Pienāca kārtējais vasaras brīvlaiks un, bagāžā paņēmis savu jauno BMX velosipēdu, Edgars mēroja ceļu no Rīgas uz vienu no Liepājas rajona lauku pagastu pie saviem krustvecākiem.

Tur plānos bija pavadīt trīs vasaras mēnešus prom no lielpilsētas dzīves un pievērsties riteņbraukšanas triku pilnveidošanai. Puisis kopš tās vasaras uz velosipēda nav sēdies.

Lielākais kārdinājums – kalns

Netālu no krustvecāku mājām atradās graudu kalte – tā bijusi ļoti iecienīta viņu riteņbraukšanas trase – tramplīni, tunelis svaru mājā, kalniņi, laipas, šķēršļu josla. Iepretim, bērnu izveidotajai trasei, atradās grantēts ceļš, pa kuru ikdienā mašīnas brauc ļoti reti. No kaltes puses pat ceļu īsti nevar redzēt, jo to aizsedz augsti krūmi. Visvairāk gan Edgaram, gan pārējiem jauniešiem ļoti patika braukt lejā no visaugstākā kalna. Nobrauciens no tā Edgaram sagādāja vislielāko prieku un uzdzinis lielu adrenalīna devu. “Kalns bija ļoti stāvs. Pa to nobraucot, bija tāda pacilājoša sajūta – neaizmirstamas izjūtas, brīvība. Paātrinājums liels un, neminot pedāļus, varēju izbraukt visu trasi, izpildot dažādus trikus uz tramplīniem un trases līkumos,” sajūtas tagad skumīgi atstāsta Edgars. Sagribējies izveidot kaut ko ekstrēmāku, jo ierastā trase bija kļuvusi garlaicīga.

Brauca no kalna lejā…

Bija pats jūlija sākums. Edgars kopā ar brālēniem izdomāja izvaidot jaunu trasi, kur ar riteni varētu izpildīt kaut ko līdzīgu brīvajam kritienam. Viņa krustvecāki uzreiz bija noraidījuši šo ideju, uzskatot, ka tas ir pārāk bīstami. Taču Edgars un viņa jaunākie brālēni no šīs domas nebija atrunājami. “Nobraucot no kalna varēja iegūt lielu ātrumu un tieši pretī bija ceļš, kuram otrā pusē bija lauks, izdomājām veidot taisnu trasi ar lēcienu un nosēšanos pļavā,” par trasi, kas Edgaram izrādījās liktenīga, stāsta tās autors. Nelaimes dienā Edgars jau agri no rīta izplānoja trases izskatu un pats to uzprojektēja. Lauka malā bija ar lāpstu uzracis nelielu paaugstinājumu, lai lēciens būtu vēl iespaidīgāks. Pēcpusdienā jaunā trase bijusi gatava atklāšanai. Brālēni tomēr bija baidījušies, tādēļ lūguši Edgaram izdarīt pirmo nobraucienu. “Biju pārliecināts par savām spējām. Sagatavojos un braucu no kalna lejā kliedzot, ” atceras Edgars. Un tad…

Pēdējā brīdī pamanīja mašīnu

“Ātrums bija liels un pie paša ceļa pamanīju, ka samērā lielā ātrumā brauc vieglā mašīna. Arī šoferis mani pamanīja tikai pēdējā brīdī,” notikumu atceras Edgars, kurš ar lielu triecienu ticis uzmests uz mašīnas un ar visu riteni pārsviests pāri tai. Pārējo Edgars tikai zina pēc aculiecinieku stāstītā. Brālēns aizskrēja mājās un izsauca ātro palīdzību. Lai gan šoferis bijis šokā, puisim sniedzis pirmo palīdzību un izsaucis policiju. Edgars gulējis uz zemes asiņains bez dzīvības pazīmēm. Kad bija nācis pie samaņas, kaut ko nesakarīgu murgojis. Ārsti konstatējuši liesas plīsumu, vispārēju ķermeņa kontūziju, smagu smadzeņu satricinājumu. Ķermeņa kreisās puses kauli bijuši sadragāti. Viņa veselības stāvokli atzina par smagu, uz kritiskās robežas.

Izgāja jaunu skolu

Edgars pamazām atlabis. Atlikušo brīvlaiku puisis pavadīja Liepājas un pēc tam Rīgas slimnīcās. Mācības skolā nācās iekavēt vairāk kā gadu, jo nācās iziet rehabilitācijas kursus, ārstēties sanatorijās. Mugurkauls nebija nopietni skarts, pusotru gadu ar citu palīdzību nācās pārvietoties ratiņkrēslā un kruķiem, daudz laika pavadīja uz gultas. “Divas nedēļas nevarēju normāli parunāt. Ilgstoši man bija atmiņas zudumi, nepazinu sev tuvos cilvēkus. Atmiņa pavisam atgriezusies nav, bieži ir robi, un par to man visvairāk ir žēl,” nopūšas puisis.

“Biju ļoti neuzmanīgs un pārgalvīgs kā jau pilsētas puika, kurš nonācis brīvībā,” par notikušo secinājumus izdara Edgars. Pats saka, ka esot palicis prātīgāks. Par negadījumu viņam līdz šai dienai atgādina dažreiz tirpstošā kreisā roka, pieklibošana ar kreiso kāju, valodas raustīšana. “Jāatzīst, ka man bija jāiziet pilnībā jauna skola. Pirms negadījuma biju kreilis, taču ārsti teica, ka rakstīt ar kreiso roku nekad vairs nevarēšu. Bija jāiemācās darboties ar labo roku,” stāstu pabeidz Edgars.