“Katra mamma, kad viņas bērns sasniedz pusaudža vecumu, kādā brīdī saskaras ar izmaiņām bērna uzvedībā. Tad mēs nereti sākam domāt, ka esam sliktas mammas. Man arī tā likās, domāju, ka esmu piežmiegusi savu bērnu tā, ka viņam sākušies veģetatīvās nervu sistēmas traucējumi,” atklāti stāsta piecpadsmitgadīgas meitas mamma Baiba. Izmisums bijis liels, pamanot bērnā pārmaiņas, noslēgtību, nervu lēkmes, nepamatotas bailes. Viņa sapratusi, ka pati ar šo situāciju galā netiks, un vērsusies pēc palīdzības Pusaudžu resursu centrā.

Sākumā aci pret aci ar pusaudzi

“Mēs gribētu aicināt vecākus nebaidīties lūgt palīdzību. Pateicoties Labklājības ministrijai, visi pakalpojumi ir bez maksas. Pie mums strādā ļoti labi speciālisti. Mēs nevienu nenosodām, neko neliekam darīt ar varu, mēs tikai vēlamies, lai sabiedrību veidotu veselīgi domājoši jauni cilvēki, kas paši spēj veidot savu dzīvi,” vecākus iedrošina Pusaudžu resursu centra Liepājas filiāles vadītāja Inga Laugale.

Centrā aizvadīts pirmais darba gads ar 11–18 gadu veciem jauniešiem. “Mēs nevienu neaizraidām. Ja jaunietis pie mums atnāk, tātad ir iemesls. Sākumā izrunājamies divatā, pēc tam aicinām arī vecākus, jo lielākoties jaunieši ir nepilngadīgi. Nav vērts strādāt tikai ar bērnu, arī vecākiem ir jāsaprot problēmas iemesls un jāstrādā kopā kā komandai,” stāsta centra psiholoģe Zane Lobanova. Pusaudžu resursu centra darbinieki palīdz jauniešiem saprotamā valodā risināt viņu aktuālās dzīves grūtības.

Izvērtējot katra pusaudža vajadzības, centrs piedāvā gan vienreizējas konsultācijas, gan īstermiņa psiholoģisko atbalstu, kognitīvi biheiviorālo terapiju, gan ilgtermiņa psihoterapiju. Tiekoties konsultācijās, speciālisti var novērot pusaudzi un atklāt iespējamās grūtības vai garīgās veselības riskus pēc iespējas agrāk. Parasti tikšanās notiek reizi nedēļā, tā ir 40–50 minūšu gara. Ir gadījumi, kad pietiek ar dažām tikšanās reizēm, bet sadarbība var ilgt arī 3–6 mēnešus. Speciālisti izmanto pusaudžiem draudzīgu, profesionālu un drošu pieeju.

Negrib vairs sačakarēt mērķi

“Es personīgi nezinu, ko būtu darījis bez Pusaudžu resursu centra atbalsta. Tagad būtu pagrīdē,” savu stāstu atklāj kāds sešpadsmitgadīgs puisis, kurš vēlas palikt anonīms. Viņa stāsts ir visai skaudrs, bet bieži sastopams. Audzis bez tēva, gribējis izmēģināt ko jaunu un nepiedzīvotu, bijuši draugi, kuri prot pierunāt uz “interesantām štellītēm”.

Sekoja atkarības, sportista karjeras beigas un milzīgs apjukums. Ja par to neuzzinātu mamma un neaizvestu uz Pusaudžu resursu centru ar lūgumu palīdzēt, stāsts būtu beidzies daudz ļaunāk. “Esmu mammai pateicīgs, ka viņa mani atveda uz šejieni. Man nupat beidzās sešu mēnešu rehabilitācija, esmu cits cilvēks, un man atkal gribas dzīvot un darīt ko vērtīgu,” savu pieredzi uztic puisis.

“Sāpīgākais bija brīdis, kad mamma uzzināja, ka esmu atkarīgs no zālītes. Saprotiet, viņa mani audzināja viena, deva man labāko, bet es… Es sajutos viņu pievīlis.

Man tajā brīdī nebija žēl sevis, bet mammas. Tas bija ļoti sāpīgi.” Puisis, pateicoties centrā izietajam rehabilitācijas kursam, ir atteicies no atkarībām, pierunājis arī vienu no draugiem, ar ko agrāk kopā pīpēja, atmest netikumu, bet ar otru, kurš turpina pīpēt, vairs netiekas un nerunā.

“Es pat savu sapņu profesiju šeit atradu. Jā, vairs nesanāks profesionāli braukt ar BMX, jo pārāk ilgi biju ārā no aprites, bet Inga (Laugale) mani saveda kopā ar cilvēku, kurš taisa video un fotografē. Biju viņu ēnot un tagad pie viņa strādāju. Man dzīvē ir mērķis, ko nevēlos sačakarēt,” ciešu apņēmību pauž jaunietis.

“Redzi, es negribēju sagaidīt, kad kaut kas līdzīgs notiks ar manu meitu. Domāju, ka tādu pusaudžu, kas ir šajā starpposmā starp sevis meklējumiem, iekšējiem, neizrunātiem pārdzīvojumiem un jau reālu rīcību, kas var kaitēt nākotnei un veselībai, ir daudz. Es gribētu, lai vecāki aizdomājas un ieklausās savos bērnos. Mēs jau neesam slikti vecāki, mēs tikai dažreiz nepamanām pārmaiņas, kas plosa mūsu bērnus pusaudžu vecumā. Mūsdienīgi domājoši vecāki apzināsies, ka tā nav tikai bērna vaina un ka nav jākaunas meklēt palīdzību,” turpina stāstīt Baiba.

Sieviete atklāj, ka raudājusi katru vakaru, jo nav sapratusi, kas ar meitu notiek.

“Viņa noslēdzās, nekam nerunāja pretī, visam piekrita, neizteica savas vēlmes, ieslēdzās savā istabā un vienkārši bija. Mēs ar vīru visādi izmēģinājāmies, bet nebija mūsu spēkos tikt klāt viņas pārdzīvojumiem.”

Pēc trīs mēnešu rehabilitācijas kursa ģimene ir pamanījusi pozitīvas pārmaiņas meitas uzvedībā. “Viņa ir kļuvusi atklātāka, pat sākusi protestēt pret to, kas viņai nepatīk. Tā ir laba pazīme. Bet apzinos, ka mums vēl daudz jāstrādā. Daudz kas palicis neizrunāts.”

Jaunietim pašam jāvēlas

“Mums bija lielisks gads. Palīdzējām daudziem jauniešiem, un tas mūs iedvesmo strādāt uz priekšu,” uz pirmo darbības gadu atskatās Pusaudžu resursu centra Liepājas filiāles vadītāja Inga Laugale. Viņa uzsver, ka centrs ir apzinājies savu vietu pilsētā. Šeit pēc palīdzības un sapratnes vēršas bērni no dažādām ģimenēm. Ne visiem ir kādas atkarības, ne visi aug nelabvēlīgā vidē. Pusaudža vecumā veidojas personība, notiek sevis apzināšanās.

Ne vienmēr jaunieši dalās savās emocijās ar vecākiem, tāpēc ir gadījumi, kad jaunietis vai nu noslēdzas sevī, vai atrod blakus “nodarbes”, aizpilda tukšumu ar aizliegtām vielām.

Viņam šķiet, ka ir pievīlis vecākus, nav spējis piepildīt viņu cerības. Dažreiz pusaudzis ir apsmiets skolā vai netiek galā ar uzticētajiem pienākumiem. “Izpausmes ir dažādas. Bet mēs nevaram palīdzēt, ja jaunietis pats nevēlas. Tas faktiski ir vienīgais noteikums pie mums centrā – gribēt pašam,” skaidro Z. Lobanova.

Centra darbinieces laikrakstam pauž cerību, ka viņu padomi un atbalsts noderēs ikvienai ģimenei, kurā aug pusaudži, jo mūsu pilsētā nav daudz vietu, kur var palīdzēt tieši jauniešiem.