liepajniekiem.lv
“Jūtu, ka esmu savā vietā,” sieviete nenožēlo, ka atstājusi medmāsiņas vietu slimnīcā un nu skolo jauno paaudzi izglītības iestādē.
– Kā tu nonāci Dzintara vidusskolā?
– Vispār es jau biju zaudējusi cerības par darbu skolā. “Mācītspēka” programma paredz, ka studijas var uzsākt tikai tad, ja kāda izglītības iestāde izvēlas tevi par savu skolotāju. Protams, mēs varam arī paši meklēt un uzrunāt. Savukārt citiem jau šī darbavieta bija.
Tā kā es pirms tam strādāju Liepājas Reģionālajā slimnīcā, man ar skolām saiknes nebija.
Tobrīd arī nevienam bioloģijas skolotāju nevajadzēja.
Ar “Mācītspēku” vienojos, ka pagaidām šo domu iepauzēju un pēc gada startēšu vēlreiz. Bet pēdējā brīdī saņēmu zvanu, ka man dod iespēju uzsākt gan mācības “Mācītspēka” programmā, gan arī sākt strādāt Liepājas Dzintara vidusskolā.
Es, protams, piekritu. Sanāca ielēkt braucoša vilciena pēdējā vagonā.
– Un kā tad ir? Skolā rit jau trešais mēnesis.
– Es jūtos ļoti labi. Pirmajās dienās biju nobažījusies, jo man nav krievu valodas zināšanu. Domāju, ja kāds kādreiz kaut ko nesapratīs un vajadzēs komunicēt krieviski, es to nevarēšu. Bet man līdz šim krievu valoda nav bijusi vajadzīga.
Bērni zināja, kas es esmu, to, ka es mācos un ka es neprotu krievu valodu. To viņiem pastāstīju pirmajā stundā, ar sevi iepazīstinot. Viņi to ir lieliski pieņēmuši.
Kad es pēdējo reizi biju Rīgā uz “Mācītspēka” kopienas dienu, teicu, ka man ir ļoti liels prieks novērot, ka bērni savā starpā pirms pārbaudes darba runā latviski.
Mums bija tēma par gremošanas sistēmu, tur ir sarežģīti termini, bet viņi tos pārzina un lieto. Tāpēc man pagaidām šķiet, ka viss norit ļoti veiksmīgi.
– Vai tev par kaut ko ir nokritušas “rozā brilles”, kā biji iedomājusies darbu skolā?
– Man nebija “rozā briļļu”. “Mācītspēka” vasaras mācības šajā ziņā mani labi sagatavoja. Bija arī sarunas ar iepriekšējā gada “Mācītspēka” studentiem.
Es visam piegāju reāli.
Man pašai ir trīs bērni, tādēļ es zinu, kādi ir bērni. Man tas nebija nekāds pārsteigums.
– Kurām klasēm tu māci bioloģiju?
– Strādāju ar 7., 8. un 9. klasi, kā arī 11. un 12. klasi. Bet visinteresantāk strādāt, kur es jūtu izaicinājumu un azartu, ir tieši pamatskola. Tas ir posms, kurā es arī turpmāk varētu strādāt un pilnveidoties.
– Pastāsti, lūdzu, par sevi. Vai tu esi liepājniece?
– Esmu šeit dzimusi, augusi, skolojusies. Līdz 9. klasei mācījos toreizējā Liepājas 1. vidusskolā. Pēc 9. klases pārgāju uz 5. vidusskolu.
Iespējams, visa sakne ir tieši 1. vidusskolā, jo man bioloģiju mācīja skolotāja Valda Dorša. Absolūts fenomens. Skolotāja ar lielo burtu.
Bioloģiju turpināju padziļināti apgūt arī 5. vidusskolā, kur savukārt mani mācīja skolotāja Inese Krasta. Ir neierasti nu viņu satikt kādā metodiskajā dienā vai seminārā. Esam kļuvušas par kolēģēm. Patīkami!
– Vai bioloģija bija tavs mīļākais mācību priekšmets?
– Nevaru tā teikt, bet interese bija. Vēlējos studēt medicīnu, un tad jau bez bioloģijas neiztikt. Tādu izteikti mīļāko mācību priekšmetu man laikam nebija vispār.
Kāda biju kā skolniece?
Zināšanas pašas klāt nelipa, bija jāmācās, lai kaut ko zinātu.
Bet apziņa par to, ka ir jāmācās, lai kaut ko sasniegtu, atnāca tikai vidusskolā. Atceros sevi tādu. Es nebiju izcilniece vidusskolā, jo paralēli strādāju. Darīju visu iespējamo, lai man būtu iespējas mācīties arī tālāk.
– Pienāca 12. klases beigas…
– Un tālākais ceļš bija uz Liepājas Medicīnas koledžu. Daudzi mani centās atrunāt, teica, ka nevajag, ņemot vērā, kāds ir atalgojums un medmāsiņa jau īsti nekas nav. Bet, ja man ir par kaut ko pārliecība, tad ir ļoti grūti to mainīt.
Pēc tam man bija iespēja studēt Rīgas Stradiņa universitātes Liepājas filiālē, ko es arī darīju.
– Tava pirmā darbavieta bija Liepājas Reģionālā slimnīca?
– Jā, es strādāju pēcdzemdību nodaļā. Bet 2009. gadā, kad Latvijā bija lielā krīze, mani atlaida. Notika štata samazināšana.
Sāku mācīties norvēģu valodu un devos nedaudz pastrādāt uz Norvēģiju. Sapratu, ka to nevar apvienot, ja ir mazs bērniņš. Tādēļ atgriezos un meklēju darbu tepat.
Tā es nokļuvu pirmsskolas izglītības iestādē “Kāpēcītis”, kur par medicīnas māsu nostrādāju vairāk nekā 10 gadus.
Bet manī vienmēr sēdēja doma, ka es gribētu atgriezties slimnīcā.
Kādēļ es strādāju dārziņā tik ilgi – varbūt tas bija saistīts ar to, ka šādi bija vieglāk darbu apvienot ar ģimenes dzīvi. Jo slimnīcā tomēr ir cits darbalaiks, cits ritms. Tādēļ es nevis darīju to, ko vēlētos, bet to, ko vajag, kā būtu pareizi. Jo es esmu mamma.
Bet tad pienāk brīdis, kad saproti, ka laiks ir jāvelta arī sev. Es atgriezos slimnīcā, un nejauši radās iespēja pieteikties “Mācītspēkā”.
Tajā laikā, kad pieteicos, es strādāju nodaļā, kurā man ļoti patika, bija feins kolektīvs. Es būtu turpinājusi šeit strādāt.
– Kāpēc tu palūkojies “Mācītspēka” virzienā?
– Es pat nemāku atbildēt. Vairāku apstākļu sakritība. Kad “Mācītspēks” bija izsludināts pirmo gadu, es vēlējos pieteikties, bet acīmredzot tas nebija mans laiks un neizšķīros par šo soli.
Reiz man bija saruna ar vienu skolas direktoru, kurš atzina “Mācītspēku” par labu esam. Tas bija jau otrs krustiņš “Mācītspēka” labā. Un tad e-pastā iekrita reklāma, ka ir iespēja pieteikties. Teicu sev, ka jāmēģina.
Iestāšanās noritēja kā pa diedziņu. Acīmredzot tā bija lemts notikt.
– Kad tu pirmo reizi viesojies Dzintara vidusskolā?
– Tas bija vasaras beigās, kad iepazinos ar skolu un skolas vidi. Ikdiena ir tik piepildīta, ka nu tas šķiet tik sen. Grūti pat atcerēties.
Skolu esmu pieņēmusi kā savu. Sajūta, ka tā ir mana skola.
Un esmu jau tajā līmenī, kad skolas bērnus saucu par savējiem.
– Kas tev patīk darbā ar bērniem?
– Vecumposms no 7. līdz 9. klasei izceļas vairāk. Ir tāds izaicinājums tikt ar viņiem galā, pievērst mācībām, pārliecināt, ka ir jāmācās un pēc tam sekos rezultāts. Piepilda, ka redzi, – tomēr ir kaut kas ir darīts lietas labā, ka ir kaut kas arī iemācīts.
Nesen bija pirmie lielie pārbaudes darbi, un es biju patīkami pārsteigta. Uztraucos, kādi būs rezultāti, jo pārbaudes darbus veidoju pati, neņēmu gatavus.
Protams, pirmo pārbaudes darbu notestēju uz savu meitu. Viņa teica: “Diezgan grūts!” Bet manējie tika galā. Īstenībā viņiem viss ļoti labi sanāk, un ir tikai jāturpina.
– Tev ir viegli vai grūti būt par skolotāju?
– Ja to man jautātu septembrī, tad noteikti es izteiktos citādāk. Jā, ir ļoti daudz darba. Bet šobrīd es zinu, kas man ir jādara, kad man ir jādara, un tas aizgājis jau tādā zināmā rutīnā.
Es pie ritma skolā esmu pieradusi. Iespējams, man nav grūti tādēļ, ka tā tiešām ir mana īstā vieta.
Man patīk tas, ko es daru.
– Vai ģimene nejūtas tā, ka būtu atņemta mamma, jo skola prasa arī laiku ārpus mācību stundām?
– Nē, tā ir pašdisciplīna. Piemēram, kontroldarbus es laboju uzreiz skolā. Uz mājām neko nenesu. Palieku skolā, izlaboju, salieku atzīmes, visu sakārtoju un tad dodos mājās.
Ja no bērniem prasām disciplīnu, tad mums pašiem arī sevi jādisciplinē.
Varbūt septembrī biju satrauktāka, nezināju, ko un kā darīt. Skolā ir ļoti spēcīgs un jūtams vadības atbalsts, un man palīdzēja, ja vajadzēja.
– Vai tev ir pilna slodze?
– 21 kontaktstunda, vairāk nedrīkst arī būt, jo mēs studējam. Četras dienas es pavadu mācot, bet vienu dienu man jāmācās pašai klātienē augstskolā. Vēl mums ir kopienas dienas Rīgā, bet tās ir reti. Ir forši aizbraukt un visus atkal satikt.
Man jautāja, kāpēc esmu tik pozitīva un optimistiska. Bija nedēļas beigas, visi noguruši, un skolā jau pavadīti daži mēneši. Labi, ka viņi mani nesatika pirmajā septembra nedēļā, jo tad es tik pozitīva un optimistiska nebiju.
Vienkārši ir jāsaliek viss pa plauktiņiem, un tad jau būs kārtībā.
– Kāda skolotāja tu esi? Kādu metodi izmanto, lai savāktu klasi?
– Es nezinu, kāda es esmu, tas būtu jāprasa bērniem. Bet no paša sākuma izmantoju pozitīvo motivēšanu. Nevis rakstu piezīmes, bet paslavēju, lieku e-klasē pozitīvos vērtējumus.
Es nepaceļu balsi. Parasti trīs reizes atgādinu, ko mēs tagad darām, kas mums ir jādara. Ceturtā reize būtu tā, kad lieku negatīvu vērtējumu. Bet līdz tam esmu nonākusi ļoti reti.
Bērni mani pazīst, zina, kā es strādāju, ko es prasu, kāda ir stundas struktūra. Un viņi pie manis ir pieraduši.
Es vienmēr stundas beigās bērniem pasaku paldies par stundu. Vienreiz man bērni jautāja, kāpēc saku paldies, jo slikti taču uzvedušies. Bet tas jau ir jāvērtē man, vai tiešām bija tik slikti.
Reiz man viens skolēns uzdāvināja kastanīti. Tas emocionāli pacēla. Sākumā skolēns palūdza, vai drīkst manā vietā notīrīt tāfeli. Ļoti to vēlējās, un es atļāvu. Pēc tam viņš vēl gribēja man ko uzdāvināt un pasniedza kastanīti.
Par šo kastanīti esmu stāstījusi gan savai ģimenei, gan kolēģiem, gan tiem, ar ko es kopā mācos.
Kastanītim ir īpaša vērtība. Es to uztveru kā atzīmi sev pašai, ka es tomēr esmu pieņemta. Jo no tā es baidījos. Kastanītis joprojām ir pie manis, nolikts manā kabinetā pie datora.
– Ko tu dari, lai bērni, ja ne gluži iemīl bioloģiju, tad vismaz uz stundu nenāktu ar sakostiem zobiem vai šausmām?
– Es tiešām nebiju aizdomājusies, ka kādam var būt tik negatīva asociācija. Jo es nevienu tādu savā skolā neesmu sastapusi. Varbūt fizika vai ķīmija tā var biedēt, atceroties sevi vidusskolā.
Varbūt par visu jārunā vienkāršāk. Apzinos, ka nevaru runāt zinātniskos terminos.
– Vai no skolotājas Valdas Doršas neesi aizguvusi kādu metodi, kā strādāt ar bērniem?
– Es domāju, ka neviens nespētu būt tāds skolotājs kā Dorša. Man ļoti uzrunāja viņas miers. To es arī esmu paņēmusi sev. Ka vajag uz visu raudzīties mierīgi.
Viņa vienmēr visu ļoti vienkārši paskaidroja. Arī tiem, kas varbūt neklausījās vai nesaprata. Kaut gan pie viņas neklausījās reti kurš. Līdzināties viņai es nevarētu, jo viņa ir nepārspējama skolotāja.
– Tu esi nonākusi skolā laikā, kad patlaban noris pāreja uz mācībām latviešu valodā. Ka tu jūties tajā visā?
– Kā jau minēju, es jūtos ļoti labi, bet es nezinu, kā ir ārpus manas klases. Jo es pārsvarā laiku pavadu savā klasē. Bērni runā ar mani latviski.
Varbūt, kad ilgāk būšu skolā, iziešu ārā no sava “burbuļa”, savas klases, novērošu ko citu.
Pieļauju, ka reizēs, kad varbūt bērni nerunā latviski, iemesls ir tāds, ka viņi kautrējas vai baidās. Es arī savus jautājumus esmu pārformulējusi, lai labāk saprotami. Domāju, ka viss ir atkarīgs, kā pajautā un par ko ir tēma.
Esmu bērnus motivējusi runāt, nekautrēties. Dažkārt ir tā, ka kāds klasesbiedrs sāk par otru smieties. Tad vienmēr esmu piebremzējusi, aicinot ļaut izteikties un cienīt savu klasesbiedru.
Domāju, ka tieši tas ir viņiem nepieciešams – ļaut izteikties.
– Vai tev pašai skolā ir mentors?
– Jā, man ir, un es vienmēr varu pie viņas vērsties. Uzskatu, ka mentoram ir ļoti liela nozīme, jo tieši viņš tevi iedrošina. Ieejot skolā, tev viss ir jauns. Pirms tam strādāju pirmsskolā, bet tas vispār nav salīdzināms.
Tad, kad tev ir jābūt kā skolotājam, nezināmo un jautājumu, bailes par visu – ko un kā darīt, ir daudz,
un tad mentors ir tas, kurš var parādīt pareizo ceļu, pa kuru iet.
Es arī ar metodiķi ļoti daudz runāju par to, kā būtu labāk, ko darīt, ko pamainīt. Līdz šim man nav bijis tā, ka es jautāju, bet nesaņemu atbildi.
– Medicīna un skola – tās ir divas dažādas pasaules.
– Jā, bet, kā jau minēju, tā būs laikam mana īstā pasaule. Laiks, kad es rāvos un domāju tikai par medicīnu, interesējos, tas ir pagājis. Kaut kas tāds, kas vienkārši ir beidzies.
– Vai nevēlējies medicīnā kāpt pa karjeras kāpnēm un no māsiņas kļūt, piemēram, par ārsti?
– Par ārsti bija doma uzreiz pēc vidusskolas. Tāpēc es kārtoju eksāmenus gan bioloģijā, gan fizikā. Likās, ka man to visu vajadzēs.
Bet, kad saliku svaru kausos plusus un mīnusus, ko es īsti dzīvē vēlētos,
man vienmēr ir bijusi svarīga ģimene.
Vienmēr esmu zinājusi, ka man būs bērni, vismaz divi vai trīs. Man ir ļoti svarīgi – ja es kaut kur esmu, tad par visiem simts. Un, lai es būtu mamma par visiem simts, tad ir kaut kas jāziedo.
– Visiem taviem bērniem ir divi vārdi.
– Tā tas vienkārši sanācis. Bet nav tā, ka vārdi ir izvēlēti nejauši. Vecākais dēls piedzima mana vectētiņa dzimšanas dienā, un vectētiņš bija Emīls. Savukārt Andrejs bija mans vecvectētiņš.
Meita ir Asnāte, jo savulaik mana mamma gribēja man likt šādu vārdu, bet tētis iebilda. Bet sirdī es to paturēju un nolēmu, ja man būs meita, tad Asnāte. Elizabete atnāca pats no sevis.
Savukārt trešajam bērniņam vārds Niklāvs ir no mana otra vectētiņa, kurš bija Imants Niklāvs. Man pat vēl plānā nebija trešais bērns, kad ar savu vectētiņu reiz runāju, teicu, ja man kādreiz būs dēls, es viņu noteikti nosaukšu par Eduardu Niklāvu. Viņš to uztvēra ar lielu saviļņojumu un prieku.
– Kā tu izvēdini galvu?
– Pēdējā laikā kopā ar meitu dodos uz BK “Liepāja” spēlēm. Neizlaižam nevienu spēli. Mēs ļoti sekojam līdzi basketbolam, jo arī meita spēlē basketbolu.
Tas ir tas, kas man ikdienā palīdz, ja gribu atslēgties. Sekojot līdzi spriedzei uz laukuma, aizmirstas viss pārējais. Tas man patīk.

Dažreiz līdzi atnāk arī mazais dēls, jo viņš arī spēlē basketbolu. Tas ir tāds vienojošais, par ko mēs visi varam fanot un turēt īkšķus.
Bet vispār es šobrīd neizjūtu, ka man vajadzētu izteiktu relaksāciju pēc darbadienas skolā. To ir atzinusi arī mana ģimene, ka laikam es beidzot būšu atradusi savu vietu. Un arī īsto skolu.
Vizītkarte
Nora Jansone
- Dzimusi 1986. gada 15. aprīlī Liepājā.
- Liepājas Dzintara vidusskolas bioloģijas skolotāja.
- Viena no trim liepājniekiem, kas ir programmas “Mācītspēks” 2024. gada kursā.
- Ģimenē ar vīru Ainaru Jansonu aug trīs bērni: Andrejs Emīls (17 gadi), Asnāte Elizabete (13 gadi), Eduards Niklāvs (6 gadi).
- Līdz 9. klasei mācījusies Liepājas 1. vidusskolā, pēc tam – Draudzīgā aicinājuma Liepājas pilsētas 5. vidusskolā.
- Māszinības apguvusi Liepājas Medicīnas koledžā, kā arī RSU Liepājas filiālē māszinību bakalauru programmā.
- Patīk rosīties pa dārzu, apčubināt peoniju un hortenziju kolekcijas.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.