liepajniekiem.lv
Runājot par karadarbību, diemžēl nekā iepriecinoša, raugoties no ukraiņu pozīcijām, nav. Nedēļu pēc nedēļas dažādi eksperti optimistiski vēsta, ka tūliņ, tūliņ Krievijai vairs nebūs spēka uzbrukumam – pietrūks tehnikas, cilvēku, raķešu, bet okupanti kā sērga tik un tā lēnām lien uz priekšu.
Sakoncentrējuši plašus spēkus Austrumukrainas viducī pie Severodoneckas un Lisičanskas, krievi izvērš masīvas artilērijas, reaktīvo šāviņu, raķešu apšaudes gan no jūras, gan zemes un debesīm.
Jā, iespējams, ilgstoši šādas apšaudes nevarēs veikt, taču Ukrainas spēkiem, ja bumbas nāk virsū kā krusa, ir jāatkāpjas, jo bez karavīriem tie karot vairs nevarēs.
Ukrainas armija atšķirībā no Krievijas savu karavīru dzīvību cenšas pasargāt. To, starp citu, televīzijas kanālam “Current Time” pastāstīja kāds Ukrainas vidējā līmeņa komandieris.
Visumā Ukrainas armija darbojoties profesionāli un saliedēti, tomēr esot arī kļūdas. Komandieri mainoties, un katrs nākamais, cenzdamies uzdienēties augstākās priekšniecības acīs, pieņemot lēmumus bez rūpīgas analīzes. Tas traucējot profesionālo cīnītāju kaujas garam.
Taču ukraiņu lielākā nelaime ir smago ieroču trūkums. Un to Rietumi zināja sen. Vācijas un citu vecās Eiropas valstu vilcināšanās piegādāt ieročus arī ir noteikusi pašreizējo situāciju frontē.
Piemēram, Krievijas armija pagājušajā nedēļā (pēc ukraiņu informācijas) aptuveni 500 reižu apšaudījusi civilos objektus un infrastruktūru. Turklāt tika apšaudīts arī galvaspilsētas Kijivas centrs – kāda raķete trāpīja dzīvojamai ēkai. Ukrainas ģenerālprokurore pat sacījusi, ka Krievija nedēļas nogalē ir sarīkojusi raķešu lietu.
Tātad munīcija vēl agresoram nebeidzas. Bet ja Ukrainas armijai būtu vairāk iekārtu, ar ko kārtīgi dot pretī, rašistu raķetes un zalves nesasniegtu tik daudz mērķu, neciestu un neietu bojā tik daudz nevainīgu cilvēku.
Kādas te vēl runas un nejēdzīga bijība, ka tikai ukraiņiem neiedod pārāk tāla rādiusa šaujamos! Viņiem vajag tieši tādus, kas spēj sasniegt mērķus Krievijas pierobežā, no kurienes tiek palaistas raķetes.
Domāju, ka viens no galvenajiem ukraiņu mērķiem būtu Krimas tilts, pa kuru visu laiku apgādā Krievijas armiju. Un attiecīgs bruņojums, ar kuru tas aizsniedzams, jau ir Ukrainas rīcībā. Varbūt tuvākajā laikā kaut ko tādu arī piedzīvosim.
Ieroču plūsma Ukrainai pieaugs, par to lēmušas Eiropas valstis un ASV. Vēl nekas nav zaudēts no tāda viedokļa, ka vēl var okupantu armiju atsist, taču – cik dzīvību būs zaudēts laikus nepiegādāto ieroču sistēmu dēļ?
Kaut nu Ukrainas armija izturētu un varētu pāriet pretuzbrukumā, jo no tā atkarīgs, cik droši nākotnē dzīvos Eiropa un Latvija. Slava Ukrainai! Varoņiem slava!
Eiropas Savienības dalībvalstu līderi Līgo dienā vienojās par kandidātvalsts statusa piešķiršanu Ukrainai un Moldovai. Cik tas būtiski? Tas ir formāls, taču ļoti spēcīgs solidaritātes solis no Eiropas puses, atbalstot šo valstu cīņu pret agresiju.
Eiropa Krievijai parāda, ka Ukraina ir Eiropas daļa un mēs dzīvojam 21. gadsimtā, nevis ukraiņi būs agresora vasaļi, kurus grib ievilkt tumšā pagātnē.
Taču ir pilnīgi skaidrs, ka sekojošā pilnvērtīgā uzņemšana ES saimē nav ne viena, ne pat piecu gadu jautājums. Kandidātvalstīm, gluži kā Latvijai savulaik, ir jāsāk iestāšanās sarunas, jāizpilda daudzi uzdevumi. Un mēs zinām, ka, piemēram, korupcija nav tas, ar kuras apkarošanu Ukraina var lepoties.
Tikmēr Krievijas prezidents Vladimirs Putins spiež uz savu Baltkrievijas “draugu” jeb tiešām draugu, kolaborantu, vasali vai kaut kā tamlīdzīgi dēvējamo Baltkrievijas diktatoru Aleksandru Lukašenko. Lai viņš beidzot savu armiju met gaļasmašīnā pret ukraiņiem. Un tas vienu no glumākajiem diktatoriem pasaulē nostāda patiesi neapskaužamā situācijā.
Faktiski Lukašenko nav izejas, jo jebkurš iespējamais rīcības scenārijs tuvina viņa ēras galu. Bet vara ir tā, kas batjku iedvesmo dzīvei, bez tās zūd jēga. Vēl divus gadus jānoturas (negribas ticēt, ka novilks tik ilgi), un viņa valdīšana sasniegs 30 gadus!
Tagad Lukašenko ir atkarīgs no Putina atbalsta, tādā veidā viņš vēl var saglabāt kaut kādu noteikšanu Baltkrievijā, kas būtībā jau ir kļuvusi par Krievijas vasaļvalsti. Ja viņš savu armiju nevedīs uz Ukrainu, tas pats Putins viņam šo varu var atņemt.
Ja vedīs, tas var izraisīt nākamo sacelšanās vilni Baltkrievijā un kaujā sūtītie tanki var pagriezt stobrus pret viņu pašu.
Starp citu, ir ziņas, ka Baltkrievijas prezidents veicis kaut kādu tīrīšanu armijas augstākajā vadībā, turklāt vēršoties pret prokrieviskiem ģenerāļiem. Diezin vai tā rīkotos cilvēks, kas gatavojas iebrukt Ukrainā. Varbūt tā varētu darīt cilvēks, kas baidās no atentāta tuvākajā lokā?
Aizvadītajā nedēļā interesanta viedokļu apmaiņa notika saistībā ar Lietuvas lēmumu ierobežot atsevišķu preču tranzītu no Krievijas pamatdaļas cauri tās teritorijai uz Kaļiņingradas apgabalu. Lietuva to darījusi, ievērojot Eiropas Savienības noteiktās sankcijas, kas stājās spēkā 18. jūnijā.
Krievija uzreiz to nodēvēja par Kaļiņingradas apgabala blokādi un piedraudēja, ka Maskava atbildēs uz šo lēmumu ierobežot dzelzceļa kravu pārvadājumus un sekas nopietni izjutīs Lietuvas iedzīvotāji. ASV savukārt nekavējās nostāties Lietuvas pusē, paziņojot, ka stingri to atbalsta, un atgādināja par NATO valstu saistībām un daudzināto 5. pantu.
Šāds fons vairo Krievijas provokāciju iespējamību, un komentētāji atkal pieminēja tā saucamo Suvalku koridoru, kas ir ievainojama NATO teritorija un kam ir būtiska ietekme uz Baltijas valstu drošības situāciju.
Tikmēr Ukrainas un Krievijas blogeri un komentētāji diskutē par potenciālo Krievijas iebrukumu Baltijas valstīs. Šā brīža apstākļos tas gan neliekas iespējami. Taču šonedēļ Madridē notiek NATO valstu samits. Un tur lems gan par karu Ukrainā, gan par bloka austrumu daļas drošību, gan par Somijas un Zviedrijas iestāšanos aliansē un Turcijas iebildēm pret to.
Latvijā
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Rīgā notiek Trīs jūru iniciatīvas samits.
Valsts kompensēs pusi no apkures sadārdzinājuma.
Izglītības un veselības nozares piesaka streikus.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Ministru prezidents Krišjānis Kariņš piedalās ES līderu sanāksmē, kurā lemj par Ukrainu un Moldovu.
Pasaulē
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
ES piekrīt Ukrainas un Moldovas kandidātvalsts statusam.
Vācijā valstu līderi pulcējas uz G7 samitu.
Krievijas armija turpina spiesties Ukrainas teritorijā.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
“Novaja gazeta” redaktors Dmitrijs Muratovs pārdod Nobela Miera prēmijas medaļu par 103,5 miljoniem ASV dolāru, lai palīdzētu ukraiņu bērniem.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.