Puiši un meitenes tur demonstrējuši tādas prasmes, ka reizēm pat acis bijis jāpiever. Es tā nevarētu arī viņu vecumā, jo būtu bail, sacījis prezidents.

– Kas tev šobrīd dzīvē ir aktuāls?

– Mana ikdiena ir pilna ar darbiem divās jomās: pirmā ir zāles iedzīve, kur strādāju ar bērniem un jauniešiem, otra – nometņu un dažādu pasākumu organizēšana.

Šovasar plānojam divus lielus čempionātus. Viens notiks Ventspilī “Ghetto Games” ietvaros, otrs tepat – “Mad Liepāja” pasākuma laikā.

Līdz ar to tagad galvenie pienākumi ir komandu komplektēšana, dalībnieku motivēšana, jo bez motivētiem jauniešiem, bez apstākļiem, kas viņus apmierina, nekas nenotiks. Jāsāk ar pamatiem – motivāciju, treniņiem, vidi.

Paralēli notiek šovi, nestandarta pasākumi. Puiši reizēm saka: “Gvido, ir superīgs čempionāts, braucam!” Vai arī kāds organizators man uzraksta.

Tad es apsveru, vai ir iespējams piesaistīt kādu finansējumu, līdzfinansējumu, varbūt ir vērts ieguldīt pašam. Un, ja viss sanāk, dodamies ceļā.

– Izklausās, ka dari to, kas tev patīk un sagādā prieku. Vai no tā vari arī iztikt?

– Man tā domāšana laikam nāk no tēva. Tā tieši viņš nav mani mācījis, bet esmu redzējis, kā viņš strādā, veido savu uzņēmumu, organizē, iegulda. Jau no bērnības to visu vēroju.

Pirms Liepājas Universitātes mācījos tehnikumā, bet sapratu, ka nebūšu automehāniķis. Darbs pats par sevi ir foršs, bet man bija sajūta, ka gribu un varu darīt ko citu.

Iedvesmojoties no tēva, skatoties, ko un kā pareizi darīt, izvēlējos investēt.

Viņam bija firma, kas saistīta ar tālbraucējiem, bet es izvēlējos citu virzienu. Mani interesēja nekustamais īpašums. Kad izdevās kaut ko sakrāt, uzreiz ieguldīju. Tā pamazām izveidoju savu pasīvo ienākumu plūsmu.

Jau apmēram desmit gadus dzīvoju pēc šāda principa: nevis tērēt, bet ieguldīt.

Saprotu, ka daudziem ir grūti kaut ko iekrāt, jo tas prasa disciplīnu un gribasspēku. Es to iemācījos no tēva.

Tā es arī tagad nodrošinu sev iztiku – gan ar šiem pasīvajiem ienākumiem, gan ar samaksu par vingrošanas nodarbībām.

– Pastāsti par savu zāli Strazdu ielā!

– Kovida laiks bija pārbaudījumu pilns – viss bija slēgts, ziemā vadīju nodarbības pat mīnus 16 grādos. Tad arī sapratu, ka ilgi tā turpināties nevar. Pēc ceturtās nodarbības mani pirksti jau bija nejutīgi.

Paveicās pēc sludinājuma atrast telpas, sazinājos ar īpašnieku, visu sarunājām. Nauda man bija, vēl nedaudz palūdzu tēvam.

Sešos mēnešos mēs ar meistaru, strādājot no pirmdienas līdz svētdienai (tikai Ziemassvētkos paņēmām pauzi), zāli uzbūvējām.

Līdz pat pēdējai dienai nezināju – patiks puišiem vai ne. Tas bija risks, jo ieguldīju visu, kas bija.

Tolaik gāju uz ēdnīcu nezinādams, vai pietiks pusdienām. Bet izdevās! Džekiem patīk.

– Pats esi apmierināts?

– Jā, ļoti. Man patīk tas privātums, kas ir šeit, šī ir vieta, kur var netraucēti darboties, uzlikt kameru, uzfilmēt treniņu, būt savā vidē.

Iepriekš vingrojām LOC manēžā un, godīgi sakot, bijām kā skabarga pakaļā citiem – vieglatlētiem, florbolistiem. Mēs klausāmies citu mūziku, mums vajag enerģiju, draivu.

– Kas darbojas tavā zālē? Kādi cilvēki tur nāk?

– Zālē notiek maksas grupu nodarbības, kurās es vai mans aizvietotājs pieskata audzēkņus. Ir arī jaunieši no tā sauktajām riska grupām – daži ir mentoru tīklā, citi ne. Viņiem ir iespēja trenēties, attīstīt fizisko formu, socializēties, iegūt draugus.

Vērtēju, kuram vajadzīga lielāka uzmanība. Ja kādam nav citas vietas, kur viņš var labi justies, un viņš lūdz atļauju nākt, ļauju trenēties. Tā viņi var pilnveidoties.

– Tātad tu strādā gan ar tiem, kas te vienkārši pavada brīvo laiku, gan ar tiem, kas sportu uztver nopietni?

– Jā, precīzi. Ir tādi, kas gatavojas sacensībām – ļoti motivēti, arī vecāki ir ieinteresēti, prasa, ko bērnam labāk ēst, kādus uztura bagātinātājus lietot, kad būs nākamie treniņi un sacensības.

Tajā pašā laikā ir bērni, kuru vecāki pat pusgadu nezina, ka bērns apmeklē nodarbības.

Varbūt tikai kādu 1% no šiem vecākiem esmu saticis, piemēram, tirgū vai veikalā, kur viņi mani atpazīst un sveicina. Bet zālē viņi nekad nerādās.

Maksājošie vecāki, protams, interesējas vairāk – pārbauda, ko treneris dara, vai viss ir kārtībā. Bet daļai vecāku, kā jau minēju, ir krietni mazāka interese, un paradokss – tieši viņu bērni bieži vien parāda vislabākos rezultātus.

Visa šova komanda – tie ir bērni, kuru vecāki neiespringst, bet bērni aug, kļūst par normāliem džekiem, jo ir iemācījušies darba ētiku.

Viņi nāk no smagas vides – tēvs dzer, māte lamājas, mājās kaut kas lido pa gaisu. Un tad atnāk tāds bērns uz zāli, paskatās apkārt un saprot, ka var dzīvot arī citādi.

Man viņu nākas veidot kā plastilīnu. Ir grūti izdzīt ārā sliktos ieradumus un nekārtīgumu, bet mēs nepārtraukti cenšamies ieaudzināt atbildību: ja gribi trenēties, tev jārūpējas arī par kārtību.

– Kāpēc tev nav vienalga? Es pieļauju, ka kāds no šiem jauniešiem tevi uztver kā vecāko brāli.

– Es pats vairāk jūtos kā patēvs. Riska jaunieši nodarbībās mani stundas laikā piesauc teju 100 reižu. Viņiem ļoti, ļoti vajag uzmanību. Un, ja ar vienu tādu strādāju, jūtos tā, it kā būtu strādājis ar pieciem.

Kad pēc tam pāreju mājās, man nepieciešams laiks uzlādēties, pagulēt, atpūsties. Es nāku no kristīgas ģimenes, un domāju, ka tas ir pamats, jo

kristīgo vērtību bāze ļauj būt empātiskam, nešķirot bērnus.

Es skatos uz to, ko viņš grib sasniegt sportā. Ja ir potenciāls, mēģinu to attīstīt.

Piemēram, ir viens puika no bērnunama, mentāli viņš vēl nav stabils, nav pamata, no kā sākt mācīties, bet potenciāls viņam ir. Ja izveidosim to pamatu, iespējams, pēc dažiem gadiem viņš būs čempions.

– Sacīji, ka tev ir šova grupa. Ko tas nozīmē?

– Tas nozīmē, ka sportists ir sasniedzis tādu līmeni, ka ir spējīgs profesionāli vingrot, līdz ar to piedalīties maksas šovos – braukt pa Latviju, uzstāties, pārstāvēt komandu.

Viņam varbūt ir tikai 1–3 minūtes uz skatuves, bet tas ir piedzīvojums.

Dažiem tā ir pirmā pieredze uzstāties, un, ja viņš visu izpilda labi, organizatori samaksā, dažkārt 50–80 eiro, citreiz pat 100 eiro.

Bija viens pasākums, kur katrs saņēma ap 200 eiro. Jaunietim 15–17 gadu vecumā tas ir kaut kas ekskluzīvs.

Viņš zina, ka cits, malku skaldot, varbūt tikai pēc trim četrām dienām tādu naudu dabūs. Bet te – novingro, tevi fotografē, filmē un vēl samaksā.

Protams, naudiņa tikpat ātri arī aiziet, viens nopērk telefonu, otrs apavus vai ko citu.

– Kur jūs aicina?

– Uz pilsētu svētkiem, korporatīvajiem un privātajiem pasākumiem. Reiz bija interesants gadījums, šķiet, 2017. vai 2018. gadā, kad piezvanīja kāds cilvēks un teica: “Redzēju jūs televīzijā. Malači! Gribu jūsu komandu savā villā.”

Aizbraucām, žogs 4,5 metrus augsts, pretī pa tik gludu zālienu kā golfa laukumā brauca jaunākais “G-Wagon”.

Ieejot iekšā, pārsteigumi turpinājās. Saimnieks laikam bija mednieks, jo māja bija pilna ar izbāztiem Āfrikas zvēriem.

– Cilvēkiem patīk jūsu šovi?

– Jā, tas viņiem ir kaut kas neparasts, interesants. Es reiz uzstājos vietā, kur griesti bija pavisam zemi. Taisot backflip, manas kājas atradās dažus centimetrus no lampām. Ja būtu aizķēries, būtu pamatīgs troksnis!

– Cik garš tu esi?

– 2,02 metri.

– Spēlēt basketbolu neesi mēģinājis?

– Mēģināju, jā. Bet, ja godīgi, esmu individuālists. Tas ir mans mīnuss.

Pirms vingrošanas divus gadus nodarbojos ar vieglatlētiku, bet tikai tāpēc, ka brālis gāja un trenere Daiga Stumbre bija forša. Es biju lēns, bet fizisko formu dabūju.

– Tu aizrāvies ar ielu vingrošanu pēc redzētā televīzijā?

– Jā, tas bija 2010. gadā. Raidījumā “Zelta talanti” bija viena ielu vingrošanas komanda, viņi uzvarēja un ziedoja balvu sporta laukumam kurlmēmajiem.

Tas šovs mani ļoti iedvesmoja. Es to skatījos mājās un pēc tam pats sāku vingrot – mēģināju atkārtot elementus, statiskos trikus. Tā tas viss jau pirms 15 gadu vecuma sākās.

– Un tev nav apnicis šis sporta veids?

– Nē, es joprojām esmu tajā iekšā. Protams, ir viegli pateikt “apnicis” vai “neapnicis”, bet patiesībā gribētos, lai būtu kāds, kam varētu nodot tālāk stafeti, uzticēt pēctecību. Tad pats varētu vairāk darboties Latvijas mērogā, attīstīt plašāk pašu sporta veidu.

Bet pagaidām tāda cilvēka nav, tāpēc vēl aktīvi darbojos pats, gaidu, varbūt kāds ar laiku parādīsies, kam to visu var uzticēt.

– Pats vēl aktīvi vingro?

– Cenšos. Bet puikas dara trīsreiz vairāk, trīsreiz ātrāk un iespaidīgāk. Es vairāk mēģinu iedot viņiem enerģiju, ko viņi arī ļoti prasa.

Reizēm uzvingroju blakus, bet ne vairs ar mērķi sasniegt čempiona titulu vai pasaules līmeni. Tas laiks ir pagājis.

Tagad mans uzdevums ir dot jaunajiem iespējas, vidi, atbalstu.

– Ja pieminam pedagoģiju, tad tu vairs nestrādā skolā. Kāpēc?

– Es neko sliktu par skolu nevaru pateikt. Man ļoti patika. Godīgi sakot, ja kāds meklē vienkāršu, mierīgu darbu, tad tas ir ideāls variants.

Es tur vairāk atpūtos, nekā strādāju. Atmosfēra bija lieliska, īpaši ar tehnikuma jauniešiem.

Man uzticēja resgaļu grupas – trakākos metinātājus, kas sevi sauca par gangsteriem vai vēl sazin ko.

Bet mums sadarbība bija izcila.

Ja nu kaut kas galīgi saies greizi, es noteikti būtu gatavs atgriezties, bet šobrīd savu enerģiju cenšos veltīt vienai lietai – sporta veida attīstībai.

Pašlaik Latvijā ir jomas, kur tiešām vajag pielikt roku federācijas līmenī. Man ir uzticēts pārņemt stafeti, tad arī sāksies lielais darbs, lai paceltu šo sporta veidu valsts mērogā.

– Kāpēc tev ar resgaļiem tā saskan?

– Nezinu, bet man ar viņiem izdodas saprasties. Viņiem var uzticēt visādus uzdevumus. Ir bijis, kad pamanu, ja ar to konkrēto puiku neviens nestrādās, pēc pāris gadiem viņš būs cietumā. Tādu ir bijuši vairāki.

Ja viņam velta uzmanību, uztic uzdevumus, viņš jūtas piederīgs un grib dot kaut ko pretī. Un es viņu varu iesaistīt. Piemēram, vasarā, kad ir kādas haltūras, darbiņi, darām tos kopā.

Ir tādi, kas saka: “Man nevajag naudu, es vienkārši gribu būt klāt.” Tā mēs reizēm paveicam kaut ko ļoti foršu.

– Zini, es laikam gribēju no tevis dzirdēt citu atbildi. Lasīju, ka pats esi bijis atkarīgs no datora un datorspēlēm.

– Jā, tā ir taisnība. Kādā dzīves posmā biju “citā dimensijā”. Varēju dzīvot tādā kā ilūziju pasaulē, un tā man šķita interesantāka par realitāti. Nezinu kāpēc, bet tā tas vienkārši bija.

Mierīgi varēju pavadīt 15, 16, pat 18 stundas viens pats savā “kvadrātā”.

Vienā konkrētā spēlē man bija sakrājušās 5000 online stundas. Un tas bija tikai vienā spēlē…

Tajā brīdī arī sapratu, ka savu enerģiju un disciplīnu varu likt lietā kaut kur citur, darīt kaut ko vērtīgāku. Jā, tajā pasaulē biju labākais, bet kāda tam jēga reālajā dzīvē?

Tad es vienkārši paņēmu to pašu enerģiju un pārnesu uz realitāti.

– Kad tu sāki aizrauties ar spēlēm?

– Kopš mājās parādījās dators. Spēles mainījās, bet interese bija noturīga gadiem. Tagad tas liekas absurdi.

Es šobrīd nespēju nosēdēt pie datora pat pusstundu. Pēc dažām minūtēm jau šķiet: “Nu, ko es te daru? Laukā ir tik labs laiks!”

Tā atkarība tiešām ir kā narkotika.

Līdzīgi ir arī riska grupas jauniešiem – katram savas atkarības, savi ieradumi, kuru dēļ viņus bieži noraksta. Bet viņi mēģina no tā izrauties.

Daži sportojot atrod sevi, citi – draugus. Un tas jau ir pirmais solis uz labāku dzīvi.

Vizītkarte

Gvido Šalms

• Dzimis 1994. gada 12. jūlijā Aizputē.
• Ielu vingrošanas aktīvists, šīs kustības pamatlicējs Liepājā, sporta skolotājs.
• Audzis trīs brāļu ģimenē.
• Mācījies Jāņa Čakstes 10. vidusskolā.
• Liepājas Valsts tehnikumā apguvis automehāniķa profesiju.
• Liepājas Universitātē absolvējis studiju programmu “Sporta un deju skolotājs”.
• Trīskārtējs Latvijas čempions ielu vingrošanā spēka kategorijā.
• Vada biedrību un komandu “Workout Generation”, kas startē sacensībās gan Latvijā, gan pasaulē.
• 2017. gadā saņēma nomināciju “Gada liepājnieks” par aktīva un veselīga dzīvesveida un ielu vingrošanas popularizēšanu.
• 2023. gadā bija Eiropas sporta nedēļas vēstnesis.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.