Daudzi liepājnieki gadu sāka turpat, kur ierasts – Rožu laukumā, tiesa, šoreiz daudzums uz aci šķita mazāks nekā citus gadus.

Kāds vainu par jaungada svinētāju mazāku skaitu centās novelt uz “DaGambas” čelliem, viņu spēlētās ASV komunistu grupas “Rage Against the Machine” muzikālo cīņu pret kapitālistiem un uz Baha skaņdarbiem.

Varbūt piekrist varētu daļēji. Mūzika, protams, lieliska, tomēr diez vai šādai reizei un šādām masām piemērota.

Liepājas pašvaldība gadu mijai varētu angažēt, piemēram, kādu šlāgergrupu, divstūri no Bermudām vai “Līvus”, kas izdomāja teicamu mārketinga gājienu un gadu mijā laida klajā savu jauno dziesmu.

Daži gan iesaka vispirms noklausīties “Bon Jovi” sliktās zāles pirms “Līvu” gabalu saukt par jaunu…

Vēl labāk gan būtu kaut katru gadu uz skatuves aicināt Ivo Fominu. Šo, šobrīd neapšaubāmi populārāko Liepājas roka pārstāvi, vietējā publika mīl, turklāt “Nekas jau nebeidzas” īpaši simboliski varētu skanēt tieši birstot gada smilšu pulksteņa pēdējiem graudiem.

Ja drusku nopietnāk,

maz ticams, ka mūzikas izvēlei Vecgada vakara pēdējā koncertā ir izšķiroša nozīme,

lai svinētāji dotos vai nedotos uz Rožu laukumu.

Subjektīvi var apgalvot, ka primārais ir uguņošanas esamība vai neesamība. Ar salūtu ir tāpat kā ar ziemas svētku saldumiem bērniem – ģimenes galvām tie var nepatikt, bet galvenais, vai tie patīk bērniem.

Varbūt pašvaldībai pirms atteikšanās no pirotehniskā šova tomēr vajadzēja vairāk uzmanības pievērst iedzīvotāju vēlmēm.

No otras puses – nav noslēpums, ka ne viss, kas bērniem patīk, ir viņiem arī noderīgs.

Jeb, citējot Albertu Einšteinu – pareizais, ne vienmēr ir populārs, bet populārais ne vienmēr ir pareizs.

Un tomēr – liepājnieku vēlmes naksnīgajās debesīs varēja nolasīt sākot jau no Ziemassvētkiem.

Var tikai spekulēt, vai kopējais gaisā nonākušo petaržu skaits un ķīmisko vielu buķete, kā arī visa radītā trokšņa būtu mazāk, ja notiktu viens centralizēts ugunsšovs, bet šķiet acīmredzami, ka

pašvaldības pirotehnikas boikots ir saucēja balss tuksnesī.

Solītās policijas uzraudzības un kontroles, pat ja tādas bija, arī drīzāk izskatās pēc formālām. Ja ir vēlme šo parādību izskaust, tad pirmkārt jāizdomā tiešām vizuāli iespaidīga alternatīva, nevis dažu krāsainu papīra kušķu raidīšana virs svinētāju galvām, otrkārt – jāaizliedz pirotehnikas tirgošana.

Jau pēc svētkiem turpinājās cepiens ap ne (renovēto) Kārļa Zāles laukumu. Eļļu sabiedrības dusmu ugunij pielēja gan būvnieka atbildības neuzņemšanās, gan pensionētā būvinženiera Ilmāra Dorša secinājums, ka darbi veikti pavirši.

Ar būvniecību Latvijā vispār bieži vien notiek dīvainas lietas – kāds pasūta un apmaksā, kāds projektē, kāds ceļ vai remontē, bet, kad sabrūk, tad visbiežāk neviens nav vainīgs.

Viens vienīgs “Force majeure” lauks jeb nabaga Dabas mātes vainošana.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.