Baltijas valstu iedzīvotājiem vēl gluži svaigas atmiņas par to, kā tas ir – sajust, ka brīvā pasaule (vai vismaz daļa no tās) nostājas tavā pusē un atbalsta centienus iegūt brīvību un neatkarību.

”Baltijas ceļš” vēl joprojām katru pusapaļo vai apaļo gadadienu tiek pieminēts citvalstu medijos, kuri to rāda kā unikālu nevardarbīgās pretošanās piemēru. Ne velti uz šīm pašām labi noskaņotajām stīgām pirms dažiem gadiem nolēma uzspēlēt katalāņu neatkarības idejas virzītāji, par savu himnu izvēloties mūsu “Saule, Pērkons, Daugava”.

Pagājušajā nedēļā Lielbritānijas Augstākā tiesa nosprieda, ka Skotijai nav likumīgas tiesības nākamgad rīkot jaunu neatkarības referendumu bez Londonas piekrišanas. Bet cīņa ne tuvu vēl nav galā, un gaidāms, ka nākamās Skotijas parlamenta vēlēšanas pārvērtīsies par netiešu neatkarības referendumu, jo tas, visticamāk, būs vēlēšanu kampaņas galvenais, ja ne vienīgais, jautājums.

Aptaujas liecina, ka

šobrīd Skotijas neatkarības atbalstītāju skaits nedaudz pārsniedz to skotu skaitu, kas iestājas par palikšanu 300 gadus ilgušajā savienībā ar Angliju un Velsu.

Britu Augstākās tiesas vienprātīgais spriedums, ka likums neļauj nacionālistu vadītajai Skotijas valdībai ierosināt otru neatkarības referendumu, ir politiski sprādzienbīstams.

Tiesā vērsās pati Skotijas Nacionālā partija, kuras līdere Nikola Stērdžena šo pārliecinošo noraidījumu noteikti uztvers kā izaicinājumu. Viņa paziņoja, ka ievēros tiesas lēmumu, taču apsūdzējusi Lielbritānijas valdību necieņā pret skotu tautas demokrātisko gribu un visai nepārprotami norādījusi, ka Apvienotā Karaliste realitātē vairs nepastāv kā nāciju brīvprātīga sadarbība, ja vispār tā jebkad tāda ir bijusi.

2015. gadā Stērdžena sacīja, ka nevajadzētu rīkot vēl vienu balsojumu, kamēr neatkarība nav kļuvusi par “skaidra vairākuma izvēli šajā valstī”. Ar to bija domāts sabiedriskās domas aptaujas, kurām kā apliecinājumu vajadzētu uzrādīt konsekventu aptuveni 60% vairākumu, kas būtu par atdalīšanos. Taču šādi aptauju rezultāti nekad netika sasniegti. Bet drīz

pēc tam nāca breksits, ko skotu neatkarības aizstāvji uzskata par pietiekamām apstākļu pārmaiņām, lai 2014. gada balsojuma rezultātus būtu nepieciešams pārskatīt.

Pieaugot iekšējam spiedienam izsludināt otro balsojumu, Stērdžena nāca klajā ar jaunu stratēģiju, piedāvājot vai nu Skotijas valdības iniciētu referendumu par neatkarību, ko Augstākā tiesa tagad ir bloķējusi, vai vispārējo vēlēšanu balsojumu, ko Stērdžena dēvē par de facto referendumu. Līdz ar to Stērdženas reakciju uz tiesas spriedumu britu mediji jau nodēvējuši par šīs kampaņas starta šāvienu.

Teorētiski viņai vajadzētu būt apmierinātai. Būs balsojums, kā viņa vēlējās. Taču diez vai tas atrisinās problēmas būtību – vēlēšanas tomēr nav tas pats, kas referendums par konkrētu jautājumu: jā vai nē. Iemeslu un risināmo jautājumu loks, kā dēļ pilsoņi piedalās vēlēšanās, parasti ir plašs; tas nav viens vienīgs jautājums ”par” vai ”pret”.

Vēlēšanas ir partiju, tātad ideoloģiju, sacensība, un, lai arī vēl citi politiskie spēki aizstāv skotu pašnoteikšanās tiesības, Skotijas Nacionālā partija nevar tā vienkārši privatizēt viņu balsis un izturēties tā, it kā tās būtu nodotas par Stērdženas vadīto partiju.

Kā attiekties pret skotu neatkarības centieniem? Būtībā tā ir Lielbritānijas iekšējā lieta. Līdzīgi kā katalāņu gadījums, kas arī turpina gruzdēt, lai gan Madride diezgan konkrēti lika saprast, ka katalāņiem jāsamierinās ar dzīvi Spānijā.

Citādi ir ar, piemēram, Taivānu, kur demokrātiskie Rietumi diezgan skaidri likuši noprast (ciktāl tas iespējams, nesaasinot jau tā ne pārāk spožās attiecības ar Ķīnu), ka vismaz vārdos aizstāv taivāniešu pašnoteikšanos.

Un vēl jau ir kurdi, kuri joprojām ir lielākā nācija bez savas valsts, un nekas neliecina, ka tuvākajā laikā būtu iespējams kurdiem labvēlīgs šī jautājuma risinājums.

Un būtībā jau arī varonīgie ukraiņi, kas cīnās pret Krievijas iebrucējiem, aizstāv savas valsts pašnoteikšanās tiesības.

Tiesības izvēlēties savu nākotni. Uzskaitījumu varētu turpināt.

Visi šie ir atšķirīgi gadījumi. Skotu jautājums jārisina Apvienotās Karalistes ietvaros, bet, lai arī tā ir britu iekšējā lieta, nevar teikt, ka pārējo pasauli tas neskar.

Tāpat kā Eiropai, arī Latvijai, ļoti nozīmīgs un ietekmējošs bija Lielbritānijas lēmums izstāties no Eiropas Savienības, tāpat arī iespējamā karalistes šķelšanās noteikti atstās iespaidu uz politiskajām un ekonomiskajām norisēm kontinentā.

Un, ja reiz savu jautājumu aktualizējuši skoti, tad nevar nepieminēt īru jautājumu – joprojām daudzi Zaļās salas iedzīvotāji uzskata, ka agrāk vai vēlāk jānotiek Īrijas apvienošanai, proti, Ziemeļīrijai jāpamet Apvienotā Karaliste un jāapvienojas ar Īrijas Republiku.

Lai arī lielas bija cerības, ka mūsdienās robežas kartēs tiks pārzīmētas arvien retāk (un tas pilnīgi noteikti nedrīkst notikt militāru iekarojumu rezultātā), visi politiskie un nacionālie jautājumi ne tuvu nav atrisināti.

Ja skotu un īru jautājumam pieiet filozofiski, tad var aizdomāties līdz tam, ka būtībā Apvienotā Karaliste savā pašreizējā veidolā ir tas, kas atlicis no kādreiz dižās Britu impērijas.

Koloniālisms sen ir pagātne, bet atlikuši daži jautājumi, kas nav atrisināti. Un, ja velkam paralēles, tad arī agresīvo Krievijas impēriju gaida sabrukums.

Ar impērijām tā vienkārši notiek – 21. gadsimta pasaulē tām vairs nav vietas.

Un te nu atkal rodas jautājums – kas notiks ar Krieviju, kad tā zaudēs karu Ukrainā? Lielākā daļa ekspertu ir vienisprātis, ka jautājuma būtība ir tieši tāda – kad, nevis ja.

Tas, kam vajadzēja notikt jau pēc Pirmā pasaules kara, kad sāka irt lielākā daļa Rietumu impēriju, līdz galam nenotika arī 20. gadsimta beigās. Krievijai izdevās saglabāt lielu daļu gadsimtu garumā piesavināto teritoriju, un impēriskā domāšana turpina noteikt šīs valsts kursu – par postu tās kaimiņiem un faktiski visai pasaulei par postu.

Latvijā

Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi

Topošā koalīcija saskaras ar grūtībām Saeimā.

Plāno liegt skolās krievu valodu apgūt kā otru svešvalodu.

Vērtēs iespējas koriģēt Augstsprieguma tīkla un Sadales tīkla sagatavotos tarifu pieauguma projektus.

Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā

Valsts prezidents valdības veidošanu oficiāli uztic Krišjānim Kariņam.

Pasaulē

Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi

Krievija turpina uzbrukt Ukrainas kritiski svarīgiem infrastruktūras objektiem.

NASA bezpilota kosmosa kuģis sasniedz Mēnesi.

Kosova un Serbija panāk vienošanos strīdā par automašīnu numurzīmēm.

Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā

Lielbritānijas Augstākās tiesas spriedums samazina Skotijas premjerministres Nikolas Stērdženas iespējas sarīkot vēl vienu neatkarības referendumu.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.