Veloceļš

Iepriekš par ne pārāk patīkamu tradīciju jau bija kļuvusi sekošana līdzi Liepājas–Bernātu (Nīcas) veloceļa būvniecībai.

Jo tuvāk nāca kādas vēlēšanas, jo lielāks bija paisums – izskanēja solījumi un apņemšanās to realizēt, bet bēguma laikā izrādījās, ka klāt ir kārtējais gads, kad šim projektam nav naudas.

Jo patīkamāk, ka šis gads ir izņēmums un jau sākusies veloceļa reāla būvniecība. Vai tā noslēgsies paredzētajā/solītajā laikā – tas, protams, ir liels jautājums, zinot šīs nozares reālijas.

Tomēr ir klusa cerība, ka jau šogad kādam liepājniekam izdosies aizmīties līdz mūspuses kūrortvietām uz dienvidiem no Liepājas.

Kāds portāla lasītājs jautā, vai veloceļš vispār vajadzīgs.

Pareģu spēju nevienam nav, bet, cik liecina subjektīvi novērojumi un pieredze, gribas teikt, ka šāds veloceļš nevis ir, bet jau sen bija vajadzīgs.

Paraugoties tepat mūspusē, joprojām ir prieks par Liepājas un Grobiņas savienošanu ar pedāļminējiem draudzīgu maģistrāli. Gribas teikt, ka Grobiņa krietni pietuvojās Liepājai pēc abas vietas savienojošā veloceļa izbūves.

Paraugoties kripatu tālāk – no Sventājas līdz Palangai jau pirms gadu desmitiem stiepās tolaik pieticīgs, bet mūsdienās jau samērā iespaidīgs veloceļš ar labu gājēju un velobraucēju satiksmes intensitāti.

Arī uz Nīcu, Bernātiem un “Vērbeļniekiem” kursē divriteņi, tomēr ne lielā skaitā. Iespējams, tās bija tikai velosipēdu tērcītes, nevis straumes, jo

ne visiem atpūtniekiem iet pie sirds intensīvā autosatiksme uz A11 šosejas, tai skaitā samērā daudzās fūres.

Domājams, ka nākotnē veloceļš kļūs iecienīts arī daudzām ģimenēm. Mazliet vairāk pieredzējušiem riteņbraucējiem skrējiens līdz Bernātiem un atpakaļ tāds nieks vien ir, bet brīvdienu braucējiem tas varētu kļūt par gana labu un atmiņā paliekošu izaicinājumu visai dienai.

Domājams, ka, līdzīgi kā Grobiņa, arī Bernāti pietuvosies Liepājai, tie kļūs sasniedzamāki ne tikai autobraucējiem.

Futbols

Sporta līdzjutējiem un lokālpatriotiem liela diena bija ceturtdien, kad Grobiņas un Liepājas Futbola skolas apvienotā komanda varbūt ne tik kvalitatīvā, bet rezultatīvā un emocionāli krāšņā duelī apspēlēja futbola klubu “Liepāja” pirmajā mūspuses virslīgas derbijā aptuveni pusgadsimta laikā.

“Liepājā” spēlē nomināli meistarīgāki futbolisti, tomēr sportā motivācija un kaujinieciskums bieži vien kompensē atšķirību klasē, it sevišķi, ja šī atšķirības plaisa nav pārlieku plata.

“Mūsu līdzjutēji vēl nerada tādu ažiotāžu kā Grobiņas komandas fani,” aptuveni šādi pēc spēles secināja liepājnieku galvenais treneris Tamazs Pertija.

Kāds pārsteigums, ka kādreiz plaši atbalstītais klubs savā pilsētā kļuvis par publiskas mīlestības pastarīti!

Šobrīd “Liepāju” labākajā gadījumā daudzi nemīl, lai neizklausītos pārāk kategoriski un nerunātu par naidu.

Un ne tikai ar savu fanu un Liepājas futbola audzēkņu nenovērtēšanu, noniecināšanu un atstumšanu. No viena grāvja otrā tas gadu no gada svaidās gan ar izvēlēto attīstības virzienu, gan ar sastāvu, kas, lielos vilcienos, mainās ik pēc pusgada.

Nav vērts nopūlēties apgūt jaunpienācēju vārdus, jo drīz viņu Liepājā vairs nebūs.

Būtisks, ja ne būtiskākais, aspekts, protams, ir jēdziens “Liepājas futbols”, kura vaibstu, lai cik paradoksāli tas kādreiz varētu šķist, Grobiņas komandai ir daudzkārt vairāk nekā Liepājas kolektīvam.

Pirms Liepājas un Grobiņas komandu derbija publiski mīlestībā nevis savas pilsētas, bet kaimiņu pilsētas komandai atzinās Salvis Roga – Liepājas vicemērs. Tas, starp citu, ir amats, kura atbildības sfērā tradicionāli ietilpst sports.

Tas ir vēl viens simbolisks mājiens ar mietu, ka, meklējot izskaidrojumu fanu radītajai ažiotāžai vai tās trūkumam, fanu skaitam, viņu enerģijai, izskriešanai laukumā uz lielo pilsētas festivālu, sabiedrības attieksmei, mīlestības trūkumam, gan trenerim, gan kluba īpašniekam un spēlētājiem

vispirms jāskatās spogulī.

Pēc tam varenā Liepāja var paraudzīties arī uz tikai šķietami pieticīgajiem kaimiņiem, lai mācītos, kā vajag, nevis kā nevajag darīt, lai viss iepriekšējais būtu realitāte, nevis izšķērdēta turība.

Protams, svarīgākais, ka nevis vicemēra un eksmēra, bet daudzu ierindas liepājnieku simpātijas pieder klubam, kura ģerbonī ir nevis Liepājas lauva, bet Grobiņas dzērve.

Dažiem vai drīzāk – daudziem, iespējams, kā protests. Dažiem vai drīzāk –daudziem gluži vienkārši tāpēc, ka Grobiņas komandā spēlē viņu draugi, brāļi, dēli, mazdēli.

Viņi savu komandu vienkārši pazīst.

Un šī komanda konkrētajā mačā spēlēja ar maksimālu atdevi, kaujinieciski, bez bijības. Tā, kā vajadzētu spēlēt katrā mačā, bet derbijs, it sevišķi ar spēcīgu zemtekstu, allaž ir papildu motivators.

Pārkāpjot labas gaumes robežas un citējot sevi: “Grobiņnieku sastāvā spēlējošie Liepājas futbola audzēkņi (…) ir kapļi, nevis kājsargi.”

Atturēsimies prognozēt šīs sezonas trīs nākamo derbiju iznākumu, bet līdz tam Grobiņas vienība apliecināja, ka arī ar saviem visnotaļ ierobežotajiem finansiālajiem un izteikti vietējiem spēlētāju resursiem ir iespējams uzvarēt.

Tiesa, lai būtu objektīvi, jāatkārto reiz paustais – līdzjutēju interese ir mainīgs lielums, ko var ietekmēt īstermiņa un ilgtermiņa panākumi.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.