Bēres ir tā reize, kad varam savam mirušajam tuviniekam, draugam, paziņai vai kādam citam ar ziediem un klātbūtni nodot pēdējos sveicienus. Taču ir nelaiķi, kas mūžības ceļā dodas vieni, bez neviena zieda un sirsnīga atvadu vārda.

Ņinai Pavlovai asaras birst kā pupas. Pagājušā gada 1. decembrī kā cilvēks bez piederīgajiem apglabāts viņas bijušais vīrs Aleksandrs. Lai gan ģimene jau sen šķirta un vīrietis, nespēdams tikt ar dzīvi galā, mitinājās sociālā dzīvojamā mājā Flotes ielā 14, abi šad un tad tikās, jo bija kopīga meita. “Viņš tomēr bija manas dzīves nozīmīga daļa,” – tā Ņina saka par bijušo vīru.

Viņa ar savu Aleksandru kopā nodzīvojusi desmit gadu un izšķīrusies vīra alkoholisma dēļ. Pēc abu šķiršanās dzīve Aleksandram tās pašas dzeršanas dēļ gājusi tikai uz leju. Bijušas arī sievietes, kam tā lieta patikusi tikpat ļoti kā viņam, līdz pēdīgi viņš nonācis sociālā mājā. Turpinājis, protams, dzert, taču laiku pa laikam atnācis ciemos pie Ņinas. “Es viņam biju noteikusi – piedzēries pie manis nenāc!” Un Aleksandrs paklausījis. Ņina viņam iedevusi paēst, parunājušies, un viņš devies prom. Taču pēdējos mēnešus bija pazudis. Ilgi nebija nācis. Abu meita, kas kopā ar ģimeni dzīvo Zviedrijā, arī ik pa laikam jautājusi mammai, vai tētis nav devis kādu ziņu, bažījusies, vai ar viņu nav noticis kas slikts.

Ņinai pašai arī prāts bijis nemierīgs, līdz vienudien viņa pilsētā satikusi kādu abu paziņu. Pajautājusi, kur viņš pazudis, un saņēmusi kā sitienu pa pieri. Kā? Vai tad viņa nezinot, ka Aleksandrs jau 23. novembrī nomiris un apglabāts Dienvidu kapsētā. Ņinai tas bijis šoks.

Tad viņa atcerējusies kādu gadījumu. Pirms kāda laika pie viņas kaimiņienes, kuras bijušais vīrs arī dzīvojis sociālā mājā, atnākuši kungi no Liepājas Kapsētu pārvaldes un meklējuši vīrieša piederīgos. “Toreiz tie cilvēki teica, ka bijusī sieva neskaitās radiniece, bet bērni gan, un tad es nodomāju – ja nu gadījumā ar Aleksandru kaut kas notiktu, mums taču par to paziņotu,” sacīja Ņina. Kad uzzinājusi, ka Aleksandrs miris, aizgājusi pie sociālās dzīvojamās mājas vadītājas pajautāt, kāpēc neviens nav informēts, bet tur viņai pateikts, ka darbiniekiem nav bijis ne viņas, ne meitas telefona numura – Aleksandrs dokumentos neko neesot norādījis.

Sociālās dzīvojamās mājas vadītāja Santa Vecbaštika nenoliedz – jā, ir gadījumi, kad šeit mītošos cilvēkus nākas apglabāt bez tuvinieku klātbūtnes. Sociālais darbinieks noskaidro klientu tuviniekus, kam paziņot, ja ar cilvēku kaut kas notiek, taču katram cilvēkam ir brīva izvēle norādīt vai nenorādīt kāda tuvinieka koordinātas. “Aleksandrs tādas nebija uzrādījis, un viņa bijusī sieva Ņina ne reizes arī nebija redzēta mūsu mājā, tāpat arī par meitu neviens nezināja. Latvijas Iedzīvotāju reģistrā neatradām citus radiniekus, tāpēc mums nebija, kam paziņot,” situāciju skaidro S. Vecbaštika.

Viņa gan atklāja, ka dažkārt, ja arī reģistrā mirušajam nav atrasts neviens radinieks, itin bieži sociālās mājas darbinieki, zinot iedzīvotāju gaitas, paši sameklē kādus nelaiķa bijušos draugus, kaimiņus, citreiz pat kādu pazīstamu cilvēku tirgū un uzaicina pavadīt aizgājēju pēdējā gaitā. Cilvēki nāk arī.

Bet nav reti gadījumi, ka dzīvs šis cilvēks nevienam tuviniekam nav vajadzīgs, taču, kad nomirst, izceļas skandāls: kāpēc nepaziņojāt? “Ja cilvēkiem rūp savs tuvinieks, pat ja viņš ir nodzēries un pagrimis, es tomēr lūdzu – atnāciet laiku pa laikam pie viņa vai vismaz pie mājas darbiniekiem un painteresējieties, kā viņam klājas,” viņa aicināja. Par sociālās mājas to mirušo iemītnieku apbedīšanu, kuriem nav radinieku, ir mutiska vienošanās ar apbedīšanas firmu “Rainar”.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 10.jūnija numurā.

#kvards-20160610-04#