liepajniekiem.lv
Interneta medijs liepajniekiem.lv ievieš maksas saturu
Ints Grasis, izdevniecības “Kurzemes Vārds“ vadītājs
Vai šodien mediji piedzīvo visu laiku lielāko izaicinājumu? Diezin vai. Jo vismaz pēdējos astoņus gadus, kopš vadu izdevniecību “Kurzemes Vārds“, rītos pamostoties, ik pa laikam atkal savā priekšā ieraugu kādu nomestu cimdu.
Laikraksts “Kurzemes Vārds“, portāls liepajniekiem.lv, žurnāls “Liepājas Vēstules” un nu jau arī citi glancēti izdevumi kopā ar saviem radītājiem un darbarūķiem visu laiku ir kustībā, kas ļāvis no problēmām gan aizbēgt, gan stāties tām pretī. Jā, tradicionālās preses patērētāju skaits sarūk, samazinot ienākumus no abonēšanas; jā, reklāmas ieņēmumus medijiem atņem sociālie tīkli; jā, un vēl atnāca ļaundaris Covid-19. Bet nebija tā, ka tas savāca, tā teikt, pēdējos pārpalikumus…
Mēs vīrusam bijām gatavi, vēl pirms tas radās, jo, strādājot mediju uzņēmumā, vienmēr ir jābūt gatavam kaut kādam kovidam: vai tā būtu finanšu un ekonomikas krīze, vai tas būtu jauns Latvijas Pasta tarifs (jeb valsts pēkšņa atteikšanās kompensēt laikrakstu piegādes) vai mazumtirgotāju paziņojums par preses tirdzniecības punktu samazinājumu un piegāžu pārtraukšanu pirmdienās, vai… vienkārši kāds, kas piegāna tavu durvju priekšu.
Mainoties mediju patēriņa paradumiem, mainījusies arī izdevniecība “Kurzemes Vārds“ un tās ļaudis. Nekad neesam apguvuši tik daudz zinību lekcijās, semināros, videokonferencēs un praktisku prasmju spēcīgu personību vadībā, kā pēdējo trīs gadu laikā, sadarbojoties ar Baltijas Mediju izcilības centru, citām biedrībām un organizācijām.
“Kurzemes Vārda“ galvenā doma allaž bijusi necensties taupīt uz žurnālistikas kvalitātes rēķina. Un tas, manuprāt, lielā mērā ir izdevies.
Taču šajā sarežģītajā laikā profesionālu mediju un kvalitatīvas žurnālistikas nozīme ir pieaugusi vēl vairāk. Covid-19 ērā daļa sabiedrības nespēj atlasīt kvalitatīvas ziņas no viltus virusologu paustā, “pasaules jaunatklājēju” sacītā, sazvērestību teoriju ražotāju brīnumiem. Medijiem, kas turpina strādāt tirgū, jākļūst vēl spēcīgākiem.
Tāpēc analizēsim un sijāsim vēl vairāk, lai būtu kopā ar saviem lasītājiem, rokoties pa vērtīgas un nejēdzīgas informācijas gūzmu. Lai palīdzētu arī amatpersonām atšķirt sabiedrības intereses no daudz šaurākām. Un es ļoti vēlētos, lai reģionālajā izdevniecībā “Kurzemes Vārds“ turpinātu strādāt vismaz desmit štata žurnālisti, kas Latvijas mērogā ir unikāls fakts, nevis, piemēram, pieci. Un viņi, radot oriģinālu saturu, visi ir pelnījuši atalgojumu.
Tādēļ arī vienā no saviem medijiem – portālā liepajniekiem.lv – ar pirmdienu, 1. jūniju, ieviešam maksas saturu tiem, kas vēlas iegūt vēl vairāk. Atbalstiet kvalitatīvu žurnālistiku!
Pamatots un nepieciešams solis
Anda Rožukalne, Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes dekāne profesore
Domāju, ka lielākā daļa cilvēku tomēr saprot, ka kvalitatīva informācija maksā naudu un ka tās vākšanā, sakārtošanā, kā arī pasniegšanā iesaistās nopietni profesionāļi. Tieši tāpat kā jebkuram mediju lietotājam savā darbā ir skaidrs, kādēļ viņa veidotās preces vai pakalpojumi ir vērtīgi.
Bils Geitss reiz teicis, ka interneta attīstības laikā pieļauta viena vislielākā kļūda – bez maksas tika piedāvāta informācija. Cilvēki pieraduši pie tā, un daļai ir ilūzija, ka, pirmkārt, viss, kas nepieciešams, ir pieejams internetā, otrkārt, man pienākas informāciju saņemt par velti.
Daudzi par to neaizdomājas, taču jāsaprot, pat ja galalietotājam informācija ir par brīvu, tad kaut kādā posmā par to ir samaksāts. Piemēram, no Mediju atbalsta fonda samaksāts par raksta vai raidījuma veidošanu, vai arī drukātā medija abonenti un reklāmdevēji samaksājuši par rakstu, ko pēc tam var publicēt digitālā vidē.
Internetā ir daudz un dažāda informācija, bet tieši tas, ko pasniedz lokālais medijs, virtuālā vidē pats neielec. Taču, uz vietas dzīvojot, šī informācija ir pati svarīgākā, jo tā dod drošības izjūtu, skaidrību par to, kas notiek, palīdz rīkoties un risināt gan lielos, gan arī ikdienas praktiskos jautājumus. Tas viss pamazām veido cilvēkiem arī piederības un savu kopienas sajūtu.
Medijs ir tas, ka saved kopā cilvēkus ar dažādām interesēm, kas ir būtiskas tikai konkrētai vietai, kuras auditorija tiek aptverta. Tas ir tas unikālais, un vienlaikus redzam, ka kopumā aizvien vairāk cilvēku izmanto digitālos medijus. Taču mazās valstīs, ne tikai Latvijā, mediju tirgos panākumi digitālajā vidē nenozīmē panākumus arī ienākumu ziņā.
Tas nozīmē, ka mediji jāatbalsta tieši tāpat, kā cilvēki abonē TV kanālu pakas vai par samaksu klausās mūziku straumēšanas vietnē “Spotify”. Arī “YouTube” un citi resursi veido tādus produktus, kur kāda daļa ir par maksu.
Domāju, ka tas ir pamatots un neieciešams solis. Arī žurnālisti, redaktori, producenti un digitālo mediju veidotāji pelnījuši saņemt atalgojumu par savu darbu, lai uzturētu savas ģimenes.
Daudzkārt runāts un uzsvērts tas, cik svarīgs ir kvalitatīvs mediju saturs. Taču šobrīd atkal vērojamas visādas tendences, kuru dēļ ir jāparāda, pašiem jālepojas un jāizskaidro, kā atšķirt kvalitāti – kur strādājis profesionālis, kura darbs ir informāciju savākt, novērtēt, atlasīt, pārbaudīt, salikt kopā, neizslēdzot nozīmīgus faktus vai viedokļus.
Proti, ka tas atšķiras no tā, ko, piemēram, dara tā dēvētie influenceri, ietekmētāji jeb jūtuberi, kuri, piesaistot sev cilvēku uzmanību, rada virtuālās draudzības un izpratnes atmosfēru. Tas nav nekas slikts līdz brīdim, kad influenceri sāk vērtēt sabiedriski politiskos procesus, sniegt padomus nozīmīgos jautājumos, kas skar cilvēku veselību, finanses utt. Par to var runāt, taču jāsaprot, ka šie digitālo istabu iedzīvotāji, kuriem ir daudz sekotāju, ir nekompetenti un neprofesionāli gandrīz visā, par ko viņi runā.
Iepretim tam ir žurnālisti, kuru pienākums ir vērsties pie zinošiem ekspertiem un speciālistiem, pārbaudīt un kritiski vērtēt informāciju un arī atspoguļot dažādus viedokļus. Pasniegt tādu informāciju, kurai var uzticēties un uz kuru var droši paļauties.
Ja Valsts prezidents Egils Levits šajā grūtajā laikā aicina apmeklēt Latvijas muzejus un citi sabiedrībā zināmi cilvēki mudina ēst vietējās ēstuvītēs, kā arī pirkt produktus no zemniekiem, tad tikpat normāls ir aicinājums lietot un maksāt par savu vietējo mediju, lai tas varētu pastāvēt.
Pabaiso troksni labāk uzticēt profesionāļiem
Ingus Bērziņš, portāla “Delfi” galvenais redaktors
Šobrīd gandrīz visā pasaulē un tādā pašā apjomā arī Latvijā vērojams, ka žurnālista un pieredzējuša redaktora loma kā informācijas atlasītājam, apkopotājam un strukturētājam atgriežas atpakaļ savā ļoti nozīmīgajā pozīcijā sabiedrībā. Pāris desmitgades auditorija bija sapriecājusies, ka visu mēs varam atrast paši un tad jau paši arī izdarīsim secinājumus.
Tagad apzinātāk vai neapzinātāk veidojas iekšēja nepieciešamība un pieprasījums pēc analizējošas un sastrukturētas informācijas.
Žurnālisti un redaktori to spēj dot, jo tiem ir zināšanu un prasmju pēctecība par to, kas īsti ir mediju loma. Tas tad arī ir saturs, kas ir tā vērts, lai plaša sabiedrības daļa būtu gatava par to maksāt.
Protams, informāciju atrast var arī bez mediju lietošanas. Taču, ja informācija nav pienācīgi atlasīta, izfiltrēta un apstrādāta, tad tā ir pabaiss troksnis. Daudzi no mums, iespējams, pamatoti varam uzskatīt, ka esam gana gudri, lai izdarītu spriedumus, nodzīvojušies pa to troksni. Bet kāpēc gan neuzticēt profesionāļiem, kvalitatīviem medijiem, informācijas strukturēšanu, analizēšanu un pārvēršanu zināšanās?
Neredzu pretrunu, kāpēc es nevarētu būt dažādu notikumu aculiecinieks un reportieris pārējai pasaulei un arī patērētājs kvalitatīvai žurnālistikai, kurā medijs ar informāciju izdara ko tādu, ko es pats nemāku.
Oriģinālais maksas saturs “Delfi plus” ir tikko nosvinējis pirmā gada jubileju. Mums šobrīd ir aptuveni seši tūkstoši aktīvo abonentu, un kopumā šī gada laikā vairāk nekā 8200 cilvēku vismaz vienu reizi pamēģināja, kā tas ir – abonēt. Tas ir vairāk, nekā mēs cerējām savās skeptiskajās prognozēs. Lasītājs ir gatavs abonēt dažādu tematu saturu, ja vien tas ir aizraujoši, izsmeļoši un profesionāli uzrakstīts.
Esam gandarīti par to, ka izpratne, ka par kvalitatīvu žurnālistiku ir jāmaksā lasītājam, Latvijā diezgan stingri sāk veidoties. Domāju, ka šis ir labs laiks sākt arī “Kurzemes Vārdam“, un novēlu visu to labāko! Zinām, ka šobrīd, Covid-19 pandēmijas laikā, vadošajiem ASV medijiem “The New York Times” un “The Boston Globe” nāca klāt simtiem tūkstoši jaunu digitālo abonentu. Skandināvijā beidzamajos gados vairāk nekā divdesmit procenti iedzīvotāju maksā par kādu digitālu ziņu žurnālistikas produktu. Maksas satura veidošana ir process, kas turpināsies arvien pamatīgāk.