Sūdzības

Portāls ik pa laikam saņem kāda lasītāja sūdzību par Liepājas slimnīcu. Arī saistībā ar pagājušajā nedēļā aprakstīto gadījumu – vīrietis, pieļaujot, ka viņam lauzta roka, ilgāku laiku nesaņēmis cerēto palīdzību.

Savukārt pērn rakstījām par kādu sievieti, kura ilgi gaidījusi palīdzību, kad viņai bija sastrutojis kakls.

Biežāk par attieksmi, retāk par ārstniecības kvalitāti (tomēr arī par to) neapmierināto pacientu atsauksmes lasāmas arī vietnē sudzibas.lv.

“Maksimālais gaidīšanas laiks ir sešas stundas,” šādi parasti skan slimnīcas skaidrojums faktiski visās publiskāk izskanējušajās konfliktsituācijās ar pacientiem saistībā ar ilgstošo gaidīšanu.

Vairākos gadījumos, iespējams, galvenais pacientu neapmierinātības iemesls ir komunikācijas jautājums.

Varbūt daži no neapmierinātajiem ilgo dīksēdi uztvertu citādāk, ja viņiem būtu atbilstoši izskaidrots, ka var nākties gaidīt ļoti ilgi.

Citām sūdzībām likti šādi virsraksti: “Slikta attieksme” (daudzkārt), “Briesmīga attieksme”, “Šausmīga attieksme”, “Slikts serviss”, “Nekompetents personāls”, “Neatsaucība”, “Ārsta attieksme”.

Lasāma arī viena pateicība. Gribētos ticēt, ka to skaits reālajā dzīvē ir daudz lielāks, jo slimnīcā netrūkst zinošu, laipnu un cienītu mediķu, bet, ja runa ir par sūdzību vietni, skaidrs, ka neapmierinātību ir vairāk.

Ja cilvēks dodas uz slimnīcu, tātad viņš nejūtas labi un ir tikai loģiski, ka vēlas, lai sāpes tiktu remdētas, turklāt pēc iespējas ātrāk. Ja tas nenotiek, tad sāpes un diskomforts pāraug dusmās un neapmierinātībā.

Klienta skatpunkts var atšķirties no pakalpojuma sniedzēju redzējuma jebkurā situācijā, vai tā būtu slimnīca, skola/bērnudārzs vai veikals.

Var runāt par medicīnas nozares problēmām – trūkstošo finansējumu, speciālistu trūkumu un pārslodzi. Tomēr pat, ja kaut neliels procents no sūdzībās rakstītā pēc emociju un subjektivitātes atsijāšanas ir patiesība, tad mums, iespējams, ir milzīgas problēmas ar vienu no iedzīvotājiem būtiskākajām iestādēm.

Lasot neapmierināto pacientu pausto, rodas jautājums, kas dažiem mediķiem noticis ar Hipokrata zvēresta ievērošanu.

Tas, starp citu, skan šādi:

“Es, stādamies ārsta amatā, savai tautai un saviem skolotājiem svinīgi solu un ar parakstu apliecinu, ka visas iegūtās zināšanas un prasmi godprātīgi un pēc labākās sirdsapziņas veltīšu tautas veselības aprūpei, cilvēku sāpju un ciešanu mazināšanai. Manu slimnieku veselības saglabāšana un atjaunošana būs manas rīcības augstākais likums.

Solos ar vislielāko rūpību un bez izvairīšanās jebkurā laikā ikvienam cilvēkam sniegt palīdzību neatkarīgi no viņa reliģijas, tautības, rases, politiskās pārliecības vai sociālā stāvokļa, kā arī, stingri ievērojot ētikas principus, glabāt ārsta noslēpumu.

Pret katra cilvēka dzīvību izturēšos ar bijību. Pat tad, ja man draudēs briesmas, es pielietošu savu ārsta mākslu, nenonākot pretrunā ar cilvēcības likumiem.

Solos nemitīgi pilnveidot savas zināšanas un prasmi, sekmēt medicīnas izaugsmi, cienīt savus kolēģus un lūgt viņiem palīdzību, kā arī palīdzēt viņiem ar padomu, ja tas nepieciešams slimniekam.

Apzinos un uzņemos atbildību, kura man uzticēta ne tikai valsts un likuma, bet visas sabiedrības un nākamo paaudžu priekšā.”

Pūļi

Mēdz teikt, ka Liepājā ir tikai divas patiesi lielas problēmas – tas, ka pilsētas ielās nav cilvēku, un tas, ka ielās ļaužu ir pārāk daudz.

Pirmais no šiem novērojumiem tiešām raksturo Liepājas ikdienu un dod pamatu kritizēt pilsētas vadītājus par Liepājas izmiršanu, kā arī apšaubīt oficiālos datus par mūsu pilsētā mītošo ļaužu patieso daudzumu.

Liepājas centrs, it sevišķi Lielā iela, darbadienās ir patukšs, kas prāvākām apdzīvotām vietām nav raksturīgi.

Tas, ka Liepājā ir pietiekami daudz cilvēku, lai radītu burzmu, pierādās lielākos sarīkojumos un svinībās. Pat to pašu tradicionālo tirdziņu dienās Rožu laukumā.

Savukārt ikdienas tukšumu droši vien vismaz daļēji var skaidrot ar to, ka Lielajā ielā, it sevišķi starp tiltu un universitātes ēku, ir maz spēcīgu galamērķu, izņemot dažus veikalus un pāris kafejnīcas.

Ne tur īsti lielu iestāžu un biroju, ne skolu. Lai tur plūstu cilvēku straumes, būtu nepieciešams kāds loģisks maršruts no punkta A uz punktu B, bet tādu faktiski nav. Vai arī pārvietošanās līdzeklis ir nevis kājas, bet automašīna.

Toties cilvēku straumes plūda “Izgaismotās Liepājas” laikā, ko, kā jau mums ierasts, dažs labs pakritizēja, tomēr lielākoties jau kārtējo reizi izpelnījās pelnītus aplausus un atzinības.

Gan jau kaut kas līdzīgs būs “Liepājas pēdu”, Līvas tirgus un “Summer Sound” laikā, iespējams, arī daudzās siltās un saulainās vasaras dienās, kad savos Liepājā iegādātajos mitekļos atpūtu baudīs kaimiņi lietuvieši.

Tad optimisti priecāsies par kūsājošo dzīvību, bet pesimistiskie reālisti par to, ka atkal šādi tādi sabraukuši.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.