Tik saldi tvan žūstošais siens, ka gribas apstāties un brīdi pabūt šajā dvesmā. Bet visapkārt rosība. Bariņš jauniešu cērt ceļmalas grāvī saaugušos krūmus un nes vienkopus. Vēl viens bariņš meiteņu ar grābekļiem vāc kopā jau sausos vālus. Aiz pļaujmašīnas, ko pa pļavu vienmērīgā ritmā stumj kāds sirms kungs, neatlaidīgi vagu vērodams un reizē pašapzinīgi iet stārķis. Šķūnī, kur jau sanests krietni pabiezs smaržīgais klājiens un saceltas teltis, zēni labo durvis. Pagaru mūžu pieredzējušam autiņam pacelts motora pārsegs, un jauneklis cītīgi to krāso. Dārzā virs ugunskura kūp milzīgs biezputras grāpis.

Uz karā nograutās mājas pamatiem uzbūvētās dēļu grīdas mazākie zēni un meitenes cītīgi zīmē māju ar sarkanu jumtu un krustu jumta korē. Viņiem līdzās mīlīgs šunelis, kaut kas vidējs starp buldogu un mopsi, ar abām ķepām laimīgi šļūkā pa tikko uzzīmētajiem tumšzilajiem mākoņiem, nebēdādams, ka zils paliek arī viņa paša baltais priekšautiņš. Bijušajā govju stallī otrā stāvā stikla durvis aicina pamēģināt, kā ir nokāpt lejup pa seno kūtsaugšas uzbrauktuvi, kas nu laistās priecīgā atjaunotnē. Bet tur augšā zem jumta pie gala sienas, ziediem rotāts, priecīgs krusts. Lūgšanu zāle. Pie kāpnēm paliela kaste ar čībiņām. Lai āra dubļus un smiltis uz baltās, mirdzošās grīdas netīšām nesanestu. Dārzmalā klanās magones. Plaukst nesen stādītas rozes. Cenzdamies vecos zarus pie zemes pieliekt, briest paprāvi ābolēni.

Tas viss kopā saucas – Saraiķu “Lejnieki” jeb Latvijas Apvienotās metodistu baznīcas vasaras nometne “Camp Vesley”.

Laura Šveicere, meitene no Medzes, Liepājas Universitātes kultūras vadības studente, Liepājas metodistu draudzes locekle nāk pretī un rāda, un stāsta. Tas vīrs, kas tik cītīgi pļauj, ir Džo Akers no Alabamas metodistu draudzes. Tie trīs puiši, kas remontē siena šķūni, ir amerikāņi, bet darbu viņiem ierāda Ingmārs, liepājnieks, Būvamatniecības vidusskolas audzēknis. “Viņam ir ļoti prasmīgas galdnieka rokas,” piebilst nometnes dalībniece un pavāre Zaiga Finka.

Strādātāju starpā gan Lietuvas lietuvieši, gan krievi, gan poļi, gan amerikāņi. Un, protams, liepājnieki. No dažādām konfesijām. “Mums jau visiem Dievs ir viens,” komentē Zaiga Finka.

Visu šo darbīgo pulku, kurā ir ap septiņdesmit cilvēku, koordinē un vada Romāns Budņiks. Ikdienā – jūrnieks. Nometnē oficiālais amats – direktors.

“Lejniekus” Apvienotā metodistu baznīca iegādājusies 2004.gada rudenī. Un tagad ir ceturtā vasara, kad tur tiek strādāts. Naudiņu ziedojusi Metodistu baznīcas Ziemeļalabamas konference. Nu kopus spēkiem tiek darīts viss, lai sagodātu visus astoņus hektārus – sešus hektārus aramzemes un pushektāru lielo ābeļdārzu, kurā daudz un dažādu šķirņu ābeles un kurš nosaukts par Džefa dārzu, jo tā sagodāšanai līdzekļus ziedojusi amerikāņu metodistu baznīcas Džefrija Akera ģimene, lai tā godinātu sava tēva piemiņu. Džo Akers, viņa dēls, uzskata, ka visiem jauniešiem, kas nometnē strādā un mācās par Dievu, ir nākotne.

Džona Veslija nedēļa, kas ceturto gadu tiek organizēta pēc Romāna ierosmes. Džons Veslijs ir Metodistu baznīcas dibinātājs. “28.jūnijā ir Džona Veslija dzimšanas diena. Iedomājos, kāpēc to nenosvinēt šeit,” stāsta Romāns Budņiks. “Pirmajā gadā viss bija aizaudzis. Nolēmām, lai kaut cik sakoptu apkārtni, ir jāstrādā vismaz piecas dienas. Un kāpēc to nedarīt par godu Veslija dzimšanas dienai?”

Laurai savukārt šķiet svarīgi, ka metodistu kristīgais centrs ir tieši laukos. Ka te nav durvju, kas atveras un aiz cilvēka aizveras, pēc centra apmeklējuma to iesviežot atpakaļ ikdienā. Ka te var Dievu slavēt ne tikai vārdos, lūgsnās, dziesmās, bet arī darbos, saplūstot ar Dieva radīto dabu: “Rītu un vakarus sākam ar kopēju slavēšanu, kuras laikā ir arī daudz mūzikas. Skan viss, ko protam, – ģitāra, bungas, basģitāra, sintezators.”

Amerikāņu draugi katru gadu uz Veslija dienām atved līdzi kādu amerikāņu mūziķu grupu, un vienmēr atstāj daļu no līdzatvestajiem instrumentiem liepājniekiem. Pirmais zvanu koris Liepājā arī savus instrumentus ieguva kā Metodistu baznīcas dāvinājumu. Un, protams, daudz kas no tā, kas uzcelts, atjaunots izveidots, ir darīts ne tikai ar amerikāņu rokām, bet arī par viņu saziedotiem līdzekļiem. Tiesa, smagie darbi – rakšana, laušana, urbšana, betonēšana, lielo platību appļaušana – gan paliek mājinieku ziņā.

Pagājušajā sestdienā bija Veslija godināšanas nometnes lielais noslēgums. Tika daudz dziedāts, slavēts Dievs, ēsti svētku kliņģeri. Ciemiņu vidū – Rīgas draudžu pārstāvji, dziedātāji no grupas “Prieka vēstniecība”, slavēšanas grupa no Lietuvas metodistu baznīcas. Cilvēki bija skaitāmi simtos.

Bet tagad atkal darbi turpinās. Kā katru vasaru.

Līvija Leine,
“Kurzemes Vārds”

Džo Akers pļauj. Bet Helēna ar savām spožajām stārķa acīm vēro, vai netiks kāds gardumiņš arī viņai.

Izrādās, ka amerikāņu meitenes prot arī ar grābekli rīkoties.

Mīlīgā Dasja abām ķepām labprāt piekoriģē mazo mākslinieku gleznas.

Zaiga, Trevors un Laura – Veslija nometnes dvēseles veidotāji.

Stallis kļūst par svētvietu.