– Vai jums baznīcā ir kāda mīļākā vieta?

– Man patīk stūrītis augšā. Tur mums ir zālīte, ko izmantojam tad, ja ir ļoti auksts. Baznīcu apkurinām ar vienu mazu krāsniņu, bet tā nespēj telpu piesildīt.

Plānā ir nomainīt logus, tā ka kaut kad būs arī siltāk.

– Kā klājas, apsaimniekojot veco ēku?

– Pa mazumiņam ejam uz priekšu. Mūsu mērķis ir dievnama pilnīga atjaunošana. Pirmais lielais darbs bija pārvilkt elektrības vadus visai ēkai un uzstādīt lampas, to esam izdarījuši.

Esam arī iesākuši izbūvēt tualeti, un to varam izdarīt tāpēc, ka blakus baznīcai ierīkojām dziļurbumu. Tagad cilvēkiem ir ūdens.

Ceram kaut kad sakārtot arī torni, lai varētu tajā uzkāpt un aplūkot apkārtni.

Baznīca ir vienkārša gan no ārpuses, gan iekšā, taču tās vērtība ir tāda, ka to ar savām rokām uzcēla apkārtnes iedzīvotāji.

– Altārglezna ir neparasta.

– Tā ir izglābta no iznīcības, pirms kādiem 25 gadiem atvesta no Norvēģijas, kur draudze to gribēja likvidēt.

Nevar teikt, ka Norvēģijā mums ir māsu draudze, vienkārši Latvijas metodistu baznīca sadarbojas ar Ziemeļvalstīm.

Visciešākā sadarbība mums ir ar Amerikas draugiem, un tā sākās kopš baznīcas atjaunošanas 90. gadu sākumā.

– Padomju laikā draudze nepastāvēja?

– Nē. Tā ir liela Dieva žēlastība, ka ēka netika sagandēta. Dievnams arī tajā laikā pildīja savu funkciju, tikai te bija luterāņu draudze.

Luterāņiem bija lielākas iespējas darboties, bet metodistu baznīcas slēdza. Pie mums brauca ārzemju misionāri, un laikam vara no viņiem baidījās.

– Ar ko metodistu baznīca atšķiras no citām konfesijām?

– Liturģiski ne ar ko būtiski neatšķiramies, mēs esam kaut kur pa vidu starp baptistiem un luterāņiem.

Būtiskākā atšķirība ir tā, ka arī sievietes drīkst būt garīdznieces, jo mums ir uzstādījums, ka kritērijs nav dzimums, bet tava sirds.

Ja esi labs ģimenes galva, tad būsi labs arī kā draudzes galva. Diemžēl vīrieši neraujas uz kalpošanu, un tad Dievs meklē visādus risinājumus, lai viņa plāns īstenotos šajā pasaulē.

– Kā metodisms radās?

– Nosaukums “metodisti” nāk no baznīcas dibinātāja Džona Veslija laikiem, 18. gadsimta Anglijas.

Viņš sākotnēji kalpoja anglikāņu baznīcā, kas tolaik uzskatīja, ka pestīšana ārpus baznīcas nav iespējama. Veslijs tam nepiekrita un ar saviem piekritējiem nodalījās no anglikāņiem.

Viņš gāja visur – uz skolām, uz ieslodzījuma vietām, slimnīcām. Viņam bija svarīgi, lai cilvēki saņemtu izglītību, lai viņiem būtu laba medicīniskā aprūpe un arī iespēja dzirdēt Dieva vārdu tur, kur atrodas.

Ne jau visi var saģērbties, sapucēties smalkās drēbēs un tikt līdz baznīcai.

Tajā laikā liela daļa angļu tautas bija vienkārši ogļrači.

Metodistiem ārkārtīgi svarīgs ir personiskais svētums, sociālais taisnīgums, par ko viņi ļoti iestājas, un kalpošana sabiedrībai.

Metodisti aktīvi uzsāka sociālo kalpošanu, ko vēlāk pārņēma adventistu baznīca un attīstīja Pestīšanas armija.

– Kā saprast personisko svētumu?

– Dievs aicina, lai mēs, pirmkārt, apzinātos, ka dzīvība ir svēta un visiem ir uz to tiesības. Viņa vārdā ir atrodami konkrēti likumi un ieteikumi. Daudzus no tiem dzīvē parādījis Jēzus un apustuļi ar savu piemēru.

Pie svētuma ir ļoti jāstrādā, lai to cilvēks sevī varētu saglabāt.

Mūsdienās svētums vairs pat nav vērtība – skrienam pakaļ naudai un slavai.

– Cilvēcisko attiecību nozīme mazinās?

– Jā, ja nav garīgo vērtību, kas ir universālas, mazinās arī cilvēcisko attiecību kvalitāte. Garīgās vērtības Dievs devis visai cilvēcei neatkarīgi no tautības, rases vai piederības kaut kam.

– Jūs runājaties ar cilvēkiem. Par ko visbiežāk?

– Ir pārbaudījumi ģimenē, piemēram, tiem, kuriem kāds tuvinieks dzīvo ārzemēs, ir smagi, jo visi nevar būt kopā. Citu māc ikdienišķas rūpes.

Skatoties no vienas puses, liekas, nu kā cilvēki var būt nelaimīgi? Eiropa ir moderna, attīstīta, naudas mums daudz, izklaides arī, piemēram, Liepājā – katrai dienai, bet cilvēki jūtas nepilnvērtīgi.

Viņi ir nelaimīgi, jo nav varējuši aizpildīt garīgo tukšumu sevī,

un Dievs apzināti ir paredzējis jau no radīšanas, ka to nevar aizpildīt ne ar ko materiālu.

– Ar mūziku arī nevar?

– Mūzika vairāk dod psiholoģisku un emocionālu piepildījumu. Man arī tā patīk, es dziedu, un metodisti savā laikā vispār bija ļoti muzikāla konfesija.

Piemēram, Mātras draudzē bija savs stīgu ansamblis, pūtēju ansamblis.

Tomēr tikai Dievs spēj aizpildīt tukšumu.

Un tad, kad cilvēks iepazīst Dievu, viņam vairs nav svarīgi, vai ir bagāts vai nabags, slavens vai nepazīstams, jo iemantojis ko ļoti īpašu un jūtas labi.

Protams, dzīve nekļūst par rožu dārzu, tāpat ir izaicinājumi, bet atšķirība tāda, ka mēs vairs neesam grūtībās vieni, mums Dievs palīdz.

Viņš arī maina ģimenes. Pats esmu to piedzīvojis un redzējis, ka, ienākot ticībai, pazūd atkarības un vardarbība.

Ir arī citi gadījumi – ja viens kļūst ticīgs, tad ir liels izaicinājums pārējiem ģimenes locekļiem. Ģimenes galva tēvs noliek sievu fakta priekšā: izvēlies mani un bērnus vai Dievu!

Tad es pie sevis parasti domāju: kāpēc nevar abus, kāpēc jāizvēlas?

Ticība palīdz, it īpaši tagad, ja skatās kara kontekstu. Var sajukt prātā no netaisnības, kas notiek pasaulē. Un tad parasti brūk virsū Dievam un prasa, kāpēc Viņš to pieļauj.

Taču cilvēkiem dota izvēle – viņi var uzbrukt, bet var arī neuzbrukt.

Sabiedrība interesanti uzskata, ka izvēle pienākas tikai tiem, kuri ir labi, bet tos, kuri ir slikti, vajag ieslēgt rokudzelžos, lai nevienam nedara pāri. Bet arī sliktajiem ir tiesības uz izvēli.

– Pastāstiet par savu draudzību ar mūziku!

– Muzikālo dzirdi mantoju no sava tēva, kas spēlēja akordeonu. Bērnībā mācījos Vaiņodes mūzikas internātskolā, kur spēlēju klavieres, kokli, skolā bija arī vokālās klases.

Tā ar mūziku kopā esmu līdz šai dienai, un tā man palīdz.

Ir svarīgi, ka garīdznieks spēj dziedāt, jo ne vienmēr apkārt būs mūziķi, un ir jābūt kādam, kurš tur meldiņu. Dziedātprasme attīsta arī dikciju, ir jāprot runāt tā, lai cilvēki labi dzird, ko garīdznieks saka.

– Esat vaiņodnieks?

– Pamatizglītību ieguvu Vaiņodē. Es uzaugu bez vecākiem, bet par tēvu ieminējos tāpēc, ka vienā vasarā man izdevās pie viņa aizbraukt. Mani paņēma audzināšanā luterāņu ģimene no Liepājas.

Sāku mācīties RTU finanšu lietas, bet tad sajutu aicinājumu studēt teoloģiju, un, sekojot šim aicinājumam, iestājos Baltijas metodistu seminārā Tallinā, studēju ļoti skaistā ēkā.

RTU arī pabeidzu, ieguvu finansista diplomu. Biju praksē gan bankā, gan apdrošināšanas sabiedrībā, tas bija interesants laiks.

Savukārt Tallinā ieguvu, var teikt, praktiskās teoloģijas bakalaura grādu, jo tur ļoti uzsvēra praktizēšanos. Mēs daudz gājām pie cilvēkiem, braucām arī uz ieslodzījuma vietām.

– Kopš kura laika kalpojat?

– Sludināt sāku 2013. gadā. Esmu kalpojis vairākās vietās – Cēsīs, palīdzējis Rīgā, bet mana mītnes vieta vienmēr bijusi Liepāja. Šeit arī iepazinos ar sievu Daci.

– Vai strādājat arī laicīgā darbā?

– Vairākus gadus es konfesijā strādāju par biroja vadītāju, tas ir, biju kontaktpersona starp visiem līmeņiem, veicu lietvedības un personāldaļas pienākumus. Ļoti interesanta pieredze.

Bija tulkošana un saziņa ar ārzemēm, tā ka arī angļu valoda bija vajadzīga.

– Jums ir īpašs tērps?

– Man ir kolārkrekls. Metodistiem, atšķirībā no katoļiem un luterāņiem, nav obligātas prasības valkāt amata tērpu, šajā ziņā mēs esam līdzīgi baptistiem.

Talāru uzvelkam kādos ekumēniskos pasākumos un bērēs. Krāsas var būt dažādas, man patīk baltā, jo tā ir tīrības, gaismas un cerības krāsa, bet melnā šķiet nospiedoša. Mans kolārkrekls ir pelēks.

– Vai kolārs nespiež kaklu?

– Ērti nav, bet vai zināt, kas ar kolāru ir domāts? Tas ir simbolisks, kā važas, kurās savulaik ieslēdza vergus.

Dievvārds saka: mēs Kristum esam ne tikai kalpi, bet arī kā vergi – labā nozīmē. Kalps ir algots darbinieks, kurš savus saimniekus var mainīt, bet vergs kalpo tikai vienam saimniekam, un viņa rokās ir verga dzīvība.

Dievs aicina: ja kalpo Viņam, tad lai Viņš ir vienīgais kungs un pavēlnieks, nevis vēl kāds naudas kungs vai slavas kungs, jo tas traucē darbā un attiecībās ar Dievu.

Saprotu, cilvēkiem nepatīk vārds “vergs”, bet teoloģiski precīzāk nevar pateikt ciešo piederību.

Faktiski piederam Dievam ar visu savu būtību. Un, kad līdz šādai apziņai nonāc, tikai tad vari būt patiess Dieva kalps.

– Vai veltāt laiku kādam vaļaspriekam?

– Man patīk mūzika, un vēl man patīk šaut ar ieročiem. Neesmu nevienā mednieku kolektīvā, bet parasti izmantoju šaušanas parkus Amerikā, kad aizbraucu uz turieni ciemos.

Šaušana ir ļoti atbildīgs un arī dārgs vaļasprieks.

Man patīk arī fotografēt. Visa pasaule, ko mēs redzam, ir pikseļi. Arī altārgleznā, ja to ļoti pietuvinātu, varētu redzēt mazos četrstūrīšus.

Dievs mums ir devis brīnišķīgu materiālu, ko apbrīnot un fotografēt.

Cilvēks ir skaists, un tāpēc var fotografēt portretus, skaista ir daba – ziedi, visa dzīvā radība.

– Jums patīk skatīt tuvumā?

– Makrofotografēšana ir ļoti interesanta. Ar spēcīgiem objektīviem var ieraudzīt mazo kukainīti pilnīgi citos izmēros, redzēt, cik krāšņs tas ir, saskatīt spalvainās kājiņas un daudzās acis.

Pasaule ir ļoti neparasta, bet, lai to visu pamanītu, ir jāapstājas.

Jonī mēs daudziem tārpiņiem paskrienam garām, un tad liekas – mums nekā nav. Bet atliek samazināt ātrumu, mašīnas terminoloģijā – ieslēgt pirmajā robā, lai pamanītu, kāds skaistums mums ir visapkārt.

Tikai tad var sadzirdēt īsto dabas balsi.

Cilvēki bieži vien racionāli pieiet jautājumam – ir Dievs vai nav? Var jau skaidrot, tikai tad paies stundas, kamēr iedziļināsimies, bet viena no lietām ir daba, šī pasaule, ko Dievs radījis.

Daba ir mākslas darbs, cilvēks ir mākslas darbs, un, loģiski domājot, ir jābūt kādam dizaineram, kas to visu salika kopā.

Man grūti iedomāties, ka šis skaistums varēja rasties sprādziena rezultātā. Es redzu, kāda izskatās ēka pēc sprādziena, kāda izskatās mašīna, un nekādu kārtību tur nesaskatu. Tur pārcelties uz dzīvi pēc tam nevar.

– Esat daudz redzējis pasauli?

– Jā, diezgan daudz esmu braukājis pa dažādām valstīm, esmu bijis Šveicē, Amerikā, Anglijā, Polijā, Spānijā un citur.

Man patīk braukt ar citiem cilvēkiem kopā, bet, ja braucu vienatnē, tad tas vairāk ir garīgs svētceļojums, tad negribu, ka apkārt ir burzma.

Nav jau vienmēr jābrauc tikai ar ģimeni, var būt arī citas kompānijas.

– Kas ir jūsu sieva?

– Dace ir skolotāja, strādā bērnudārzā Karostā. Mēs satikāmies Grīzupes ielā, astotajā stāvā. Ik pa laikam rīkojam kopīgu pasēdēšanu kristīgiem pedagogiem, un reiz viņi Daci paņēma līdzi.

Tā bija pirmā reize, kad satikāmies un saskatījāmies, bet tad vēl nebija nekāda lielā klikšķa, ar ko viss sākas.

Mums abiem ļoti patīk ziedi, tāpēc mājās to ir daudz un vienmēr. Dzīvojam privātmājā, tā ka varam arī stādīt un kopt.

Ziedi ir skaistums, dzīvība un mīlestība, un, kad apkārt krāšņas dobes, tad nav tukšuma sajūtas.

Vizītkarte

Jānis Grunte

• 43 gadi.
• Metodistu mācītājs.
• Kalpo Liepājas, Mātras un Virgas draudzē.
• Studējis finanses un teoloģiju.
• Sieva Dace.
• Apbalvots ar Dienvidkurzemes novada pašvaldības Goda rakstu.
• Lolo cerību, ka Mātras draudze pieaugs skaitā.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.