liepajniekiem.lv
Jau gadiem ilgi zinājām, taču mīļā miera labad pievērām acis uz daļas tā saukto krievvalodīgo attieksmi pret mūsu valsti. Tikai paburkšķējām par nevēlēšanos runāt latviski, un viss. Taču tagad uz kara fona kopā ar naidu pret Ukrainu parādās arī Latvijas vērtību nicināšana.
Droši vien tā parādīsies vēl vairāk, kad sāksies padomju režīma pieminekļu demontāža un Krievijas zinātnieku un literātu vārdā nosaukto ielu pārdēvēšana. Un kā gan citādi, ja jau tagad cilvēkus biedē, ka pieminekļu aizvākšanai sekošot padomju laika izglītības un zinātnisko grādu neatzīšana, un liek saprast, ka tad jau būs vaļā gals dažādu represiju maisam. Jo ir cilvēki, kuri joprojām nespēj pārdzīvot PSRS sabrukumu un kuriem ar padomju režīmu saistās nostalģiskas atmiņas kā par skaistu laiku, kad valsts bija tik varena, tik varena.
Vienīgais, ka viņi tā arī nespēj atbildēt uz jautājumu, sak, ja jau valsts tiešām bija tik varena, kāpēc tā sabruka kā kāršu namiņš.
Nav šaubu, ka pieminekļu novākšana būs viens no faktoriem, ar kuru tracināt cilvēkus, lai parādītu, cik Latvijas valsts ir netaisnīga, un tādējādi mudināt Saeimas vēlēšanās balsot par partijām, kuras padomju laikiem nav pagriezušas muguru.
Augsne tam ir auglīga, jo cilvēkus gan nogurdinājuši, gan apjukumu izraisījuši karš un kovida sērgas atgriešanās. Vēl jo vairāk, ja gadiem ilgi dzīvots Krievijas informācijas laukā, kad prāts apmulsināts tiktāl, lai nepatiku pret Latvijas valsti neturētu tikai sevī, bet parādītu, kā kādreiz dziedāja populārajā dziesmiņā, kurš šajā mežā ir galvenais. Bet, ja tā, tad var īstenoties uzskats, ka iekšējais ienaidnieks ir bīstamāks par ārējo ienaidnieku.
Protams, tam jau ir drošības struktūras, lai neko draudīgu nepieļautu, un galu galā pret Latvijas valsti vērstas akcijas varētu pamodināt sabiedrības to daļu, kura nesaprot, ka demokrātiskā iekārtā viens no savas valsts drošības nostiprināšanas veidiem ir piedalīšanās vēlēšanās.
Saprotu, ka tas izklausās pārāk didaktiski, pārāk vienkāršoti, taču arī tā ir iespēja apliecināt tādu tik svarīgu jēdzienu kā Dzimtenes izjūta.
Runājot par Krievijas karu pret Ukrainu, rodas iespaids, ka tas Krievijā kļūst arvien nepopulārāks. Jo kā gan citādi Kremļa politiķiem un propagandistiem vajadzētu atkal un atkal meklēt attaisnojumus iebrukumam. Iegansts par cīņu pret nacismu izrādījies pārāk baltiem diegiem šūts, jo nevienu nacistu Ukrainā tā arī nav izdevies atrast.
Vairs neder arī mērķis atvirzīt NATO tālāk no Krievijas robežām, jo kara laikā noticis gluži pretējais – Ziemeļatlantijas alianse pievirzījusies Krievijai vēl tuvāk.
Tagad pie visa vainīgas Vācija un Francija, jo neizdevās īstenot Minskas vienošanos, ko bija parakstījušas arī šīs valstis, un Krievijai nekas cits neatlicis kā uzbrukt, lai Rietumu spēki no Ukrainas neuzbruktu tai. Tikai te nu attaisnošanās scenārijs nedaudz aizgājis greizi, jo neapdomīgi iejaucies Krievijas prezidents Vladimirs Putins, pasakot skaidri un gaiši, ka Krievija neko neiekaro, tikai atgūst…
Tātad Kremļa valdnieks jau jūtas kā PSRS atjaunotājs, kuram jāatgūst pirms vairāk nekā 30 gadiem zaudētā Ukraina. Un tad jau iespējams, ka īstenosies prognoze, ka tajos Ukrainas reģionos, kurus Krievija jau iekarojusi, 11. septembrī notiks referendums un tā iznākumā reģioni pievienosies Krievijai.
Kāpēc 11. septembrī? Tāpēc, ka tajā dienā Krievijā paredzētas vēlēšanas un tās jāsaista ar kaut kādu panākumu karā pret Ukrainu. Kā bija pieņemts PSRS laikos – tas un tas notika par godu vēlēšanām.
Tikai tādā gadījumā Krievijai līdz tam jānostiprinās šajos reģionos, bet par to īstas pārliecības nav, jo Krievijas karaspēks joprojām neko citu nespēj kā apšaudīt Ukrainas pilsētas un iznīcināt civilos objektus un civiliedzīvotājus.
Nespēj arī tā iemesla dēļ, ka gan Ukrainas spēki apšauda Krievijas munīcijas noliktavas un iznīcina tās, gan pieņemas spēkā partizānu kustība, un tāda notiek pat Krimā. Te nu var atkārtot to, ko Ukrainā runāja pirms 80 gadiem, proti, ka partizānu kustības dēļ zeme deg zem okupantu kājām. Tikai tagad okupanti ir no citas debespuses.
Var jau cerīgi raudzīties arī uz to, ka Ukrainā atgriežas bēgļi. Ja nebūtu pārliecināti, ka izdosies ienaidnieku padzīt, diez vai atgrieztos. Var cerības raisīt Ukrainas militāro spēku gatavošanās sākt atbrīvot okupētās teritorijas valsts dienvidos, kā arī ASV pašu augstāko militāro vadītāju atkārtoti pavēstītais, ka Savienotās Valstis atbalstīs Ukrainu līdz galam. Tikai bēgļiem jāatgriežas vēl lielākā skaitā un teritoriju atgūšanai jāsākas, vienīgi tad varēs teikt, ka Krievijas īstenotās denacifikācijas vietā Ukraina veic deokupāciju.
Toties tagad par iespējamo lūzumu kara gaitā vairāk liek domāt Krievijas bažas, ka tai var pietrūkt spēka īstenot savus mērķus, tāpēc jāpiedabū palīgos Baltkrievija, bet līdz šim tā ir ļoti atturīga.
Jo diez vai citādi Kremļa vadoņi brīdinātu Ukrainu nemēģināt ar spēku atgūt savas teritorijas, tādā gadījumā Krievija var lietot kodolieročus.
Un diez vai citādi brīdinātu Rietumus nepiegādāt Ukrainai ieročus, jo Krievija uz to atbildēs, iebrūkot Ukrainā arvien dziļāk. Bet ko nozīmēja paredzētā trauksmes sirēnu pārbaude Krievijas pilsētās? Vai tikai baiļu iedzīšanu savas valsts iedzīvotājiem, vai arī tiešām nodrošināšanos pret ārēju spēku triecieniem? Tā kā Ukraina neuzbruks, tad atliek tikai NATO, kura arī neuzbruks, ja nu vienīgi to izprovocēs.
Bet pagaidām nekas neliek domāt par būtiskām izmaiņām kara gaitā. Krievija turpinās raķešu teroru un kārtējo reizi apliecinās, ka Kremļa režīmam nevar uzticēties, kā tas bija tikko, kad nākamajā dienā pēc Ukrainas un Krievijas parakstītās vienošanās par ukraiņu labības eksportu no Melnās jūras ostām krievi vienu no šīm ostām apšaudīja.
Savukārt ukraiņi turpinās apgūt Rietumu piegādātos ieročus, lai drīzāk sāktu pretuzbrukumu, un iespējams, ka vispirms tas būs vērsts Hersonas apgabala atbrīvošanai.
Toties pasaulē pārbīdes notiek ģeopolitiskā ziņā. Pamazām Āzijā, kur Kazahstāna attālinās no Krievijas ietekmes un gatavojas Rietumiem pārdot daudz vairāk naftas, bet Ķīna turpina savu pragmatisko politiku, noraugoties uz notiekošo un acīgi izmantojot jebkuru pārmaiņu.
Pekina labi saprot, ka bez tās palīdzības Krievijai turpmāk var klāties grūti, taču saprot arī to, ka Ķīnai pašai izdevīgāk ir sadarboties ar Rietumiem. Bet dažādas varas visvairāk savas intereses koncentrē Tuvajos Austrumos, kur ASV cenšas vairāk iegūt naftas tirgū, savukārt Krievija un Turcija mēģina sadalīt ietekmi Sīrijā un Irāna jūt iespēju palielināt savu lomu reģionā.
Latvijā
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Latvijā viesojas ANO un Eiropas Savienības augstas amatpersonas.
Latvija pērk no ASV raķešu artilērijas sistēmas.
Arvien straujāk palielinās kovida izplatība.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Uzņēmēju Uldi Pīlēnu “Apvienotais saraksts” virza par Ministru prezidentu.
Pasaulē
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Ukrainas bruņotie spēki arvien biežāk iznīcina Krievijas munīcijas noliktavas.
Turcijas, Irānas un Krievijas prezidentu tikšanās.
Eiropu plosa karstums un mežu ugunsgrēki.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Itālijas premjerministrs Mario Dragi atkāpjas no amata.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.