Ja netiks sniegta palīdzīga roka, kāda kupla latviešu ģimene, kuru diemžēl liktenis ar pārticību nav lutinājis, Ziemassvētkus sagaidīs bez elektrības un diezgan nomācošā trūkumā. Lai gan ģimenei vismaz ir savs jumts virs galvas, iztikai aiziet faktiski visi niecīgie ienākumi. Bet vajadzību ģimenei netrūkst.

Uzreiz jāpiebilst, ka šī ģimene, pati negāja lūgt palīdzību ar preses starpniecību. Uzmanību tia pievērsām reida laikā, kad pārbaudīja ugunsdrošību. “Ja kāds ir pelnījis, lai viņam palīdzētu, tad šī ģimene noteikti tāda ir. Ar alkoholu tajā neviens neaizraujas, visas dzīves rūpes ir tikai uz sievietes un viņas meitu pleciem, visi bērni iet skolā, nevienam nav problēmu ar likumu. Vasarā bērni nekautrējās kopā ar mammu iet un vākt metāllūžņus, lai būtu, ko ēst. Jo vienīgā šīs ģimenes bēda ir totāla nabadzība. Naudas pat ēšanai tā īsti nepietiek. Bet, neraugoties uz to, neviens no ģimenes locekļiem no ceļa nav nogājis,” pastāstīja Pašvaldības policijas jaunākais inspektors Dzintars Riekstiņš.

Tādēļ uzrunājām ģimenes galvu Ingu Jaunzemi, lai viņa pastāsta par savu dzīvi, kāpēc tā izveidojusies tāda, kāda tā ir pašlaik.

Inga patiešām ir ģimenes galva, jo vīra un tēva pleca atbalstu nedz viņa, nedz bērni nav saņēmuši un arī nesaņems. Bet savulaik viņa ieguvusi samērā labu izglītību un cerējusi arī uz tikpat labu dzīvi.

Inga ir vaiņodniece. Pēc vietējās vidusskolas absolvēšanas 1983. gadā viņa aizgāja mācīties uz Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu Rīgā. Pēc tam viņu norīkoja darbā uz Skrundas Kultūras namu, taču Inga tomēr pārcēlās uz Liepāju un iekārtojās tūrisma un ekskursiju birojā. Pēc kursu beigšanas viņa vadīja tūristu grupas pa Rundāles pili un Igauniju. 80. gadu beigās Ingas tēvs nopircis Lietuviešu ielas 3. nama pirmo stāvu, un arī Inga ar ģimeni tur aizvien vēl dzīvo.

1992. gadā piedzima pirmā meita Elva, gadu vēlāk – Sindija, vēl pēc četriem gadiem – Dita. “Bija man arī civilvīrs, bērnu tēvs. Taču viņš nestrādāja, stipri dzēra. No viņa nebija nekādas jēgas, tādēļ labāk, ja tāds vīrietis nemaz nav blakus. Aizdzinu,” skaidro Inga. 

Tādēļ visas dzīves grūtības tika vispirms vienas Ingas, pēc tam arī meitu pleciem, kuras nav sūkstījušās, bet darījušas visu, kas vajadzīgs. Tieši tādēļ viņām jāsildās pie krāsnīm bez durtiņām, jo nav vīrieša rokas, kas tās ieliktu.

2009. gadā likvidēja Ingas pēdējo darbavietu – šķirotavu pastā, un kopš tā laika viņa ir bez darba. Par Sociālo dienestu sūdzību neesot. Kā vien iespējams, tur viņai palīdzot. Kā trūcīgajai ģimenei bērniem skolā ir brīvpusdienas un bezmaksas braukšana uz skolu.

Inga ir darbaspējīga un apliecina, ka gan var, gan grib strādāt algotu darbu, ja vien kāds viņai tādu iespēju piedāvātu. Jo pašas darba meklējumi līdz šim bijuši neveiksmīgi.

Un pats galvenais – šī ģimene vēlētos, lai mājā atkal būtu elektrība tumšajos ziemas vakaros. Bet pati saviem spēkiem šī ģimene to nespēs panākt vēl ilgi.

“Man spēku dod mani bērni. Lai cik grūti mums klājas, viņi nesūdzas, dara, ko vajag. Taču zinu, ka viņi noteikti vēlētos labākus apstākļus,” piebilda Inga.

Uzziņai
– Ja kādam ir iespēja Jaunzemju ģimenei palīdzēt, viņi to var atrast Lietuviešu ielā 3.
– Ingas Jaunzemes tālruņa numurs – 20307360.

Viktora Ulberta foto

Inga Jaunzeme visu līdzšinējo dzīvi par bērniem rūpējusies viena pati, kā vien spējusi un mācējusi.

Dzīvokļa sienām nepieciešams pamatīgs remonts.

Parādes durvis, kuru dēļ ir grūti nosargāt siltumu mājā.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 29. oktobra numurā.
 #kvards-20111029-12#