Šodien pirmie iemītnieki dodas uz Kuldīgas ielas 34.namu, lai sāktu jaunu dzīvi. Viņi ir starp laimīgajiem, kam piešķirts kāds no tikko izremontētajiem, labiekārtotajiem 59 dzīvoklīšiem jaunatvērtajā sociālajā dzīvojamā namā. Daļa no viņiem pirms tam dzīvojuši sociālā mājā Flotes ielā 14, un parādījuši, ka spēj dzīvot patstāvīgi. Daļa dzīvokļu atvēlēta bāreņiem, daļa cilvēkiem, kas stājušies Pilsētas domes Mājokļu nodaļas rindā – ar tiesas spriedumu no dzīvokļiem izliktie, maznodrošinātie, trūcīgie, gan tie, kuriem līdz šim sava dzīvokļa Liepājā nav bijis.

Nams tiem, kam vajag pajumtes

Saimniece jaunajā sociālajā mājā būs Helga Dēbele. Līdz šim viņa strādāja par Sociālā dienesta grupu dzīvokļu sociālo darbinieci. Viņas rūpju bērni bija cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem, kuri 2006.gada 10.novembrī uz Liepāju pārnāca dzīvot no sociālās aprūpes centra “Iļģi”.

No sākuma 11 dzīvoklīšos tika iemitināti 18 cilvēki – 14 no “Iļģiem”, 4 no pilsētas. Visi gan tajos nav palikuši, diviem jaunajiem iemītniekiem sākušies veselības traucējumi, viena meitene pārcelta uz pansionātu, viena apprecējusies. Bet viņu vietā nākuši citi. Starp grupu mājas iemītniekiem ir divas ģimenes – viena no Liepājas, viena no “Iļģiem”. Grupu dzīvokļu iemītnieku vecums no 19 līdz 68 gadiem. Tagad pieci no viņiem jau dosies patstāvīgā dzīvē – saņems savā mūža pirmo dzīvokļa orderi.

“Šiem cilvēkiem tas ir ļoti nopietns solis,” saka Helga Dēbele, gandarīta, ka viņas audzēkņiem izdevies apgūt tik daudz iemaņu, lai dzīvotu patstāvīgi. Protams, sākumā bijušas bažas, kā cilvēki uztvers dzīvošanu ārpus “Iļģiem”. Viņi gan bija tur “Pusceļa mājā” 18 mēnešus mācījušies sevi apkopt, gatavot ēdienu, iepazinušies, kas ir nauda, kā ar to rīkoties. Bet tas viss noticis rūpīgu darbinieku uzraudzībā.

 Helga Dēbele uzskata, ka sociālās aprūpes centrā “Iļģi” nereti ievieto cilvēkus, kuriem tur nevajadzētu atrasties, kuri spēj dzīvot paši savu dzīvi. Tikai viņiem, protams, jāpalīdz. Nepilnu divu gadu laikā Helga Dēbele kopā ar sociālajām rehabilitētājām Aiju Kalvi un Inesi Hauku panākusi, ka septiņi cilvēki sākuši strādāt pastāvīgu darbu. Protams, darbu atrast un dokumentus sakārtot viņiem palīdz sociālie darbinieki. Bet Gunārs Markunaitis šopavasar mācījies Cīravā un saņēmis galdnieka sertifikātu. “Ļoti cer, ka pēc vasaras atvaļinājuma tiks strādāt uzņēmumā “Erke”. Bet viena meitene tajā pašā skolā izmācījusies par pavāri un tagad strādā slimnīcas kafejnīcā. Citi strādā konditorejas cehos, citi – namu pārvaldēs par palīgstrādniekiem. Protams, starp grupu dzīvokļu iemītniekiem ir arī tādi, kuri nevarēs iemācīties amatu, bet labi satiek ar ikdienu, spēj dzīvot atsevišķi, sevi apkopt, iepirkties.  

Helga Dēbele atzīst, ka nav viegli strādāt ar cilvēkiem, kas visu mūžu kopš bērnības ir pavadījuši dažādu ārstniecības un aprūpes iestāžu kopējās palātās. Ne sociālajiem darbiniekiem, ne pašiem iemītniekiem. Tas ir neatlaidīgs, ilgstošs darbs. Ir bijuši arī sarūgtinājumi un asaras, kad cilvēks pēkšņi atklājis, ka visa 2.grupas invalīda pensija, kas iedota mēnesim, noēdusies konfektēs un citos gardumos, ka neiznāk vairs maizītei. Nonākt līdz sapratnei, ka neviens neko nedos, klāt nenesīs, ka jāmāk iztikt ar to, ko valsts piešķīrusi, daudziem bijis pagrūti.

Par īri un komunālajiem pakalpojumiem cilvēkiem, kas nākuši no “Iļģiem”, maksā Sociālais dienests no valsts līdzfinansējuma līdzekļiem. Par šo naudu viņiem iegādājas arī pārtiku. Diemžēl šādas līdzfinansējums netiek cilvēkiem, kuri uz grupu dzīvokļiem atnākuši no pilsētas. Helga Dēbele un citi Kuldīgas ielas grupu dzīvokļu darbinieki par to runājuši ar Saeimas deputāti Aiju Barču, lai likumus sakārtotu tā, ka pabalsts tiktu arī citiem iemītniekiem. “Jācer,” sacīja Helga Dēbele, “ka ar laiku tā arī būs.”

Grupu dzīvokļi ir kopējs Eiropas Savienības, pašvaldības un Latvijas valsts projekts, kas ilgs piecus gadus. Pēc tam namu pilnīgi pārņems Sociālais dienests. Darbinieku, kas tīrītu koplietošanas telpas – veļas mazgātavu, atpūtas telpu, gaiteņus, kāpnes, te nav. Visu dara paši iemītnieki. Atpakaļ uz “Iļģiem” atgriezties vairs negrib neviens.

Kā panākt, lai cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem sāktu dzīvot patstāvīgu dzīvi? Helga Dēbele uzskata, ka speciālas, visiem derīgas metodes nav. Katrs no šiem cilvēkiem jājūt ar sirdi, jo viņi ir ļoti emocionāli. Jānolaižas līdz viņu līmenim, jāsaprot, ka tā katra patstāvīgā dzīve, kurā nav tiesību iejaukties. Palīdzēt var, ja cilvēks pats iet pie darbinieka un grib izrunāt kādu nesaprotamu jautājumu. Reizēm, atzīst Helga Dēbele, šīs robežas pārkāpjam, jo redzam, ka ir jāpalīdz tūlīt. Ja gaidīsim, kad pienāks krīze un cilvēks būs gatavs runāt, var būt par vēlu. Darbinieki atļaujas aizrādīt, ja kāds aizmirsis kādu laiku mazgāties, sakārtot istabu, kad nauda iztērēta niekiem un nedēļu jāstaigā badā. Darbinieki no sākuma ir pirkuši maizīti, nesuši ēdienu no mājām, lai nelaimīgo pabarotu.

“Jāstrādā kā ar maziem bērniem, ja kliegsim, rāsimies, nekas nebūs,” secina Helga Dēbele. “Te kaut ko var panākt tikai ar sapratni, ar pacietību, ar mīlestību, ar žēlsirdību. Brīžiem kāds ir jāsamīļo un jāļauj, lai mani apmīļo, lai sauc par mammu, kaut arī pašam jau četrdesmit gadu. Jo viņi to savā mūžā nav izbaudījuši. Ir vajadzīga spēja pieņemt cilvēku tādu, kāds viņš ir. Un tā jau ir sociālā darbinieka sūtība. “

Liepājā ir 4 sociālās dzīvojamās mājas:
– Veco ļaužu dzīvojamā māja Ganību ielā,
– Flotes ielā 14,
– Viršu ielā 9/11,
– Kuldīgas ielā 34.

Tajās kopā ir 490 dzīvokļi. 
Īres maksa – 8 santīmi par kvadrātmetru.
Par apkuri jāmaksā 50 procentu.
Sociālās mājas iemītniekiem dzīvokļa pabalstus nepiešķir.
Par viņiem gādā 15 sociālā darba speciālisti un 18 dežuranti.

Līvija Leine,
“Kurzemes Vārds”

Kuldīgas ielas namam gaiša ne tikai fasāde, bet arī katrs dzīvoklītis.  

Helga Dēbele: “Ir vajadzīga spēja pieņemt cilvēku tādu, kāds viņš ir.”