K. Zāles žagas

Lielākoties šie viedokļi bija saistīti ar vietu, kas pilsētā jūras krastos pērnā gada izskaņā kļuva vēl viļņaināka par Baltijas bangām.

Izcilais latviešu tēlnieks Kārlis Zāle savā kapavietā, iespējams, žagojās, dzirdot to vārdu lavīnu, kas slīdēja no mūspuses neesošo kalnu virsotnēm, apaugot ar viedokļiem un vēstulēm.

Komunikāciju racēji atgaiņājās no pārmetumiem par nekvalitatīvi aizraktām un noblietētām tranšejām, bet domes deputāts Jānis Vilnītis soctīklos paziņoja, ka darbu slikti paveicis uzņēmums “CTB”.

Šādus kāršu spēles gājienus būvfirma centās kaut ar trumpi – Vilnītim savi apgalvojumi jāatspēko, ja ne – iespējama tiesāšanās.

Un vispār – labāk ikvienam būtu atturēties no secinājumiem par laukuma defektiem.

Grūts uzdevums, ņemot vērā šī notikuma skaļo skanējumu. Pieļaujam, ka tas bija viens no visvairāk preparētajiem tematiem pie liepājnieku svētku galdiem. Visticamāk, arī vainīgais šajās diskusijās tika noskaidrots.

Tā bija “CTB” trešā [zināmā] vēstule, bet viena no pirmajām vēstīja par uzņēmuma juridisko cīņu ar pašvaldību par nekustamā īpašuma nodokļa aprēķināšanas likumīgumu.

Varbūt izjūtas maldina, bet tā vien šķiet, ka spriedze divu pušu starpā sablīvējusies līdz tādam agregātstāvoklim, ka griežama ar nazi.

Šķiet, ka to pierāda iepriekšējās darba nedēļas finišā izsūtītā kārtējā vēstule, kurā pašvaldībai pārmesta melošana par tiesas sprieduma izpildīšanu saistībā ar naudas atmaksu uzņēmumam.

Katrā ziņā kvalitatīvas un aizraujošas lasāmvielas radīšana “CTB” padodas gaužām labi.

Futbola bendes

Jānis Vilnītis savā “Facebook” profilā dalījās pārdomās par defektiem ne tikai ceļu būvē, bet arī futbolā, ar kuru bijis saistīts ne tikai kā domes vadītājs, bet arī caur dēlu.

Arī šajā gadījumā uzņēmējs un politiķis izklausījās kategorisks, paužot, ka futbola klubs “Liepāja” vainojams tajā, ka liela daļa no talantīgajiem jaunajiem Liepājas futbolistiem nespēlē Liepājā un pametuši futbolu.

Par šī kluba transfēru un selekcijas politiku runāts jau daudz. Viss jau būtu kārtībā, neatkarīgi no ārzemnieku porcijas sastāvā, ja klubs šādā veidā regulāri tiktu pie panākumiem.

Tādās reizēs kritiķu skaits sarūk proporcionāli izcīnītajām trofejām. Tomēr to gandrīz nav.

Tāpat kā komandai nav izteiktas sastāva un snieguma identitātes.

Ņemam tējas krūzi un vērojam, vai kaut kas no Liepājas budžeta tiks Grobiņas kājbumbas komandai, kas visiem spēkiem ķepurojas, lai piepildītu pirms dažiem gadiem vēl utopisko sapni spēlēt virslīgā.

Un nevajag aizmirst, ka Liepājā pastāv arī futbola klubs “Karosta”, par kura galveno treneri nesen kļuvis Ingus Lukovičs. Tieši šī speciālista vadībā savulaik trenējās J. Vilnīša dēls.

Laba dziesma = skumja dziesma

Priekškaru oficiāli atvilka “Supernovas” rīkotāji, starp kuru izvēlētajiem 15 pretendentiem uz nokļūšanu “Eirovīzijā” ir arī vairāki ar Liepāju saistīti mūziķi.

Dažas no 15 dziesmām noklausoties pilnībā, bet citas paklausoties tikai tik daudz, cik ļauj gribasspēks, nākas atgriezties pie iepriekšējo gadu pārdomām.

Latvijā reti kurš prot uzrakstīt tādu dziesmu, lai kaut pietuvotos šī starptautiskā mūzikas gadatirgus galvenajam placim – finālam.

Savukārt tie, kuri dziesmas vispār neprot rakstīt, māk izteikt viedokļus par to, kādas dziesmas tad būtu jārada.

Arī portāls mūziku tikai vērtē, nevis rada.

Mūzikai, it sevišķi tādā specifiskā konkursā kā “Eirovīzija”, būtu jāpilda divas funkcijas – tai jāizklaidē un jārada prieks.

Izklaidēt var arī paši drūmākie skaņdarbi, un šajā ziņā pašmāju autori un izpildītāji teju vai seko paraugam no depresīvās Somijas, kas esot Eiropas smagā metāla grupu čempione. Drūms klimats, drūms noskaņojums.

Pašmāju mūzikas mākslinieki vadās pēc principa – laba dziesma nozīmē skumju dziesmu. Protams, ar retiem izņēmumiem. Laiks rādīs, vai tiem veiksies labāk par Donu, kuram prognozētāji esot rezervējuši biļeti uz Malmi.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.