Liepājā dzīvojošajam pāvilostniekam Ainaram Zingnikam ledus un sniega skulptūru festivālu sezona ir noslēgusies. Viens no ievērojamākajiem darbiem radīts Vācijā – milzu izmēra Mobijs Diks jeb Baltais valis, kurš ir “dzīvs” joprojām un apskatāms milzu saldētavā. Vēl pabūts Ķīnā un Japānā, ierindojoties starp pasaules labākajiem skulptoriem. “Īstenībā dēļ mana hobija ziemas vairs nav tik garlaicīgas,” par savu aizraušanos pasmaida Ainars, un bilst, ka arī vasarai nav ne vainas, – var nodoties smilšu skulptūru veidošanai.

Lielākā sniega skulptūra Eiropā

“Ledus sezona sākas jau novembrī un beidzas februāra beigās, marta sākumā. Šobrīd festivāls sākas Aļaskā, kurā arī ceram kādreiz nokļūt.”

Parasti ziemā Ainars piedalās divos, trīs ledus un sniega skulptūru festivālos. “Ir kolēģi, kas paspēj uz pieciem un sešiem.” 

“Bet man tas ir vairāk kā hobijs, ko mēģinu apvienot ar ikdienas darba lietām.” Ainars ir uzņēmējs, SIA “A-Z darbnīca” īpašnieks, un viņš strādā ar koku. Uzņēmums veic galdnieka darbus, ražo dažāda veida namdaru un galdniecības izstrādājumus.

Šoziem gan Ainars Latvijā bijis mazāk, nekā dzīvojies pa ārvalstīm. “Katru gadu tā nav,” viņš smaidot norāda. To, kad viss sācies, nemaz neatminoties. “Daudzus gadus atpakaļ, kādus sešpadsmit, septiņpadsmit. Mani paaicināja piedalīties Francijā. Vajadzēja aizstāt vienu no māksliniekiem, kurš nevarēja tikt. Aizbraucu. Uzskatu, ka strādāju diezgan labi, dabūju 2.vietu. Tad mani arī sāka aicināt vēl un vēl,” pirmsākumus atminas A.Zingniks.

Lielākoties uz ledus un sniega skulptūru festivāliem no Latvijas dodas komanda vairāku mākslinieku sastāvā. “Jā, ir arī atsevišķi festivāli, kur ir dota diena, lai katrs individuāli veidotu skulptūru, bet pēc tam tik un tā pārslēdzas uz komandas darbu, – brīdī, kad ir jātaisa lielās skulptūras,” Ainars norāda, ka ledus ir ļoti smags materiāls. Viens standarta bloks ir metru reiz pusmetru biezs, sver 120 kilogramu. “Viens cilvēks to nevar,” saka mākslinieks. “Ir būts arī tā saucamajos diennakts festivālos, kur tiek dota diennakts laika un mākslinieks strādā viens pats. Un šajā diennaktī ir jāpaspēj kaut kas radīt.”

A.Zingniks sapratis, ka sniegs ir ļoti interesants materiāls. “No tā tiešām var radīt ārkārtīgi liela formāta darbus,” pārliecinājies Ainars, un šoziem iespaidīgs mākslas darbs tapis Vācijā, Rovershāgenā – Mobijs Diks jeb Baltais valis.

“Jā, izveidojām Eiropā lielāko sniega skulptūru – Mobiju Diku īstajā izmērā, kas ir 32 metrus garš.” Tapusī sniega skulptūra joprojām ir “dzīva” – tā atrodas milzīgā 2000 kvadrātmetru plašā saldētavā. “Mūsu Mobijs būs apskatāms desmit mēnešus, pēc tam to jauks nost un būvēs jaunu ekspozīciju,” Ainars teic, ka tā ir unikāla iespēja – radīt lielformāta darbus un nedomāt, kas ar tiem pēc tam notiks. “Nē, tas mani neapbēdina, ka skulptūra beigu beigās izkūst. Kur vēl ir iespēja radīt lielformāta darbus par kuriem pēc tam nav jāuzņemas atbildība,” pasmaida mākslinieks, un retoriski jautā: “Cik tad ilgi uz darbu skatīsies? Tās stundas, dienas, kamēr esi tur un veic darbu, gandarī. Un paveiktais jau paliek fotogrāfijās, atmiņās. Man patīk, ka uz kādu brīdi varu izpausties.”

Vieni no labākajiem pasaulē

Nokļūt sniega un ledus skulptūru festivālā tik vienkārši un elementāri nemaz nav, teic A.Zingniks. “Jebkurš festivāls sākas ar to, ka ir jāiztur skiču atlase. Jāiesūta skice, komisija izvērtē, un nav teikts, ka tavu ideju akceptēs,” atklāj Ainars, un, piemēram, lai piedalītos Japānas pilsētā Sapporo, ir jāsaņem pat rekomendācija no vēstniecības. “Cilvēks no malas nemaz tā nevar tikt iekšā,” viņš uzsver.

To, kādu darbu veidot, kādu skici sūtīt, izlemj komanda. “Mēs vienmēr satiekamies un apspriežamies. Parasti komandas kapteinis ir tas, kurš atbild par skicēm, bet idejas var nākt arī no pārējiem komandas biedriem,” tā, piemēram, Ķīnā, monobloka kategorijā, Ainars taisījis savu darbu. Var gadīties, ka laikapstākļu dēļ gala rezultāts no sākotnējās skices atšķiras. Bet vispār mākslinieki pieturas pie pamatidejas, jo, piemēram, Japānā žūrija stingri skatoties, lai viss būtu tā, kā skicē iesūtīts.

“Bet, kā jau minēju, laikapstākļi var ieviest korekcijas. Ja ir plus grādi, tad bieži vien to, kas ir skicē, nemaz nevar realizēt. Tad vai nu nākas pārveidot pašu skici, vai nu vispār taisīt pavisam citu darbu. Arī tā mums ir gadījies.”

Šoziem Ainars, veidojot skulptūras, pabijis trīs valstīs – Vācijā, Ķīnā un Japānā. Vācijā veidots jau minētais Mobijs Diks, bet Ķīnā, prestižajā Harbinas Starptautiskā ledus un sniega skulptūru festivālā, latviešu mākslinieki Kārlis Īle, Maija Puncule un A.Zingniks startēja trīs kategorijās. Ledus multibloka čempionāta kategorijā mūsējie 15 komandu konkurencē ar skulptūru “Dzīvības medus” izcīnīja 3.vietu, bet sniega skulptūru kategorijā ar darbu “Sniega sirds” – 2.vietu. Pirms diviem gadiem tikusi 1.vieta. “Ķīnā pavadījām trīs nedēļas. Bija interesanti. Ja ne gluži katru gadu, tad ik pēc pāris gadiem noteikti tur ir vērts aizbraukt,” secinājis Ainars.

Ainars piekrīt, ka viens no hobija lielākajiem plusiem ir tāds, ka var apceļot pasauli, redzēt valstis, kur nekad iepriekš neesi bijis. “Sapporo festivāls ir viens no visvecākajiem un prestižākajiem pasaulē,” zina stāstīt A.Zingniks. Lai arī latvieši ar darbu “Koka sapņi” ieguvuši 2.vietu, tas nenozīmējot, ka kāds uztaisījis ko labāku. Ainars skaidro: “Japāņi ir cilvēki, kas ārkārtīgi pieturas pie tradīcijām. Viņiem tas ir ļoti svarīgi. Un Sapporo festivāla tradīcija ir tāda, ka divus gadus pēc kārtas netiek dota pirmā vieta vienai un tai pašai komandai. Par uzvarētājiem tika atzīta Makao komanda.”

Sniega skulptūru veidošanā piedalījušās stiprākās mākslinieku komandas no visas pasaules – sacentušās 11 komandas, bijuši dažāda līmeņa mākslinieki. “Daudzi ir tādi, kas turp dodas jau regulāri. Mums blakus strādāja Singapūras komanda, sacīja, ka šeit esot jau piekto reizi. Mums aizbraukt bija goda lieta, jo galvenā balva ir ceļojošais festivāla karogs. Un tā kā kolēģi pagājušā ziemā to saņēma, tad mums bija pienākums to vest atpakaļ un reizē arī festivālā startēt,” atklāj A.Zingniks.

“Uzskatu, ka mūsu darbs “Koka sapņi” ir vispār viena no labākajām sniega skulptūrām, kāda vispār pasaulē ir radīta. Esmu bijis ļoti daudzos pasākumos, un saprotu, ka tas tiešām ir unikāls darbs.”

Ledus atgādina koku

Sniega un ledus skulptūru festivāli notiek daudzviet pasaulē – Krievijā, Šveicē, Itālijā, Francijā, Kanādā, Somijā utt. Ainars novērojis, ka uz festivāliem sabrauc lielākoties vieni un tie paši cilvēki. Neesot daudz to, kas veido skulptūras. “Ja rēķina sniegu, ledu un smiltis kopā, tad varbūt sanāks divi tūkstoši. Tas ir tāda ciematiņa, mazpilsētas izmērs, kurā cits citu pazīst. Jaunas sejas nāk klāt, bet lielākā daļa ir jau iepazītu cilvēku,” Ainars skaidro, ka skulptūru veidošana tomēr ir specifiska lieta. Kurš katrs no malas ar to nodarboties nevar. “Pirmkārt, ir jāzina tehnoloģija, ir jābūt iemaņām. Otrkārt, jābūt speciāliem instrumentiem. Tos neieiesi un jebkurā veikalā nenopirksi. Parasti mākslinieki gadiem ejot ir sev paši tos sagādājuši, nokomplektējuši. Man arī ir.”

Ainars vērtē, ka Latvijā ir ļoti labi sniega un ledus skulptūru veidotāji. “Agnese Rudzīte-Kirilova, Inese Valtere, Donāts Mockus,” viņš min dažus no tiem. 

“Varbūt izklausās pēc lielīšanās, bet fakts ir tāds, ka tā pati saucamā Jelgavas komanda, kuru pārstāvu es, Kārlis un Maija, ir pirmajā trijniekā pasaulē. Regulāri var lasīt, ka iegūta kāda godalgota vieta.

Domāju, – tas ir tādēļ, ka katrs esam labi meistari savā jomā, un tas redzams arī festivālos. Cilvēciskais faktors ir noteicošs.” Ceļa izdevumus uz notikuma vietu sedz sponsori vai arī tos apmaksā paši festivāla rīkotāji.

Ainars novērojis, ka blakus latviešiem uz pjedestāla kāpj dažādu valstu pārstāvji. “Nav tā, ka mums pastāvīgi ir blakus vieni un tie paši. Visu laiku mainās,” stāsta A.Zingniks. “Krievijā ir ļoti daudz labu mākslinieku, tāpat Amerikā, Japānā, Mongolijā.” Meistarība rodas ar gadiem. “Jo to dara biežāk, profesionalitāte aug,” uzskata Ainars, taču neslēpj, ka kājas trīc ikreiz, darbu uzsākot. “Dažreiz pats grūtākais ir pieņemt lēmumu, – ka taisīsi tieši tā un ne savādāk. Pārējais jau ir tehnikas jautājums. Lielākā mākslinieka meistarība izpaužas tajā, ka viņš spēj darbu paveikt bez kādām būtiskām kļūdām, ka gala rezultāts ir tieši tāds, kāds arī bija domāts.”

Pēc izglītības un nodarbes Ainars ir kocinieks, un, viņaprāt, ledus koku ļoti atgādinot. “Es jūtu materiāla pretestību, viena daļa instrumentu arī ir tādi, ko izmantoju, strādājot ar koku. Visa kokgriešanas tehnika ļoti noder griežot ledu,” A.Zingniks atklāj, kāpēc patīk strādāt ar ledu. “Īstenībā dēļ mana hobija ziemas vairs nav tik garlaicīgas. Pēdējos gadus ziema kļuvusi par vienu no maniem mīļākajiem gadalaikiem. Bet arī vasarai nav ne vainas, tad ir cita nodarbe – smilšu skulptūru veidošana. Lai gan ledus man patīk labāk. Smiltis ir trauslāks materiāls, līdz ar to – darbs nervozāks.”

Par dalību festivālos liecina pārvestās medaļas un diplomi. “Klīst pa visu dzīvokli,” Ainars pasmaida, ka mājvietā pagaidām neesot atvēlējis īpašu vietu izcīnītajām balvām. “Svarīgākās, labākās atmiņas ir pie sienas, pārējais vienkārši krājas kaudzē.”

21Skatīt galeriju