liepajniekiem.lv
Droši vien sekos kāds paziņojums par “nelokāmu atbalstu” Ukrainai, NATO vienotību un alianses stiprināšanu.
Tas, protams, notiks uz maģāru un slovāku izņēmuma fona. Ungārija un Slovākija šobrīd ir Eiropas ķīlis NATO vienotībā.
Abas valstis ir paziņojušas, ka nesniegs militāru atbalstu ukraiņiem.
Ne velti pēc atentāta atlabstošais Slovākijas valdības vadītājs Roberts Fico paziņoja, ka būtu labprāt devies līdzi Ungārijas premjeram Viktoram Orbānam uz “draudzīgo” Krieviju, ja vien veselība atļautu.
Taču Orbāns, kaut arī saņēma neglaimojošus izteikumus par došanos tikties ar mūsdienu fašistiskās Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu, kā Eiropas Savienības prezidējošās valsts pārstāvis (Ungārija pagājušajā nedēļā kļuva par ES prezidējošo valsti) vispirms tomēr devās uz Kijivu, lai aprunātos ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski.
Tādējādi viņš ik pa laikam cenšas viltīgi mīkstināt pret sevi vērsto kritiku.
Skaidrs, ka Orbāns Kijivā ieradās ne jau tāpēc, ka viņa ceļojums Budapešta–Kijiva–Maskava–Pekina būtu racionāls no ģeogrāfiskā viedokļa.
Jā, Orbāns nedēļas laikā paguva viesoties Ukrainas, Krievijas un Ķīnas galvaspilsētās, kur tikās ar šo valstu līderiem. Kāda būtu viņa misija?
Ja braucienā uz Kijivu viņš pārstāvēja ES prezidentūru, tad uz Maskavu viņš devās, tā teikt, uz savu lielo galvu bez ES līderu pilnvarojuma.
To steidza atgādināt ES augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikā Žuzeps Borels.
Ungārijas vadītājs ir pilnasinīgi sajutis savu spēku, ko viņam dod ES un NATO statuss, un būvē ciešākas saites ar Rietumu nedraugiem, proti, grib baudīt gan Rietumu, gan austrumu augļus. Maģāru viltnieks.
Līdzīgi strādā arī Ķīnas valsts galva Sji Dzjiņpins, daļēji arī Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans.
Tiesa, Ķīnas līderim ir aizvien grūtāk noslēpt savu labvēlību pret Maskavu –
vārdos oficiālā Pekina it kā nenodod krieviem tehnoloģijas, kuras var tikt izmantotas karā pret Ukrainu, bet darbos, iespējams, ir citādi.
Atgriežoties pie Orbāna, Rietumiem viņa politiskās spējas un sakarus ar Austrumiem vajadzētu iemācīties izmantot. ES ir ko dot Ungārijai un ir arī ko atņemt. Tieši tikpat viltīgi.
Orbāns var būt noderīgs gan kā starpnieks sarunās, gan kā svarīgas informācijas sūtnis. Nu, ja vien viņš nav Krievijas spiegs. Bet – pat arī tādā gadījumā.
Par to spiegu gan stipri šaubos, drīzāk Orbānam patīk būt vienam no pasaules varenajiem un tādējādi uzlabot savas pozīcijas gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā.
Un jāteic, ka viņš šobrīd ir iekāpis pasaules vareno kurpēs, jo viņa vārds pasaules medijos izskan biežāk nekā dažu lielvalstu līderu vārdi.
Saprotams, ka, viesojoties Maskavā, Ungārijas premjers ar savu stabuli kā viesmākslinieks uzspēlē Krievijas propagandas orķestrī.
Putinam tas ir izdevīgi, jo savai sabiedrībai visu laiku ir jāatgādina, ka Krievija nav atstumto valsts, mums, tā teikt, ir draugi Āzijā, Āfrikā un, redz, arī starp NATO un ES dalībvalstīm, tātad “viss nav tik viennozīmīgi”.
Nedomāju, ka Orbānu Rietumi var izmantot kā tādu Trojas zirgu, taču, ja paraugāmies uz ungāra aktivitātēm, – lai taču Putinam ir iluzora sajūta, ka kāds Eiropā ar viņu grib runāt un “panākt mieru”. Jo Orbānā, domāju, savtīguma ir vairāk nekā altruisma.
Viņš no diktatoriem labprāt pamācītos, kā pārvaldīt valsti tā, lai pēc iespējas mazāk traucētu citādi domājošie.
Un to no šiem austrumu kungiem tiešām var apgūt. Tikai tas vairs nav stāsts par demokrātiju, taisnīgumu un Rietumu vērtībām.
Putinam savukārt nepieciešamas viņa grupas asinis Rietumos. Tās viņš cenšas iepludināt to Rietumu politiķu dzīslās, kas ir svārstīgi uzskatos, nav ieņēmuši stingru proukrainisku pozīciju, izteikumos bieži ir populistiski.
Ar šādu politiķu starpniecību Putins sludina savu pasaules kārtību, savu starptautisku sistēmu, kas vājinātu Rietumu, bet stiprinātu Krievijas ietekmi.
Bet tas diktatoram nekādi nevar izdoties, ja viņš neuzvarēs karu pret Ukrainu,
tāpēc viņš darīs visu iespējamo, lai Ukrainu pakļautu pilnībā.
Protams, pēc Putina domām, Krievijas īstā uzvara karā ir Ukrainas valstiskuma iznīcināšana un savas kārtības iedibināšana, līdzīgi kā tas ir vasaļvalstī Baltkrievijā. Tomēr, ja tas neizdosies, uzvaru karā vismaz propagandas līmenī var pasniegt citādi.
Tomēr šī citādā uzvara tik un tā būs tikai viens solis, lai iedibinātu kāroto kārtību, uz kuru tiekties vismaz līdz Putina valdīšanas beigām.
Pārāk daudz Rietumu politiķu asiņu jau ir saindētas.
Daļai karš ir apnicis, parādās vienaldzība, oportūnisms.
Francūži lielgabala lādiņus nedzird, jo tie, viņuprāt, sprāgst ļoti tālu, viņus arī īsti neinteresē, ka Baltijas valstis robežojas ar Krieviju un ka nākamie upuri varam būt mēs.
Redzēsim, kā attiecības ar Krievijas–Ukrainas karu veidos nule Francijā vēlēšanu otrajā kārtā uzvarējusī kreiso partiju alianse. Diezin vai būs kādi krasi pagriezieni, taču atbalsts Ukrainai var mazināties.
Krievija sēj un sēj pa indes pilienam, kur vien sniedzas tās spējas,
cenšoties palielināt savu globālo spiedienu un apvienojot ap sevi valstis, kurām Rietumu dažkārt augstprātīgā politika derdzas.
Jo tālāk vēsturē paliek 2022. gada 24. februāris, jo skaļāk Kremlis kladzina, ka ne jau Krievija sāka šo karu… Un diemžēl tam ir dzirdīgas ausis.
Latvijā
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Uzsāk NATO karavīru klātbūtnes palielināšanu līdz brigādes līmenim.
Latvijas basketbola izlase neizcīnīja olimpisko ceļazīmi.
Stājas spēkā regulējums, kas ievieš jaunu tiesību institūtu – partnerību.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Edgars Rinkēvičs Valsts prezidenta amatā nostrādājis gadu, eksperti redz labas iespējas viņam saglabāt posteni vēl uz vienu termiņu.
Pasaulē
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Ukrainas prezidents Zelenskis pieļauj sarunas ar Putinu, izmantojot starpniekus.
Ārkārtas vēlēšanu otrajā kārtā Francijā panākumu gūst kreiso koalīcija.
Vēlēšanās Lielbritānijā toriji pēc 14 gadu valdīšanas piedzīvo smagu sakāvi.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Par Lielbritānijas premjeru kļūst leiboristu līderis Kīrs Stārmers.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
