Lai pievērstu valsts amatpersonu uzmanību bēdīgi slavenā ceļa, kas savieno Liepāju ar Rucavu un Lietuvas robežu, sliktajam tehniskajam stāvoklim, šorīt šī ceļa posmā uz Latvijas un Lietuvas robežas tika rīkota simboliska bedru aizlāpīšanas talka. Tās laikā rucavnieki, bruņojušies ne tikai ar lāpstām, bet pat ar smago tehniku un piepalīdzot lietuviešiem, lāpīja bedres uz autoceļa “A11”, novēroja portāls.

Kaut sākotnēji bija plānots, ka protesta akcijā varētu piedalīties ap pussimts iedzīvotāju, kurus uztrauc sliktais ceļa stāvoklis, simboliskajā bedru lāpīšanā piedalījās vairāk nekā simts cilvēku – gan rucavnieki un apkaimes iedzīvotāji, gan lietuvieši, kuri izmanto šo autoceļu. Bruņojušies ar plakātiem un nepieciešamajiem rīkiem un tehniku bedru aiztaisīšanai, ļaudis lāpīja bedres asfaltā pie Lietuvas robežas.

“Akcija notiek uz Lietuvas robežas, kur beidzas skaistais ceļa posms Lietuvas teritorijā un sākas sliktais ceļš Latvijas teritorijā,” norādīja Rucavas novada domes priekšsēdētāja Līga Stendze. “Mēs labprāt gribētu, lai ierastos arī pārstāvji no valdības, sevišķi jau Finanšu ministrijas, taču nav jābūt gaišreģim, lai saprastu, ka viņi neieradīsies,” viņa atzina, piebilstot, ka šogad uz šī ceļa atkal izveidojušās bīstamas bedres, kurās iebraucot sabojātas desmitiem vieglo un arī kravas automašīnu.

“Situācija ir patiešām dramatiska, jo bedres ir dziļas un ar asām malām,” skaidroja Rucavas novada domes priekšsēdētāja, piebilstot, ka arī pati, dodoties uz Liepāju, redzējusi vairākas automašīnas, kas bedru dēļ cietušas. “Dienas laikā vēl ir iespējams kaut kā izlīkumot, taču tumsā vai lietus laikā no bedrēm izvairīties ir ļoti grūti,” atzīst L.Stendze, uzsverot, ka ar katru gadu situācija tikai pasliktinās. Arī pērn tika rīkots pikets pret slikto ceļa stāvokli: “Visas demokrātiskās metodes, lai pievērstu valsts uzmanību ceļa sliktajam stāvoklim, esam izmēģinājuši. Varbūt tagad būs jāizdomā kaut kas neatļauts.” 

Turklāt sapulcējušies cilvēki bija manāmi pārsteigti, jo aizvadītās nedēļas nogalē, acīmredzot, uzzinājuši par plānoto akciju, atbildīgie par ceļa uzturēšanu, bija intensīvi lāpījuši bedres uz autoceļa Liepāja – Lietuvas robeža visā tā garumā līdz robežai ar Lietuvu. Vietējie iedzīvotāji portālam zināja teikt, ka vēl vakar ap pulksten pieciem pēcpusdienā turpinājies šis process.

Ļaužu teikto apstiprināja arī Rucavas novada domes Komunālās saimniecības vadītājs Edgars Riežnieks: “Vakar ap četriem pēcpusdienā rosījās pie pašas robežas. Ne tikai prāvākās bedres ar asfalta masu piepildīja, bet arī ceļa malu nogreiderēja. Strādājuši rūpīgi, jo mums šodien maz palicis, ko lāpīt.”

Piketa dalībnieki, kuri bija mērojuši ceļu no Lietuvas, līdzi bija paņēmuši ne tikai karogus, bet arī vairākus plakātus. Kā portālam norādīja Klaipēdas apriņķa latviešu asociācijas “Atpūta” vadītājs Godfrīds Tapiņš, viņš ar plakātu, uz kura rakstīts: “Neļausim dzīvības ceļam būt bedrainam!”, no Klaipēdas uz šo protesta akciju ieradies tādēļ, ka autoceļu Liepāja – Lietuvas robeža uzskata par dzīvības ceļu: “Jaunie varbūt to nezina, bet kara laikā uz šī ceļa gāja bojā daudz cilvēku. Un kas šodien pateiks, cik pankoku, jā, tieši tā es saucu ielāpus uz brauktuves, ir uz šī ceļa no Liepājas līdz Lietuvas robežai? Un vai ir izvērtēts, cik naudas 20 gadu laikā šajos pankokos ielikts? Šis ir vienīgais ceļš gar jūras krastu uz Liepāju. Vai tiešām nav iespējams to salabot? Atvedu rupjo maizi Latvijas laikrakstu pārstāvjiem, lai viņiem pietiek spēka ik nedēļu informēt sabiedrību un valdību par šī ceļa katastrofālo stāvokli.”

Klaipēdnieks Virgīnijs Partouks, bruņojies ar vairākiem plakātiem (“Brāļi latvieši, ciemiņi grib ceļu bez bedrēm”, “Bedrēm – nē! Draudzībai – jā!”, “Ceļam pie kaimiņiem jāvieno, nevis jāšķir”) skaidroja, ka ieradies tādēļ, ka nav vienaldzīgs pret pierobežas iedzīvotāju rūpi: “Gribu atbalstīt latviešus. Un kaunināt Latvijas valdību, jo šis mums ir svarīgākais ceļš uz Latviju. Nebraucu gan uz Liepāju pārāk bieži, bet arī tad uz šī ceļa tiek bojāti transportlīdzekļi.”

Rucavnieki Mārtiņš Meldrājs un Uldis Mera lāpstām rokās bija apņēmības pilni: “Ja jau valdība neliekas ne zinis, tad ceļš jāsāk labot mums pašiem. Kādam taču tas ir jādara.”

Otomārs Ozols, kurš ir rucavnieks jau 30 gadu, portālam atzina: “Ceļš kļūst jo gadu, jo briesmīgāks. Regulāri te sabojāju transportlīdzekļus – gan privāto auto, gan darba mašīnu. Ja no bedrēm, jau zinot vietas, kur tās visbīstamākās, pamanos izvairīties un tādēļ ritošo daļu transportlīdzekļiem izdodas pasaudzēt, tad regulāri cieš auto vējstikli. Priekšā braucošo auto uzceltie asfalta gabali jau vairakkārt saplēsuši stiklus, nācās tos mainīt.”

Viņš sakās esam patriots un iepirkties tomēr biežāk brauc uz Liepāju, kaut Lietuva tuvāk un uz turieni ceļš labāks. Taču optimistiski noskaņots O.Ozols nav: “Akcija neko nedos, ja neļaus bloķēt ceļu un tādējādi problēmai pievērst uzmanību. Šī ir jau otrā akcija, bet mēs, kā jau latvieši, esam miermīlīgi, neprotam vajadzīgo prasīt skaļi un ar vērienu.”

Savukārt Rucavas sievas, ņemot talkā melno humoru, protesta akcijas dalībniekiem ierosināja, ka vajadzētu rīkot referendumu par šīs puses pievienošanu Lietuvai: “Tur labāki ceļi. Mūsu valstsvīri varētu nevis doties pieredzes apmaiņā uz Austrāliju un vēl citām tālām un eksotiskām zemēm, bet gan tepat uz Lietuvu, lai iemācītos, kā ceļus būvēt un kārtībā uzturēt.”