liepajniekiem.lv
Pirms deviņiem mēnešiem Ovālajā kabinetā piedzīvojām negaidīti pazemojošu ofensīvu pret Ukrainu.
Toreiz talkā nāca Eiropas līderi, kas kopīgi ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski kaut kādā veidā izstūrēja no sarežģītās situācijas. Bija arī brīdis, kad Vašingtona uzspieda uz Kremli.
Bet pirms divām nedēļām Ukrainas prezidents Zelenskis atkal tika nolikts pie sienas un ASV spieda tieši virsū.
Kaut gan it kā pie akseleratora pedāļiem ķērās viņa īpašais korišs Stīvs Vitkofs un znots Džareds Kušners, vai kāds tic, ka viņi pie Krievijas un Ukrainas attiecību svirām darbojas bez sava priekšnieka ziņas?
Kaut gan sen jau ir saprotams, ka ASV prezidentu Donaldu Trampu neinteresē ne Ukraina, ne taisnīgs miers, viņu interesē kara izbeigšana par jebkuru cenu, kuru maksātu ukraiņi vai krievi.
Galvenais ir ierakstīt savā Nobela prēmijas piezīmju blociņā vēl vienu pārtrauktu konfliktu.
Ja tas atsāktos pēc zināma laika, tad jau vainīga būtu kāda no pusēm vai abas puses, kāda tam nozīme. Pozitīvais ieraksts būtu izdarīts.
Varbūt Tramps uzticas sarunvedējiem un devis viņiem brīvu vaļu – galvenais, lai tiktu panākts rezultāts, nav svarīgi, ukraiņi krīt ceļos vai izdara pašnāvību.
Un Vitkofs izvēlējās vieglāko variantu: pierakstīt Krievijas prasības un likt to galdā kā kopīgu plānu… Pēc nopludinātajām sarunām Vitkofa un Krievijas pārstāvju starpā par to šaubu nav.
Patiesībā tas ir milzu skandāls, kas ASV vairs par tādu neskaitās. Šis ir viens no “globālās pozicionēšanas sistēmas” jauninājumiem, ko līdzi nes Trampa proponētā jaunā pasaules kārtība. Skandāls tas būtu visās iepriekšējās administrācijās.
Šajā baltiešiem un daudziem eiropiešiem nepieņemamajā lietu kārtībā, kad agrākais “pasaules policists” nostājas nevis cietušā, bet agresora pusē, tagad ir jādzīvo.
Un ir maz tādu drosmīgo, kas spēj ASV diktētajam “miera plānam” atklāti iebilst.
Vismaz valstu pašā augstākajā līmenī.
Globālajā deju placī, kurā Tramps atskaņo mūziku, ir jāmāk izvēlēties īstos deju soļus. Tādus, kuri patīk Baltā nama saimniekam, neaizmirstot ik pa laikam paklanīties viņa priekšā, pateicoties par miera centieniem.
Tiesa, ir jāmāk arī stāvēt pretī pārspēkam ar vardarbīgām tieksmēm. Un to Eiropa cenšas darīt. Jāizliekas, ka deju partneris ir ļoti patīkams, kaut arī kādam patiesībā viņš derdzas.
Pilnīga pakļaušanās visam, kas nāk no aizeokeāna, nozīmētu Eiropas nodošanu.
Te nav runa tikai par Ukrainas situāciju, bet arī par to, kas notiks mūsu kontinentā un pasaulē pēc potenciālā kara beigām.
Nu, nedrīkst Eiropa parādīt, ka ir tik vāja un bezspēcīga, ka gatava skatīties, kā kāds ir gatavs izvarot vienu no Eiropas valstīm, un sevi mierināt, ka tas jau tikai tā pa pusei ir.
Karš ir atradinājis no cilvēcības. Pie kara jau pierasts.
ANO, ASV un Eiropa verbāli klusē par kara noziegumiem (nerunājot nemaz par praktiskām spējām), kurus ik nakti pastrādā Putina režīms, vēršoties pret civiliedzīvotājiem un energoinfrastruktūru, kas atņem cilvēkiem dzīvotspējas pamatus – ūdeni, siltumu, gaismu, pārtiku. Dzīvību – tas ir pirmais, ar ko vajadzēja sākt uzskaitījumu.
Pēdējā miera piedāvājuma varianta ukrainiskie koriģējumi mums īsti nav zināmi, ir kaut kādas drumslas. 28 miera punkti transformējās 19 vai citādi?
Cik saprotu, te nav runa par to, ka ukraiņi negribētu mieru vai pamieru. Ir stāsts par to, kur būs abu pušu saskares līnija un kādas būs garantijas Ukrainai pēc tam.
Jo citādi šim puspamieram nav jēgas.
ASV un Ukrainas delegāciju tikšanās noslēgusies, un Kremļa draugs Vitkofs atkal pošas uz Maskavu.
Amerikāņu daļā, kas pilnvērtīgi iesaistīta sarunu procesā, nenoliedzami sarežģītā situācijā ir vismaz viena saprāta balss – valsts sekretārs Marko Rubio. Tieši viņš ir tas, kas liec kārti pretēji Vitkofam un Kušneram.
Un, ja arī Rubio dažkārt izsakās neviennozīmīgi, jāsaprot, ka viņš ir starp diametrālu pozīciju dzirnakmeņiem.
Ja ārlietu pārzinātājs atklāti pretdarbotos Trampa administrācijai, viņam būtu no amata jāaiziet un tad vietā, iespējams, nonāktu vēl viens “vitkofs”. Un tas būtu vēl ļaunāk.
Kas notiks tālāk? Mēģināšu prognozēt. Vitkofs aizlidos pie Putina, pastāstīs, ko grib Zelenskis, un Putins tam nepiekritīs. Tieši tik vienkārši!
Līdz ar to miera plāns atkal “nomierināsies” un Tramps lūkos, kā organizēt jaunu deju pasākumu.
Krievijas cars Putins ir pamatīgās sprukās. Viņam, gluži tāpat kā viņa vadītās autoritārās valsts ekonomikai, nav nevienas labas izejas no sarežģītās situācijas.
Tās sarežģītība slēpjas ne jau apstāklī, ka ukraiņu karaspēks pārņemtu iniciatīvu frontē un sāktu atgūt savas teritorijas, bet gan tajā, ka ar tā saucamo SVO nevar sasniegt tos mērķus, kuri sākotnēji tika deklarēti – demilitarizēt, denacificēt…
Laika gaitā mērķi sāka izplūst, agresorvalsts vienkārši, upurējot milzīgu skaitu savu pilsoņu, gruvešos pārvērš kaimiņa zemes, tās iekarojot.
Ja Rietumu palīdzība Ukrainai neapsīks, Krievija nespēs ekonomiski tam pretoties.
Tas ir slikts scenārijs, jo ies bojā daudz cilvēku, bet labāks, nekā Ukraina tiktu pilnībā iznīcināta un atstāta neaizsargāta kā atvērti vārti uz Eiropu.
Kremļa saimnieks apzinās, ka karu valsts ilgi nespēs izturēt. Bet saprot arī to, ka pašreiz viņš to nevar izbeigt. Faktiski Putins ir drošībā tikmēr, kamēr rit karš.
Tad, kad tas beigsies, sāksies kara izvērtēšana un radīsies daudzi grūti atbildami jautājumi. Ko Krievija ieguvusi; vai bija vērts zaudēt simtiem tūkstošu savu cilvēku dzīvību; vai cīņa par mistiskiem mērķiem attaisno valsts ekonomikas iznīcināšanu un progresa liegšanu uz daudziem gadiem; ko tagad darīt ar iekaroto postažu utt.?
Latvijā
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Latvijas IKP deviņos mēnešos pieaudzis par 1,7%.
Pagarinās pastiprinātu robežapsardzības režīmu pie Baltkrievijas.
Saglabājas saspringta situācija valdošajā koalīcijā.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Satiksmes ministrs Atis Švinka uzskata, ka ir jāvērtē sliežu ceļu nojaukšana Krievijas virzienā, apzinoties, ka tas pilnībā apturēs tranzītbiznesu Latvijā arī kravām no Āzijas.
Pasaulē
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Notiek Minhenes Drošības konferences organizatoru rīkotā ikgadējā sanāksme.
Ukrainas delegācija ASV cenšas panākt cieņpilnu mieru.
Pēc korupcijas skandāla atkāpjas Ukrainas prezidenta kancelejas vadītājs Andrijs Jermaks.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Polijas prezidents Karols Navrockis atceļ tikšanos ar Ungārijas premjerministru Viktoru Orbānu, paužot neapmierinātību ar pagājušajā nedēļā notikušo Orbāna audienci Maskavā pie Putina.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
