Pārgaujas novada Raiskumā jau otro gadu darbojas viesu nams “Zaķīši”, kurā saimnieko TAO MA ar sievu Sandu Poli-Ma. Viesu namā atrodas arī Vidzemē vienīgais ķīniešu restorāns.

Kad Tao pirms 20 gadiem no Ķīnas galvaspilsētas Pekinas ieradās Latvijā, viņš sastapies ar nepazīstamu valodu, pilnīgi citu kultūru, te nebija neviena paziņas vai drauga. Sākotnēji viņam nemaz nav bijusi doma Latvijā uzkavēties ilgāk par pāris gadiem, taču dzīvei bija savi plāni. “Kad braucu šurp, domāju pastrādāšu pāris gadu, kaut ko apgūšu un tad došos prom, bet pagāja gads, divi, trīs, sāku savu biznesu, pēc kāda laika apprecējos un tā arī te paliku,” stāsta Tao Ma, norādot, ka nekad nav apsvēris domu ar ģimeni pārcelties uz Ķīnu.  

Pēc profesijas Tao ir pavārs, turklāt arī Latvijā labi zināms, jo viņš Rīgā vadījis ķīniešu restorānus “Soho” un “Pekinas pīle”. Tagad viņam ir tikai “Zaķīši”, bet, jau domājot par šo vietu, zinājis, ka te būs arī ķīniešu restorāns, lai tiem, kuri vēlas nobaudīt Āzijas virtuvi, nav jābrauc uz Rīgu.

Viesu namu ģimene iegādājusies pirms pieciem gadiem, daži pagājuši, kamēr veikts remonts, iekārtots restorāns. Jautāts, vai tagad jau jūtas kā vietējais, Tao saka, ka Raiskumā jūtoties ļoti labi: “Jā, nedaudz sajūtos kā savējais, vismaz iekšēji, bet saprotu arī to, ka vietējie mani nekad nepieņems kā savējo. Man te bija vieglāk iejusties, jo šī tomēr sievas dzimtā puse. Te ir lieliski, bērni jūtas labi. Katrā ziņā šī ir laba vieta, kur dzīvot ģimenei ar bērniem.”

Saruna ar Tao notiek krievu valodā, ko viņš apguvis, strādājot Rīgā, taču lēnām sākot apgūt arī latviešu valodu. Rīgā bez tās varējis iztikt, te, Raiskumā, to gribētu mācēt. Vai, tik ilgi Latvijā dzīvojot, neaizmirstas ķīniešu valoda? Tao saka, ka dzimtā valoda jau neaizmirstas, taču kādreiz kāds vārds pēkšņi pazūdot no prāta, jo ikdienā šo valodu daudz nesanāk lietot. “Prom no dzimtenes jau esmu tik ilgi, ka pat domāju krievu valodā. Ar rakstīšanu ir vēl grūtāk, īpaši, ja jāraksta ar roku,” atzīst Tao Ma. 

Jāteic, ka viņa dzīvē notikušas lielas pārmaiņas, ko latvietim grūti apjaust. Vispirms no Pekinas, kur 50 miljoni iedzīvotāju, pārcelties uz Rīgu, kur nepilns miljons, un tagad uz pavisam klusu un mierīgu vietu. Arī Tao atzīst, ka tās ir nesalīdzināmas lietas – Pekinas burzma, stress, nemitīgā skriešana pret kluso, mierīgo dzīvi Raiskumā dabas ielokā. Viņš stāsta, ka dažkārt aizbraucot uz Pekinu, tad šo kontrastu sajūtot īpaši: “Tā tomēr mana dzimtene, man tur patīk, bet ilgi izturēt vairs nevaru. Pirmajā nedēļā ir labi, otrajā var iztikt, bet tad jau sākt apnikt. Pārāk daudz cilvēku. Katrs var iedomāties, kā ir Rīgā sestdienā Centrāltirgū, Pekinā tur uz ielām tā katru dienu. Gaisā nemitīgi smogs, lai gan, cik zinu, valdība cenšas darīt visu, lai situāciju kaut nedaudz uzlabotu. Neliegšu, ka dažkārt ir skumjas pēc dzimtenes, bet bērnu dēļ es tur tiešām dzīvot negribētu. Varu teikt, ka mana laime ir te, Raiskumā.”

Par vienu no saviem uzdevumiem viņš uzskata zināmu stereotipu laušanu par Āzijas, Ķīnas virtuvi. Proti, parādīt, ka ķīniešu virtuve – tas nav tikai ēdiens kartona kārbā līdzņemšanai. Šāds iespaids radies no ASV un Eiropā izplatītā ķīniešu ēdiena līdzņemšanai. “Par pieciem dolāriem piekrauj kartona kārbu, un cilvēki domā, ka Ķīnā tā vien visi ēd,” saka Tao Ma. “Bet patiesība ir pavisam cita. Ķīnā visdārgākie ēdieni ir tieši no Āzijas virtuves. Protams, piedāvājums tur milzīgs, var paēst gan par vienu eiro, gan par 1000 eiro un vēl vairāk. Piemēram, augstas kvalitātes zivju restorānā Pekinā viens ēdiens maksā 150 – 200 eiro. Latvijā neko tādu nevaram atļauties, taču gribam parādīt, ka ķīniešu ēdiens ir kvalitatīvs, garšīgs un ļoti daudzveidīgs. Ja cilvēki nāk uz ķīniešu restorānu un maksā naudu, viņi grib saņemt kvalitatīvu ķīniešu ēdienu, un tas ir mans mērķis.” Pats Tao vienmēr uzsvēris, ka ķīniešu pavāriem jāgatavo ķīniešu ēdieni, nevis jācep, piemēram, latviešu iecienītās karbonādes. Ne jau tāpēc, ka viņi to nemācētu, bet tas īsti neiederas.

Ķīniešu restorāns mazā ciematā – tas skan tiešām eksotiski, bet Tao saka, vai tāpēc neko nedarīt? Viņš neslēpj, ka ziemā “Zaķīšos” ir samērā liels klusums, lielāka aktivitāte vērojama vasarās. Vietējie restorānā iegriežas ļoti reti, toties to iecienījuši apmeklētāji no tuvējām pilsētām – Cēsīm, Valmieras, Limbažiem, Siguldas. “Man palīdz Rīgā gūtā atpazīstamība, cilvēki zina, ka te būs labs ēdiens,” atklāj Tao. “Mums ir pastāvīgie klienti, viņu vidū kāds jauns pāris, kuri svētdienās regulāri brauc pusdienās no Jūrmalas. Es viņiem smejot saku, ka jums taču degvielas izmaksas lielākas nekā rēķins restorānā, bet viņi saka, ka te patīkot, ir ļoti garšīgs ēdiens, tāpēc braucot. Šādi klienti arī man uzliek pienākumu, lai te vienmēr viss būtu līmenī.”

Lai arī nācies atstāt dzimteni, Tao saka, ka nekad nenožēlojot nevienu savu izvēli: “Ja esi ko izvēlējies, par to ir jācīnās. Ko dos, ja žēlosies?! Labāk celies un ej dari!” 

Neparasti

Tao Ma atmiņā joprojām ir viņa ierašanās Latvijā, no daudzmiljonu Pekinas uz Rīgu, kur pat nav miljons iedzīvotāju: “Biju izlēmis aizbraukt uz Eiropu, jo Ķīnā stāsta, ka tur viss skaists, tīrs. Sarunāju darbu Rīgā un devos šurp. Atceros, bija 1997. gada aprīļa vidus. Rīgā ielidojām naktī, un, kamēr braucām līdz dzīvoklim, kas bija noīrēts Purvciemā, neko no pilsētas neredzēju, tik vien, ka ārā sniegs. Šefpavārs, pie kura biju sarunājis strādāt, teica, ka nākamajā dienā aizbrauksim uz vecpilsētu. Iedomājos kaut ko ļoti skaistu, īpašu, kā jau redzēts fotogrāfijās, televīzijā par Eiropas vecpilsētām. Aizbraucām, un nesapratu, kur esmu nonācis – viss pelēks, mājas nemīlīgas, daudzas tukšas, pamestas, citas pārdošanā, ielas tukšas. Tātad tolaik bija Vecrīga, kas pa šiem gadiem mainījusies ļoti un tagad tiešām ir skaista pilsētas daļa.”

Novēlējums Latvijai

“Vēlu, lai Latvijas iedzīvotāji atkal atgrieztos atpakaļ, jo, dzīvojot te 20 gadu, redzu, cik daudzi izbraukuši, cik pilsētas kļuvušas tukšākas. Lai valsts tiešām padomātu par tiem, kuri ļoti labprāt te gribētu palikt, gribētu atgriezties. Šobrīd sanāk, ka apmācām strādniekus, speciālistus citu valstu darba tirgum, jo jaunietis pēc skolas beigšanas domā, kur doties prom. Lai cilvēki tiešām Latvijā varētu dzīvot, nevis izdzīvot. Šī ir tik brīnišķīga valsts, kurā katram vajadzētu dzīvot ar prieku.

Novēlu, lai arvien ciešākas ekonomiskās attiecības veidotos ar manu dzimteni, un, cik zinu, ir pozitīvas tendences,” saka Tao Ma.

Recepte

Jautāts par kādu recepti, Tao iesaka, ka visvienkāršāk pagatavot zivi, kas Ķīnas virtuvē ieņem ļoti svarīgu vietu. Protams, jāņem svaiga zivs, ko iztīra, ādu iegriež šķērsām vairākās vietās, pārkaisa ar sāli, pipariem, uzliek virsū sagrieztu puravu un ingveru un liek tvaicēties. Tao norāda, ka, tieši tvaicējot, nevis cepot, zivs pagatavojas īpaši labi. Kad zivs gatava, noņem ingveru, puravu, liek zivi uz šķīvja, pārlej ar sojas mērci, uzliek virsū smalki sagrieztu svaigu puravu un ingveru, pārlej ar izkausētu sviestu, un ēdiens gatavs!

Projekts “Latvija – tie esam mēs visi”, nr. 2017.LV/MA/MT/01.

Mērķprogramma “Atbalsts medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai latviešu valodā diasporai, mazākumtautībām un personām ar invaliditāti”.