Līva Hammonda
"Kurzemes Vārds"
Būsim godīgi, rotaļlietas nevajag pat apzināti pirkt, tās vienkārši mājās uzrodas pašas no sevis lielos daudzumos, nereti ir sadāvinātas vai atdotas.
Vienā laivā kluču jūrā
Gandrīz katra jaunā mamma ir kādā sociālā tīkla grupā vai sarakstē, kur diskutē ar citām jaunajām mammām par bērnu jautājumiem, jautā, sniedz atbildes, risina problēmas vai vienkārši dalās ar ikdienas situācijām vai jokiem, ko bērni sadarījuši.
Pavisam nesen vienā tādā sarakstē ar draudzenēm, kurām bērni ir līdzīgā vecumā, sākām apspriest arī rotaļlietu jautājumu – ko darīt ar tām, kā organizēt, kur turēt?
Katra ģimene cenšas atrast un piemērot sev visnoderīgāko un ērtāko veidu, kā tās organizēt, lai aizņemtu maksimāli maz vietas visā mājā.
Ir ģimenes, kas skaisti visu saliek kastēs, ko tālāk plauktos, citiem, kam mājās ir vairāk vietas, tām atvēl atsevišķu istabu, citi rotaļlietas rotē, un bērniem ir pieejams tikai noteikts skaits katru dienu, un
ir tādas ģimenes, kas padodas rotaļlietu “uzbrukumam”, un tās atrodas visur.
“Meitenes, ko jūs darāt ar mantām? Mums tās ir pa visu māju. Es pat nesaprotu, kur tik daudz uzradušās – lielie kluči, mazie kluči, roboti, dinozauri, mašīnas… Es vairs nevaru! Kā jūs tās organizējat? Man vajag palīdzību un idejas!” tā jautāja mana izmisusī draudzene, četrgadnieka mamma, mūsu sarakstē.
Tajā brīdī gaidīju viedas atbildes, no kurām varētu iedvesmoties un mācīties arī es, jo mūsu māja daudz neatpaliek no rotaļlietu bardaka.
Man par pārsteigumu, mēs visas bijām vienā laivā, kas peldēja kluču, leļļu, mašīnu, kinderolu rotaļlietās. Un krastu neviena no mums nespēja ieraudzīt. Ko darīt?
Lēmumi ir jāpieņem
Nācu klajā ar ideju, ka varētu mēģināt likt savām meitenēm, kas ir divus un sešus gadus vecas, izšķirot mantas, kuras nevajag un ar kurām viņas nespēlējas, un tās tad atdosim citiem bērniem.
Ideja nebija slikta, vienu kasti meitenes sakrāmēja, taču nešķita, ka istabā rotaļlietu kļuvis mazāk. Nu, neko – šis ir tikai pirmais solis, varam atkārtot šo darbību vēlāk atkal.
Viena cita mamma dalījās ar savu pieredzi, kad rotaļlietas centās turēt citā istabā, kur atradās tikai mantas, taču vienalga tās dienas laikā atrada ceļu ārā no tās istabas un, kad pienāca vakars, bija visur.
Tā pat nebūtu lielākā problēma,
konflikti sākās, kad bija laiks iet gulēt un tās visas jāsaliek atpakaļ, ko neviens īsti nevēlējās darīt, īpaši jau pašu mantu īpašnieks.
Galu galā mēs nenonācām pie viena universāla risinājuma, kas derētu visām ģimenēm.
Arī mūsu mājās balsis paceļas augstākos toņos, kad ir laiks gatavoties gulētiešanai un visa meiteņu istaba ir kā nosēta ar lietām, un neviens, kā izrādās, par tām nav atbildīgs: “Es to neizdarīju! Tās nav manas! Māsa ar viņām spēlējās! Tūlīt savākšu tikai savas.”
Taču tajā liktenīgajā vakarā “tūlīt” ne tuvu nenozīmēja “tūlīt”. Pēc vairākkārtējas atgādināšanas, skaļākām balsīm un asarām (ne tikai bērnu) un nakts neizbēgamu tuvošanos tētis pieņēma lēmumu, kas pamatīgi izmainīja visu iesaistīto dzīves un ikdienas.
Lēmums bija pieņemts un tika izpildīts nekavējoties – visas rotaļlietas ceļoja uz citu istabu, ārā no meiteņu guļamistabas. Vai process bija patīkams? Ne īpaši. Vai rezultāts bija tā vērts? Noteikti!
Segas, spilveni un fortiņi
Kas tad īsti notika? Visas mantas tika aiznestas uz citu istabu, kur tagad tās dzīvos. Ar tām var spēlēties un darboties, taču pēc tam ir jānoliek turpat atpakaļ.
Bērni varēja izvēlēties un paņemt savus mīkstos mīļdzīvniekus, ar kuriem viņas pa nakti guļ kopā, taču pārējām mantām bija jāpaliek prom.
Tajā vakarā varbūt tas šķita nedaudz negodīgi, bet viņām arī tika izskaidrots, kāpēc tā darīts.
Nākamajā dienā es gaidīju, ka viņas gribēs visas rotaļlietas atpakaļ, bet kļūdījos.
Viņas ne reizi pat neapjautājās par tām. Istabā bija palikušas tikai grāmatas, papīrs zīmēšanai un daži krītiņi. Ar to tad viņas arī nodarbojās – mierīgi kopā sēdēja uz sava mazā dīvāniņa un lasīja grāmatas. Pēc tam pakrāsoja kaut ko.
Nevienai no viņām nepietrūka ne kastes ar klučiem, ne daudzo leļļu, ne tonna ar mīkstajām rotaļlietām. Nākamajā dienā bija tāpat, aiznākamajā tāpat un pēc tam arī.
Dažas dienas vēlāk es ievēroju, ka meitenes sākušas taisīt fortiņus no segām un spilveniem un savus mazos krēslus pārvērtušas par mašīnām, kur vizina mīļlāčus.
Pēc tam ar bērniem sarunājām – katru svētdienu viņas var izvēlēties katra trīs rotaļlietas, ar kurām gribēs visu nākamo nedēļu spēlēties, un tad nākamajā svētdienā, ja vēlēsies, varēs samainīt pret trīs citām.
Pirmās trīs viņas katra izvēlējās (pirms trīs nedēļām) un līdz pat šai dienai ar tām mantām nav ne spēlējušās, ne arī ir ieinteresētas tās samainīt pret citām.
Ko mēs no šī iemācījāmies?
Bērniem daudz rotaļlietu nav nepieciešams. Pēc mūsu pašu novērojumiem, bieži vien viņiem labāk patīk spēlēties ar iepakojumu, kurā bija mantas, nevis pašu rotaļlietu.
Mūsu meitenes pārstāja strīdēties par mantām, viņas kļuva radošākas un izdomāja dažādas spēles.
Ir beigušies ikvakara cīniņi par mantu sakārtošanu (mēs neatstājam nekārtību mājās, kad ejam gulēt, – visu saliekam pa vietām, gan virtuvē, viesistabā, kā arī bērnu istabā).
Un vēlreiz pierādījās, ka interesantāk ir spēlēties ar kurpju kasti, ko var pārvērst gan par auto, gan par leļļu māju vai slēptuvīti, un, pārklājot segas pāri galdam, izveidojas fantastiska mājiņa zem galda, kur var sanest spilvenus un dzīvoties.
Bērniem ir nepieciešamas lietas, ar ko spēlēties, bet tām obligāti nav jābūt rotaļlietām. Tie var būt katliņi, karotes, kurpju kastes, vates bumbiņas, tualetes papīra iekšējie kartona rullīši.
Bez pārlieku daudz mantām bērni vairāk komunicē savā starpā un veido draudzības.
Tuledas Universitātes zinātnieku veiktajā pētījumā “Rotaļlietu skaita ietekme uz mazu bērnu spēlēšanos” pierādīja, ka, piedāvājot mazāk rotaļlietu, mazi bērni iesaistījās ilgākā spēļu periodā ar katru rotaļlietu un demonstrēja koncentrētāku uzmanību un radošumu salīdzinājumā ar situāciju, kad bērniem tika piedāvāts vairāk rotaļlietu.
Tas norādīja, ka ierobežotāka rotaļlietu izvēle var veicināt dziļāku iesaisti iztēles spēlēs.
Tā ka, mīļie vecāki, droši izšķirojiet savu bērnu mantu kastes un atdodiet lieko citiem, un vērojiet, kā mainās jūsu bērni un viņu spēļu pieredze. (Jā, mazās kinderolu mantiņas drīkst izmest.)
Padomi
Kā panākt, ka bērns pats sakārto savas rotaļlietas?
– Kad rotaļu laiks tuvojas beigām, brīdini bērnu, ka drīz būs jāsakopj istaba. Tādējādi atvase būs psiholoģiski gatava beigt rotaļas un sakārtot mantas.
Pēkšņas prasības pārtraukt spēles var radīt lieku stresu un bērna pretošanos, jo īpaši, ja mazais rotaļā ir ļoti aizrāvies.
– Pamēģini vienoties par konkrētu laiku, kad katru dienu bērns sakārto rotaļlietas. Kad režīms būs iegājies, atliks tikai ik pa laikam atgādināt.
– Dod konkrētu darba uzdevumu: “Lūdzu, ieliec / saliec spēles plauktā / lelles grozā / apģērbu skapī!” Bet nesaki: “Tūlīt pat savāc šo nekārtību!”
– Izvairies no draudiem. Vienkāršs lūgums salikt koka klučus sarkanajā kastē būs daudz iedarbīgāks par draudiem sadot pa mizu, ja mazais tūdaļ pat “nesavāks aiz sevis atstāto miskasti”.
– Palīdzi ar uzvedinošiem jautājumiem atrast mantām īsto vietu: “Interesanti, kur dzīvo lellīte / stāv automašīna / nakšņo sunītis?” u.tml. Jaunākiem bērniem tas atgādinās rotaļu.
– Ja darāmā ir daudz, iesaisties arī tu. Kopā jūs to paveiksiet ātrāk. Izaicini bērnu uz sacensībām: “Varu saderēt, ka tu salasīsi un noliksi vietā klucīšus, pirms tētis būs paguvis izjaukt dzelzceļu… Uzmanību, gatavību, starts!”
– Rotaļlietu kārtošanas laikā vari dziedāt dziesmas vai skaitīt grozos un kastēs liekamās mantas. Tas īpaši patīk divus trīs gadus veciem bērniem.
Paralēli vari mācīt krāsas: “Lelles liksim zaļajā grozā, bet lego klučus – baltajā.”
– Istabas kārtošana var kļūt par rotaļu noslēdzošo daļu. Mantu grozi var būt vilciena vagoni, kuros rotaļlietām jāpaspēj “salēkt”, lai nenokavētu vilciena atiešanu (atdarini vilcienam raksturīgās skaņas – čuk-čuk, lokomotīves svilpienu u.c.).
Papīrkurvis var apmierināti pateikt paldies par garšīgo papīru.
– Neaizmirsti pateikt bērnam paldies pēc tam, kad viņš ir sakārtojis mantas un palīdzējis uzkopt mājvietu. Atceries, ka mazi bērni neizjūt vajadzību pēc kārtības – tā ir pieaugušo vēlme.
Avots: mammamuntetiem.lv
