji to piefiksē un ziņo policijai.

Policistus bieži pārsteidzot tas, ka šie cilvēki, kuriem nav noteiktas dzīvesvietas, ir ārkārtīgi izturīgi, nereti viņi spēj ar nepiemērotu apģērbu izturēt pat –15 grādu salu. “Šādās situācijās mūsu darbiniekiem ir dažāda pieredze: pierunāt doties uz patversmi ne vienmēr izdodas, jo viņš vienkārši atsakās pieņemt jebkāda veida palīdzību. Papildus tam šie cilvēki labi pārzina savas tiesības – tās viņi apguvuši, komunicējot ar citiem līdzgaitniekiem,” atklāj E. Lubāne.

Vienaldzībai vietas nav

Diana Mejere, Sociālā dienesta direktore

Mēs kā Sociālais dienests aicinām līdzcilvēkus un apkārtējo sabiedrību vairāk motivēt šos cilvēkus. Ja ir zināmi cilvēki, kas nonākuši grūtībās, vienalga, vai tie ir radi, kaimiņi vai vienkārši paziņas, iedrošināt viņus doties uz Nakts patversmi un pārlaist nakti siltumā un drošībā.

Redzot laikapstākļus, kas šobrīd ir aiz loga, mums visiem jāapzinās, ka katra cilvēka dzīvība ir unikāla vērtība un vienaldzīgi uz to noskatīties nedrīkst.

Jā, viņam ir gājis grūti, jā, viņš ir paklupis un nonācis šādā situācijā, bet tas nenozīmē, ka mēs varam par viņu nelikties ne zinis.

Vietas patversmē ir, dažreiz tieši šis tuvinieka iedrošinājums ir tas, kā pietrūkst. Protams, tur ir savas prasības, bet šādos laikapstākļos uz ielas nedrīkst palikt neviens. Arī zemākā līmeņa patversmē būs silti un labi, varēs padzert tēju, nomazgāties, un mēs zināsim, ka cilvēka dzīvībai nedraud briesmas.

Ne reti arī jauniem cilvēkiem gadās paklupt, viņiem palīdzīga roka visbiežāk tiek sniegta uzreiz, jautājums – ko viņi izvēlas ar to darīt tālāk. Pakalpojumu klāsts, ko klients var saņemt, lai mainītu savu dzīvi, ir diezgan plašs. Vajadzīga tikai vēlme.

Galvenais, nebaidīties un nākt pēc palīdzības pie jebkuras institūcijas, vienalga, vai tā ir mājokļa nodaļa, vai sociālais darbinieks, ja nezina nevienu citu vietu, var iet uz domi, bet neiestigt savā nebūšanā. Lai tā neietu plašumā, tā jārisina uzreiz. Nevaru apmaksāt pašvaldības dzīvokli? Eju un jautāju, varbūt varēšu dabūt vietu sociālajā mājā?

Galvenais ir neklusēt, bet runāt par situāciju, kā ir, kamēr nerunā, risinājums nerodas. Nav jādomā, ka es savā nelaimē esmu viens.

Uzziņai

– Liepājas pilsētas domes Sociālā dienesta Nakts patversmes augstākajā līmenī pieejamas 120 gultasvietas, zemākajā līmenī 25–30.

– Šobrīd patversmē uzturas 80 cilvēki, 15 no tiem naktis aizvada zemākajā līmenī.

Es domāju tā: Kam prasītu, kur meklētu palīdzību krīzes situācijā?

Jeļena Ivļijeva – pensionāre:

– Man jau palīdz. Visu mūžu nostrādāju pastā, un pensija man maza. Paldies bērniem un znotam, kurš atbalsta, palīdz samaksāt komunālos maksājumus un vēl kādu rēķinu. Zinu vēl citus savus darbabiedrus, kuriem tagad grūti iet. Ejot ciemos, paņemu līdzi kādu dāvanu.

Gaļina Kļimova – strādā:

– Man ir tāds princips – varu paļauties tikai pati uz sevi, un tas nozīmē, ka vienmēr pašai jādomā un jāatrod izeja no krīzes. Paldies, ka valdība pielika pie pensijas. Paļauties uz sevi nozīmē, ka jābūt stiprai, jāplāno un jāskatās uz priekšu. Pirms gadiem bija grūti laiki. Biju amatā, bet nekautrējos strādāt arī par apkopēju.

Sandra Jankovska – liepājniece:

– Vecāku vairs man nav. Iespējams, palīdzību lūgtu tuvākajiem draugiem, darbabiedriem. Pieļauju, ka veci, vientuļi cilvēki nemaz nezina, kur un pie kā meklēt palīdzību, kad grūti. Ja nepalīdz bērni vai kaimiņi, tad pavisam slikti. Cilvēkiem jābūt atsaucīgiem un tomēr jāpieskata, jāparunājas ar vecajiem, vientuļajiem ļaudīm. Galvenais nebūt vienaldzīgiem.

Binija Rudenko – pensionāre:

– Jau dzīvojam krīzes situācijā, lai gan, ja visu sakombinē, sarēķina, tad dzīvot var. Vismaz miers un nekrīt uz galvas bumbas. Pensija man maza. Aizgāju uz Liepājas Sociālo dienestu. Tur ļoti laipnas darbinieces. Iedeva man pabalstu par dzīvokli, par elektrību. Cilvēkam pašam jāmeklē palīdzība. Vairāk vajag priecāties par to, kas ir, nevis gausties par to, kā nav.

Toms Vītols – skolotājs:

– Radiniekiem. Domāju, ka vecie ļaudis un nezina, kur lūgt palīdzību krīzes situācijā, un baidās to darīt. Viņiem trūkst informācijas, kas varētu palīdzēt. Šobrīd es pats paļaujos uz sevi. Par personīgā drošības spilvena sarūpēšanu grūti šajos laikos runāt.

17Skatīt galeriju

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds”.