liepajniekiem.lv
Toksiskajās publiskajās debatēs virmo kaislīgi vienas vai otras konfliktā iesaistītās puses aizstāvju saukļi, lai gan lielākā daļa cilvēku, kas nekad nav bijuši Tuvajos Austrumos, tā īsti nespēj pieņemt samērā vienkāršu patiesību: lai arī kā mēs ilgotos pēc melnbaltiem morāles stāstiem, reālajā pasaulē ētika bieži vien ir sarežģītāka.
Es saprotu, ka ir emocionāli grūti ar prātu apstrādāt senajās Palestīnas zemēs notiekošo traģēdiju.
Par karu vispār domāt un spriest ir grūti, vēl jo vairāk par tik pretrunīgiem notikumiem kā nu jau desmitgades ilgstošais Tuvo Austrumu konflikts.
Ierastie morāles jautājumi ir saistīti ar konfliktiem starp labo un ļauno, taču šajā gadījumā skumji ir par abām pusēm.
Par izraēliešiem, kuri par spīti visam ir izveidojuši savu valsti ar veiksmīgu ekonomiku un daudzšķautņainu sabiedrību.
Skaidrs, ka viņiem ir tiesības audzināt savus bērnus, nebaidoties no terora aktiem. Bet tikpat likumsakarīgi būtu jāpieņem, ka arī palestīniešiem jābauda tādas pašas brīvības un jāspēj droši audzināt savus bērnus savā valstī.
Visas dzīvības ir vienlīdz vērtīgas, un visi bērni būtu sargājami un saudzējami.
Tātad, lai gan starp teroristu grupējumu “Hamās” un Izraēlas valsti nekādi nevar vilkt morālas vienādības zīmi, pastāv morāla līdzvērtība starp Izraēlas civiliedzīvotājiem un palestīniešu civiliedzīvotājiem.
Tiem, kuri visskaļāk runā par tikai izraēliešu vai tikai palestīniešu cilvēktiesībām, diez vai ir pilnīgs priekšstats par šī jēdziena nozīmi.
Protams, katram ir tiesības uz viedokli un katrs, ja vēlas, var identificēties kā izraēliešu vai palestīniešu aizstāvis, bet prioritātei jebkurā gadījumā jābūt slaktiņu, bada un izvarošanas apkarošanai.
Ir skaidrs, ka grupējums “Hamās” ir teroristiska, mizogīniska un homofobiska organizācija, kuras nokļūšana pie politiskās varas svirām ir nodarījusi kaitējumu gan palestīniešiem, gan izraēliešiem.
Taču ne visi palestīnieši ir “Hamās” biedri un civiliedzīvotājus nevajadzētu pakļaut kolektīviem sodiem.
Nav un nebija nekāda attaisnojuma tam, ka “Hamās” pērn 7. oktobrī uzbruka Izraēlai, slepkavojot, spīdzinot un izvarojot tās iedzīvotājus.
Bet nav attaisnojuma arī tam, ka Izraēla atriebjoties ir iznīcinājusi veselus pilsētas kvartālus un nogalinājusi milzīgu skaitu nevainīgu cilvēku, tostarp vairāk nekā 200 starptautiskās palīdzības darbinieku.
Kad Izraēla sāka militārās operācijas pēc 7. oktobra uzbrukuma, tas bija taisnīgs karš. Tā turpinājums tāds nav bijis.
Izraēlai bija tiesības dot triecienu Gazai, bet bada kā kara ieroša izmantošana pret civiliedzīvotājiem, kā to ir darījusi Izraēla, bloķējot starptautiskās pārtikas palīdzības piegādes, ir kara likumu pārkāpums, ko norādījis arī Starptautiskās Krimināltiesas prokurors.
Katra puse karā cenšas attaisnot savu brutalitāti, norādot uz agrāku otras puses nežēlību.
Izraēlieši min 7. oktobri, palestīnieši norāda uz Gazas blokādi, un tā vārds pa vārdam, līdz abas puses nonāk līdz palestīniešu pārvietošanai Izraēlas dibināšanas laikā 1948. gadā, 1929. gada ebreju slaktiņam Hebronā un vēl tālāk reģiona asiņainās vēstures virpuļos.
Šī apsēstība ar pagātni nekādi neveicina šodienas notikumu risinājuma rašanu.
Karš veicina dehumanizāciju, kas rada vēl vairāk kara. Pārāk daudz palestīniešu un arī antisemītu plašajā pasaulē dehumanizē ebrejus, un pārāk daudz ebreju un to, kas sevi uzskata par Izraēlas domubiedriem, dehumanizē palestīniešus.
Bet dehumanizējot citus, mēs varam zaudēt paši savu cilvēcību.
Cionisms nav rasisma veids. Un Izraēlas kritika nav antisemītisms. Diemžēl no abām pusēm pārāk bieži atskan šādi un līdzīgi izteikumi. Katra puse uzskata sevi par upuri, kas savā ziņā tā arī ir, – bet katra puse ir arī vainīgā.
Bieži skandēts sauklis “No upes līdz jūrai”, kas attiecināms uz sapni par vienotu valsti no Jordānas upes līdz Vidusjūrai, aptverot tagadējo Izraēlu un palestīniešu teritorijas.
Saukli lieto tie, kas pulcējas protesta demonstrācijās palestīniešu aizstāvībai visā pasaulē, un šajā kontekstā tas reizēm nozīmē grupējuma “Hamās” lietu redzējumu – proti, Palestīnu, kurā nav vietas Izraēlai.
Bet šis sauklis iekodēts arī pašreizējā Izraēlas premjerministra Benjamina Netanjahu vadītās partijas “Likud” politiskajā platformā – mērķis ir Izraēlas dominance no upes līdz jūrai, liedzot vietu palestīniešu valstij.
No šīm divām izslēdzošajām versijām kaut kā jāizloba kāds cits risinājums.
Propalestīniešu demonstrācijas pārāk bieži rādījušas tīru antisemītismu, un šīs bīstamās tendences pasaulē pēdējos mēnešos kļūst arvien biedējošākas.
Un Amerikas universitāšu pilsētiņu aktīvisti daudz svētīgāku darbu varētu paveikt, vācot naudu Gazas iedzīvotāju ciešanu mazināšanai, nevis to tērēt, pērkot teltis, kuras sliet protestu norises vietās.
Šobrīd grūti iztēloties iespējamo Izraēlas un Palestīnas miera līgumu.
Tā skices uzmestas jau pirms ceturtdaļgadsimta un pēc tam vēl pārskatītas un pielabotas, bet šobrīd var tikai turpināt skaitīt upurus abās pusēs, gaidot, kad starptautiskās diplomātijas manevri pārvērtīsies taustāmā rezultātā.
Lai panāktu mieru, gan Izraēlai, gan Palestīnas pašpārvaldei būs nepieciešami jauni līderi ar citu redzējumu, vērienu un, pats galvenais, drosmi mainīt līdzšinējos rīcības modeļus. To neizdosies sasniegt ne rīt, ne parīt, visticamāk, ne šogad.
Tikmēr pasaules prese citē kādu palestīnieti:
“Viņi nevar nogalināt mūs visus, un mēs nevaram nogalināt viņus visus.”
Varbūt izklausīsies ciniski, bet kaut kādā ziņā šis formulējums atstāj cerību un mudina darboties racionāli un saprātīgi – censties panākt mieru.
“…cīņā mieru saukt? Man riebj šis vārds,” pirms vairāk nekā 400 gadiem sarakstītajā Šekspīra lugā “Romeo un Džuljeta” saka Tibalts.
Arī divu dižciltīgo Veronas namu senā naida cēloni neviens vairs neatcerējās, bet posts tikai vērsās plašumā līdz ar katru jaunu ķildu. Divu jauno mīlētāju bojāeja lika naidam aprimt.
Kam jānotiek, lai ieroči apklustu Tuvajos Austrumos? Viens no izcilākajiem Ķīnas modernās literatūras rakstniekiem Lu Sjuņs pirms vairāk nekā gadsimta rakstīja: “Cerība ir kā ceļš laukos. Sākotnēji nekā nav, taču, cilvēkiem atkal un atkal tur ejot, parādās ceļš.”
Latvijā
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Gaismā nāk vērienīgas projekta “Rail Baltica” nebūšanas.
Groza Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu.
Rīgā notiek NATO austrumu flanga sanāksme.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Eiropas Komisijas locekļa amatam trešo reizi nominē Valdi Dombrovski.
Pasaulē
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
G7 valstu līderi apliecina Ukrainai ilgtermiņa atbalstu.
Šveicē norisinās Ukrainas miera samits.
Sākas Eiropas čempionāts futbolā.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs aicina nešaubīties par alianses gatavību aizstāvēt visus sabiedrotos.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
