Pareizo, dabai draudzīgo rīcību saraksts kļūst garāks. Jau tagad dzīvojam un domājam nedaudz citādi nekā pirms gadiem divdesmit. Vērojot apkārt notiekošo, rodas sajūta, ka būs jāmainās vēl.

Par to, kādas ir tendences dabas aizsardzībā, klimata pārmaiņu mazināšanas politikā un ar to saistītajās jomās, runājām ar Pasaules Dabas fonda (PDF) direktoru Latvijā Jāni Rozīti.

Apņemšanās ir, pietrūkst rīcības

J. Rozītis nešaubās, ka pasaule strauji mainās un mēs būsim spiesti mainīt paradumus, dzīvot citādi, nekā esam raduši.

Tas notiks gan klimata vai dabā notiekošo pārmaiņu, gan sociālo un ekonomisko apsvērumu dēļ.

J. Rozītis uzsver, ka šobrīd par klimata pārmaiņām vai dabas situāciju runā vairāk nekā jebkad. Turklāt – visaugstākajā pasaules valstu līderu līmenī.

Periodu pirms gadiem 20–30 var raksturot kā pierādījumu vākšanas laiku. Tad sākās pētījumos iegūto datu un secinājumu pārnešana uz dažādiem politiskajiem dokumentiem, plāniem un stratēģijām, kam reāla rīcība nesekoja.

Tikai pēdējos gados deklarācijām sāk sekot finansējums, kas paredzēts, lai aprakstīto vides politiku sociālajā un ekonomikas jomā īstenotu.

Nupat arī likumos iekļautas dažādas ar vides aizsardzību saistītas normas, kas obligāti jāievēro.

“No pamudinājuma kaut ko darīt brīvprātīgi, lai sasniegtu vides politikas mērķus, aizvien virzāmies likuma spēka nepieciešamības virzienā, jo

brīvprātība nav sevi attaisnojusi, būdama ļoti lēna vai pat zaļmaldinoša,”

rezumē J. Rozītis.

Iesaistās arī privātā sfēra. Šobrīd ir nepieredzēti daudz biznesa apņemšanos rīkoties, lai uzlabotu situāciju.

“Gandrīz visiem lielajiem uzņēmumiem ir klimata neitralitātes, emisiju samazināšanas, aprites ekonomikas ieviešanas un – aizvien biežāk – arī bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas mērķi,” stāsta PDF direktors.

“Tomēr, skatoties uz faktiem – statistikas rādītājiem –, redzam, ka aizvien vairāk ir produktu un pakalpojumu, kas rada vides blaknes. Piemēri ir jebkurā nozarē,” viņš uzsver.

Runa ir par izaugsmi, kas pati par sevi var būt pozitīvi vērtējama, bet diemžēl kavē klimata pārmaiņu mazināšanas un dabas kvalitātes saglabāšanas mērķu sasniegšanu.

Lai gan runājam par digitalizāciju, pieaug papīra patēriņš. Vēlamies tērēt mazāk, lai brauktu, lidotu utt., bet notiek pretējais – cilvēki pārvietojas aizvien vairāk. Spriežam par videi draudzīgu lauksaimniecību, bet minerālmēslu patēriņš pieaug.

Aizvien notiek zemes transformācija, veicot atmežošanu, lai gan daudzas valstis ir vienojušās to samazināt. Globāli pieaug arī fosilo energoresursu patēriņš un CO₂ emisiju apjoms.

“Tie ir fakti, kas parāda, ka

mēs veicam piesārņojošas, klimata pārmaiņas veicinošas un dabas daudzveidību mazināšanos darbības. Zinātne par to nešaubās,”

pauž J. Rozītis.

“Opozīcijas galvenais arguments ir tas, ka klimata pārmaiņas notikušas vienmēr, tam nav saistības ar cilvēku ietekmi. Es priecātos, ja tā būtu, bet pretējo pierāda tas, kā aug temperatūru rekordi, pārmaiņas dabā, arī ekstremālu laikapstākļu gadījumi.”

Tam, ko piedzīvojam tagad, būtu jānotiek simtgadēs vai tūkstošgadēs, nevis desmitgadēs.

Sarežģījumus radīs tas, ka ilgi esam pētījuši, analizējuši un runājuši, bet maz kaut ko būtisku paveikuši. Lai piebremzētu klimata pārmaiņas, pirms 30 gadiem vajadzēja būt sasniegušiem tik, cik ir paveikts šodien.

“Ir notikusi milzīga kavēšanās.

Ja kaut ko vēlamies paveikt jēgpilni, tagad būs daudz jāizdara ātri. Tas, protams, radīs pretestību. Cilvēki būs neapmierināti, jo nesapratīs, kas jādara un kāpēc, būs neērtības, informācijas trūkums, vajadzēs papildu ieguldījumus,” prognozē PDF direktors.

Tas notiek jau šobrīd. Ir dažu jomu pārstāvji, kuri aicina atkāpties no vides prasībām par labu citiem ieguvumiem.

Cēloņi un sekas – tas attiecas arī uz mums

Zinātnieki nesteidz kaut ko apgalvot, kamēr nav iegūti neapšaubāmi pierādījumi.

“Tomēr neformālās diskusijās viņi runā, ka

šī desmitgade, iespējams, ir pēdējā, kas ievērojami neatšķiras no tā, kā dzīvojam līdz šim,”

teic J. Rozītis.

Nākamajos 10–20 gados pārmaiņu ātrums pieaugs. Līdz ar to ir gana liela iespēja, ka pusmūža cilvēks, kuram patlaban ir 40 gadu, dzīves nogalē pēc 40–50 gadiem, salīdzinot to, kāda bija pasaule, viņam tajā ienākot, un kāda tā ir aizejot, secinās – ļoti pārvērtusies.

Pārmaiņām dabā būs gan sociālās, gan ekonomiskās un politiskās sekas. Iespējams, piedzīvosim plašāko migrāciju, kāda jebkad bijusi.

Tiek lēsts, ka dzīvot citur vēlēsies no 300 miljoniem līdz pat 1,2 miljardiem cilvēku, kuri iepriekšējās dzīvesvietās vairs nevarēs uzturēties neciešama karstuma, sausuma vai citu iemeslu dēļ.

“Mums Latvijā plašas diskusijas izraisa 50–200 migrantu,”

teic sarunbiedrs.

Migrācija un konkurence par dabas resursu izmantošanu var radīt militārus konfliktus. Mainoties sugām, mainās bioloģiskās ķēdes, kas ietekmēs dažādas tautsaimniecības nozares un arī cilvēku veselību.

Bet Latvija taču ir dievzemīte, ne mums lielu plūdu, ne postošu zemestrīču! J. Rozītis teic, ka pie mums ir novērojama tendence uzskatīt, ka klimata pārmaiņas uz mums neattiecas. Neesam to galvenie izraisītāji, turklāt Latvija ir zaļa un tīra.

“Šāds uzskats ir kļūdains. Ja saimniekošanā ir “caurumi” attieksmē pret vidi, tad

katrs, kurš dodas uz veikalu, izmanto transportu, dažādus pakalpojumus, ietekmē vides kvalitāti gan lokālā mērogā, gan globāli,”

viņš vērtē.

Tas, ka mums ir samērā mazapdzīvota valsts ar vāji attīstītu rūpniecību un mazāk intensīvu lauksaimniecību, nenozīmē, ka viss kārtībā.

“Piemēram, tikai trešdaļa iekšzemes ūdeņu Latvijā ir labā kvalitātē. Dabas vērtības ūdeņos, mežos, pļavās var vērtēt kā bēdīgas. Dabas aizsardzībā esam vieni no pēdējiem Eiropā, turklāt nevis domājam, kā sabalansēt dabu ar saimnieciskajām vajadzībām, bet mainām normatīvus, lai cirstu vēl jaunākus un tievākus kokus kailcirtēs,” piemēru min sarunbiedrs.

Vairāk ļaužu, vairāk problēmu

Būtisks faktors, kas noteiks, kādi jautājumi būs jārisina, veidojot vides politiku, ir apdzīvotība. Šobrīd pasaulē ir vairāk kā astoņi miljardi iedzīvotāju, un aplēses liecina, ka nemaz nav ilgi jāgaida, līdz būsim 10 miljardi. Un visi ir resursu patērētāji!

“Esam pieraduši dzīvot labos apstākļos un nebūsim gatavi no tā strauji atteikties.

Piemēram, situācija Indijā – pat, piedzimstot graustu rajonā, gadu septiņu vai deviņu vecumā ikviens bērns tiek pie viedtālruņa un redz, kā dzīvo citur. Un viņi vēlas dzīvot tā, kā dzīvojam mēs.”

Un, visticamāk, nepieredzēsim to, ka cilvēki mazāk turīgās valstīs atteiksies no šādām ambīcijām. Problēma ir tā, ka pārticīgās dzīves pamatā ir ne jau ilgtspējīgs patēriņa modelis. Jau tagad patērējam vairāk resursu, nekā planēta spēj nodrošināt, nekaitējot videi.

Aizvien pieaug energoresursu patēriņš. “Enerģētikas jomā līdz šim bijis vairāk deklaratīvu paziņojumu nekā reālas rīcības,” uzskata PDF direktors.

Tomēr var prognozēt, ka nākotnē fosilo enerģijas avotu izmantošana samazināsies līdz minimumam, pat ja tas nenotiks nākamajā desmitgadē.

Milzīgā ātrumā notiek tehnoloģiskā attīstība ar mērķi mazināt ietekmi uz vidi,bet diez vai šobrīd var pārliecinoši atbildēt uz jautājumu, cik ātri tiks sasniegts vērā ņemams rezultāts. Izskan kritika, ka daža tehnoloģija, piemēram, elektroauto akumulatori, radīs lielāku kaitējumu videi nekā ar degvielu darbināmie auto.

J. Rozītis uzskata, ka ietekme ir jāvērtē, bet nevar aizmirst, ka jebkādas tehnoloģijas pirmā versija bieži vien nav vislabākā un efektīvākā.

“Lai kuras jomas ekspertam pajautātu,

bieži nākotnes cerības dzīvot kā līdz šim tiek saistītas ar tehnoloģijām. Daudzi tam tic. Bet tas ir ļoti apšaubāmi.

Lai pasaule saglabātos tādā veidolā, kādā mēs to gribam redzēt, būs jāmaina paradumi, tradīcijas, jāmeklē videi draudzīgāki risinājumi savā dzīvesveidā. Ar tehnoloģijām vien nepietiks,” uzsver PDF direktors.

Vai un cik spējam mainīties, ir nepatīkams jautājums, jo atbilde droši vien slēpjas labi zināmajā faktā, ka vairākums cilvēku to dara nelabprāt.

J. Rozītis uzskata, ka ir dažādi risinājumi. Īstermiņā – finansiāls atbalsts, kas mudinātu mainīt rīcību gan mājsaimniecībās, gan uzņēmējdarbībā. Komersantus videi draudzīgākas rīcības virzienā varētu pavērst tirgus un politiski apstākļi, kā arī ierobežota resursu pieejamība.

Tālākā nākotnē risinājums ir sabiedrības zināšanas un attieksme. To var sasniegt ar pārdomātu vides izglītību skolās, kas gan jāsāk jau šodien.

“Mēs neesam spējuši tās dabas un vides zinības, kas līdz šim apgūtas skolā, savienot ar ekonomiku un sociālajiem izaicinājumiem, cilvēku veselību un labklājību. Tas ar izglītības palīdzību būtu steidzami jāmaina,” pauž PDF direktors.

Pie jebkura scenārija ir jāsaprot, ka būs jāmainās, lai pielāgotos citādiem apstākļiem, un no tā izvairīties nevarēsim.

“Liela daļa cilvēku spēs adaptēties, bet jāsaprot, ka dzīvojam kopā ar miljoniem sugu,” piebilst sarunbiedrs.

Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu. Par publikācijas saturu atbild SIA ”Kurzemes Vārds”.